Artūrs palēkdamies virzījās arvien zemāk un zemāk pa stāvo nogāzi, dejodams fantastisku deju, un baltu putekļu mākoņi cēlās no viņa kāju apakšas, viņš kaut ko kliedza pilnā balsī, ļoti skanīgi un ļoti līksmi, un ļoti svinīgi — kā dziesmu, kā burvju vārdus vai lūgšanu —, un Redriks nodomāja, ka pirmo reizi karjera pastāvēšanas laikā pa šo ceļu kāds cilvēks tajā nokāpj tik pacilāti — gluži kā uz svinībām. Sākumā viņš neklausījās, ko klaigā šis mazais runājošais mūķīzeris, bet pēc tam viņā ii kā ieslēdzās kāds mehānisms un viņš sadzirdēja vārdus no karjera:
— Laimi visiem!… Par velti, par brīvu!… Laimi, cik katram vajag!… 1,.audis, sanāciet!… Pietiks visiem!… Nevienam nebūs jāaiziet tukšā!… Par velti!… Laimi… par brīvu!… Laimi bez maksas!…
Pēkšņi viņš apklusa, it kā neredzama milzu roka būtu iebāzusi viņam mutē sprūdu. Un Redriks ieraudzīja, ka caurspīdīgais tukšums, kas slēpās ekskavatora kausa ēnā, satvēra jaunekli, parāva gaisā un lēni, ar piepūli sagrieza, gluži tāpat kā mazgājot izgriež veļu. Redriks vēl paguva saskatīt, ka viens putekļainais zābaks nokrita no riņķī sagrieztās kājas un uzlidoja augstu virs karjera. Tad viņš novērsās, pagrieza muguru un apsēdās zemē. Galvā nebija nevienas domas, un viņš vairs nejuta pats sevi. Apkārt valdīja klusums, un sevišķi klusu bija aiz muguras — tur, uz ceļa karjerā. Tad viņš atcerējās blašķi — tas notika bez parastās apmierinātības izjūtas, gluži vienkārši tāpat kā atceras zāles, kad pienācis laiks tās iedzert. Redriks atskrūvēja pudelei vāciņu un sāka dzert maziem, skopiem malciņiem, un pirmoreiz mūžā viņš vēlējās, kaut blašķē būtu nevis alkohols, bet auksts ūdens…
Pagāja kāds laiciņš, un galvā pamazām sāka rasties vairāk vai mazāk sakarīgas domas. Nu — cauri ir, viņš nevilšus nodomāja. Ceļš ir vaļā. Varētu iet kaut vai tūlīt, bet labāk, protams, mazliet pagaidīt. «Gaļas mašīnas» mēdz izspēlēt dažādus jokus. Vienalga, jāpadomā ir. Domāt ir neparasti, tur jau tas joks. Ko nozīmē «domāt»? Domāt nozīmē izgrozīties, izmānīties, pūst miglu acīs, apvest ap stūri, bet šeit tas neder…
Nu labi, Pērtiķēns, tēvs… Atmaksāt par visu, tiem riebekļiem dvēseli izraut, lai rij mēslus, kā es riju… Tas nav tas, nav tas, Rudais… Tas ir gan tas, protams, bet ko tas viss nozīmē? Kas man vajadzīgs? Tā taču ir lamāšanās, nevis domāšana. Viņš sastinga kādā dīvainā priekšnojautā un, uzreiz pārkāpis pāri daudz dažādiem spriedelējumiem, kas vēl bija priekšā, nikni pavēlēja sev: Rudais, tu no šejienes neaiziesi, iekams nebūsi izdomājis, ko darīt, tu izlaidīsi garu šeit blakus šai lodei, izcep- sies, sapūsi, bet nekur neiesi…
Ak dievs, kur gan ir vārdi, kur manas domas? Viņš atvēzējies iebelza ar dūri sev pa seju. Visu mūžu man nav bijis nevienas domas! Pag, pag, Kirils kaut ko tādu sacīja… Kirils! Redriks drudžaini mēģināja atcerēties, uzpeldēja kaut kādi vārdi, pazīstami un daļēji pazīstami, taču tie nebija vajadzīgie vārdi, tāpēc ka no Kirila bija palikuši nevis vārdi, bet kādas neskaidras ainas, ļoti lādzīgas, tomēr absolūti neticamas…
Nekrietnība, neģēlība, zemiskums… Arī šeit viņi ir mani piemānījuši, atstājuši bez valodas, nelieši… Bandīts… Kā bandīts biju, tāds arī esmu līdz vecumdienām… Tā nedrīkst būt! Dzirdi? Lai turpmāk tas uz visiem laikiem būtu aizliegts! Cilvēks dzimis, lai domātu, n.ūk, beidzot tas skan pēc Kirila!…) Bet es tam neticu. Nedz agrāk ticēju, nedz arī tagad ticu un nezinu, kāpēc cilvēks dzimis. Piedzimis — un cauri. Katrs cenšas izplēst sev treknāko kumosu. Lai mēs visi būtu moži un veseli, bet viņi visi lai izlaiž garu! Kas ir tie «mēs»? Kas — viņi? Neko nevar saprast. Man labi — Bārbri- džam slikti. Bārbridžam labi — Briļļainajam slikti; Krekšķini labi — visiem slikti; arī pašam Krekšķim slikti; tikai viņš, idiots, iedomājas, ka spēj jau iepriekš no tā izvairīties… Ak dievs, tā taču ir putra, putra! Es visu mūžu esmu cīnījies ar kapteini Kvoterbladu, bet viņš visu mūžu ar Krekšķi un no manis, stulbeņa, gribējis tikai vienu — lai es vairs nebūtu stalkers. Kā tad es varēju atmest savu nodarbošanos, ja vajadzēja gādāt par ģimeni? Iet strādāt? Bet es negribu strādāt jūsu labā, man no jūsu darba kļūst nelabi, vai spējat lo saprast? Es domāju tā: ja jūsu vidū strādā cilvēks, viņš vienmēr strādā kādam no jums, viņš ir vergs — un vairāk nekas, bet es vienmēr gribēju pats būt sev kungs un pavēlnieks, lai varētu visiem uzspļaut, nospļaulies par jūsu skumjām, jūsu garlaicību …
Redriks izdzēra vēl atlikušo konjaku un no visa spēka trieca tukšo pudeli pret zemi. Blašķe palēcās, pamirdzēdama saulē, un aizripoja kaut kur sāņus — viņš to pašu mirkli jau bija aizmirsis pudeli. Tagad viņš sēdēja, aizklājis rokām acis, un pūlējās ne vairs saprast, izdomāt, bet vismaz iztēlē saskatīt kaut ko no tā, kā vajadzētu būt, taču atkal redzēja vienīgi purnus un purnus… monētas… pudeles, lupatu kaudzītes, kuras kādreiz bijušas cilvēki, skaitļu rindas… Viņš zināja, ka tas viss jāiznīcina, viņš gribēja to iznīcināt, taču nojauta: ja to visu iznīcinās, tad nepaliks nekas — tikai līdzena, kaila zeme. Aiz izmisuma un bezspēcības viņam atkal gribējās kaut kur atspiesties ar muguru un atmest galvu. Viņš piecēlās, mehāniski nokratīja putekļus no biksēm un sāka kāpt lejup karjerā.
Saule svilināja, acu priekšā peldēja sarkani plankumi, gaiss karjera dibenā vibrēja, un šajā vibrācijā šķita, ka Zelta lode uz vietas dejo, šūpojas gluži kā boja viļņos. Viņš pagāja garām ekskavatora kausam, māņticīgi celdams kājas pēc iespējas augstāk un uzmanīdamies, lai neuzkāpj uz melnajiem traipiem, bet pēc tam, stigdams irdenajās smiltīs, aizvilkās šķērsām pāri visam karjeram pie dejojošās, zibošās lodes. Viņš bija nosvīdis caur un cauri slapjš, no karstuma palicis bez elpas, bet tajā pašā laikā viņu kratīja auksti drebuļi, viņš trīcēja kā paģirās, starp zobiem čirkstēja šķebinoša, smalka smilts. Redriks vairs nepūlējās domāt un izmisīgi atkārtoja pie sevis kā lūgšanu: «Es esmu lops, tu taču redzi, ka esmu lops. Man trūkst vārdu, man neviens nav iemācījis tādus vārdus, es nemāku domāt, šie riebekļi man neļāva iemācīties domāt. Bet, ja tu patiešām esi tāda… visspēcīga, visvarena, vissaprotoša… tad pati tiec skaidrībā! Ieskaties manā dvēselē, es zinu — tur ir viss, kas tev vajadzīgs. Jābūt. Dvēseli es taču nekad nevienam neesmu pārdevis! Tā ir manējā — cilvēka dvēsele! Izlobi pati no manis to, ko es gribu, — nevar taču būt, ka es gribētu ko sliktu!… Lai nolādēts viss, es taču nevaru izdomāt neko citu kā vienīgi atkārtot viņa vārdus: «Laimi visiem par brivu, lai nevienam nav jāaiziet tukšā!»»
ARKADIJA UN BORISA STRUGACKU IEVĒROJAMĀKIE DARBI
Возвращение. Фантаст, повесть. М., 1962, 1963.
Далекая радуга. Фантаст, повести. М., 1964.
Стажеры. Второе нашествие марсиян. Записки здравомыслящего.М„ 1968.
Обитаемый остров. М., 1971.
Полдень, XXII век.
Малыш. Повести. J1., 1975.
Понедельник начинается в субботу. Фантаст, повесть. М., 1979.
За миллиард лет до конка света. М., 1985.
LATVIEŠU VALODĀ IZNAKUŠAS ŠĀDAS GRĀMATAS: