Noslēpums, noslēpums … Cik daudz dažādu hipotēžu tika izteikts vakaros pie kāršu galda, pie grāmatām un shēmām, šahu spēlējot un tēju dzerot! Sēžam, piemēram, pie Ginzburga, Koļa un majors Pjoriškins izspēlē grūtu . (klātni, es, ērti iekārtojies kurošas krāsns priekšā, smēķēju un lasu nodriskātu grāmatiņu. Strokuļevs, atlaidies gultā, domīgi strinkšķina ģitāras stīgas. Aiz loga plosās decembra sniega vētra. Pēkšņi Koļa paceļ galvu un saka:
— Paklau, bet varbūt viņš bija no citas planētas?
Mēs pārdomājam viņa hipotēzi, tad Strokuļevs nopūšas
un atkal aizskar stīgas, bet majors noburkšķ:
— Muļķības! Spēlē, tavs gājiens…
Tomēr negribas ticēt, ka mēs nekad neuzzināsim, kas notika toreiz vakara miglā…
(Arheoloģiskās grupas «Apīda» dalībnieka K. Sergejeva stāsls)
Nesen kādā no populārzinātniskajiem žurnāliem bija publicēts garš un plašs raksts par neparastajiem notikumiem pagājušā gada jūlijā un augustā Staļinabadas1 apkārtnē. Diemžēl raksta autori acīmredzot bija izmantojuši Informāciju, kas nākusi nevis no pirmavota, bet no otrā vai trešā atstāsta, turklāt negodprātīga stāstītāja, tāpēc gribot negribot notikuma būtība un apstākļi tika parādīti
' Tadžikijas PSR galvaspilsētu Dušanbi no 1929. gada līdz 1001. gadam sauca par Staļinabadu.
pilnīgi nepareizi. Spriedelējumi par «telemehāniskiem diversantiem» un «silicijorganiskiem briesmoņiem», lāpāt kā pretrunīgās «aculiecinieku» liecības par liesmojošiem kalniem, govīm un automašīnām, kas tikušas aprītas veselas, neizturēja nekādu kritiku. Fakti bija daudz vienkāršāki un tai pašā laikā daudz sarežģītāki par šiem izdomājumiem.
Kad k|uva skaidrs, ka Staļinabadas komisijas oficiālā atskaite tik drīz presē neparādīsies, profesors Ņikitins ierosināja patiesību par Viesiem no kosmosa publicēt man, vienam no nedaudzajiem īstajiem aculieciniekiem. «Izklāstiet visu, ko redzējāt pats savām acīm,» viņš teica. «Pastāstiet par saviem iespaidiem tieši tā, kā stāstījāt komisijai. Varat izmantot arī mūsu materiālus, tomēr būs labāk, ja attēlosiet tikai savus iespaidus. Un neaizmirstiet Lozovska dienasgrāmatu. Jums ir tādas tiesības.»
Sākot savu stāstījumu, brīdinu, ka cik spēdams izpildīšu profesora norādījumu — centīšos attēlot tikai savus iespaidus un izklāstīšu notikumus, kā tos redzējām mēs, arheoloģiskā grupa, kura bija nodarbināta tā saucamās «Apīdas pils» izrakumos piecdesmit kilometrus uz dienvidaustrumiem no Pendžikentas.
Mūsu grupa sastāvēja no sešiem cilvēkiem. Tur bija trīs arheologi: grupas priekšnieks — pats «pans šefs» Boriss Lozovskis, mans draugs tadžiks Džamils Karimovs un es. Bez tam mums vēl bija divi strādnieki — vietējie iedzīvotāji — un šoferis Koja.
«Apīdas pils» ir metrus trīsdesmit augsts paugurs, kas atrodas šaurā ielejā starp kalniem. Pa ieleju tek ne visai plata upe ar ļoti tīru un aukstu ūdeni, un tās gultne ir kā piedzīta ar apaļiem, gludiem akmeņiem. Gar upi iet ceļš uz Pendžikentas oāzi.
Paugura virsotnē mēs ātrākām seno tadžiku mājokļus. Sī paša uzkalna pakājē bija iekārtota mūsu nometne: divas melnas teltis un aveņkrāsas karogs ar sogdiešu monētas attēlu (aplis ar kvadrātveida caurumu vidū). Mūsu ēras III gadsimta tadžiku pilij nebija nekā kopēja ar Eiropas feodāļu pils robotajiem mūriem un paceļamajiem tiltiem. Atrakta tā izskatījās kā divi trīs līdzeni laukumiņi, ko apjoza pāris metru augsts nožogojums. Patiesībā no «pils» ir palikusi tikai grīda. Te var atrast apdegušu koku, māla trauku lauskas un pavisam mūsdienīgus skorpionus, bet, ja laimējas, — arī zaļgani apsūbējušu senu monētu.
Mūsu grupas rīcībā bija automašīna — vecs GAZ-51, ar kuru veicām tālus reisus pa šausminošiem kalnu ceļiem arheoloģisko objektu meklējumos. Pirms tās dienas, kad parādījās Viesi no kosmosa, Lozovskis ar šo mašīnu bija aizbraucis uz Pendžikentu pēc produktiem, un mēs gaidījām viņu atgriežamies 14. augusta rītā. Mašīna neatgriezās, un tās pazušana bija pirmais posms dīvaino un neizprotamo notikumu ķēdē.
Es sēdēju teltī un smēķēju, gaidīdams, kamēr noskalosies lauskas, kas bija ieliktas mazgājamā bļodā un iegremdētas upē… Saule, šķiet, atradās tieši zenītā, lai gan pulkstenis rādija trešo stundu pēcpusdienā. Džamils strā- daja pakalna virsotnē — tur vējā uzvirpuļoja lesa putekļi un laiku pa laikam pavīdēja strādnieku baltās voi- loka cepures. Šņāca prīmuss, vārījās griķu biezputra. Gaiss bija smacīgs, tveicīgi karsts un putekļiem piesātināts. Smēķēju un prātoju, kādi iemesli būtu varējuši aizkavēt Lozovski Pcndžikentā par veselām sešām stundām. Mums izbeidzās petroleja, bija palikušas vairs tikai divas konservu kārbas un puspaciņa tējas. Būtu ļoti nepatīkami, ja Lozovskis šodien neatbrauktu. Izdomājis kārtējo iemeslu (Lozovskis, teiksim, nolēmis piezvanīt uz Maskavu), es piecēlos, izstaipījos un tad pirmoreiz ieraudzīju Svešo.
Nespodri melns, prāva suņa lielumā — viņš nekustīgi stāvēja telts ieejas priekšā, izskatīdamies līdzīgs milzīgam zirneklim. Viņam bija apaļš, plakans ķermenis — kā pulkstenim — un posmainas kājas. Sīkāk aprakstīt viņu nespēju. Biju pārāk apstulbis un pārsteigts. Pēc mirkļa viņš sazvalstījās un sāka virzīties tieši uz manu pusi. Es apjucis blenzu, kā viņš lēni cilā kājas, atstādams putekļos caurumotas pēdas, — ķēmīgs siluets uz saules apspīdēto sabirzušo, dzelteno mālu fona.
Iegaumējiet — man nebija ne jausmas, ka tas ir Viesis no kosmosa. Es to uzskatīju par kādu nezināmu dzīvnieku, un tas — mēms un bezacains — tuvojas man, dīvaini izlocīdams kājas. Sāku kāpties atpakaļ. Tajā pašā mirklī atskanēja pakluss knikšķis, un pēkšņi uzliesmoja žilbinoša gaisma, tik spilgta, ka neviļus aizmiedzu acis; kad tās atkal atvēru, starp sarkaniem izplūdušiem plankumiem redzēju viņu soli sev tuvāk, jau telts ēnā. «Ak dievs!…» es nomurmināju. Viņš stāvēja, noliecies pār mūsu produktu kasti, un, šķiet, rakņājās tajā ar divāin priekšējām kājām. Saulē paspīdēja un acumirklī kaut kur nozuda konservu kārba. Pēc tam «zirneklis» sāniski atvirzījās malā un nozuda no manām acīm. Tūlīt apklusa prīmusa sīkšana, atskanēja metāliska šķindoņa.
Nezinu, ko manā vietā būtu darījis cilvēks ar veselu saprātu. Es nebiju spējīgs saprātīgi spriest. Atceros, ka ieaurojos pilnā rīklē, vai nu gribēdams nobaidīt «zirnekli», vai arī vēlēdamies iedrošināt pats sevi, pāris lēcienos biju ārā no telts un, paskrējis dažus soļus sāņus, aizelsies apstājos. Te viss bija tāpat kā agrāk. Ap mani snauda saules gaismas pārlietie kalni, upe urdzēdama plūda kā kausēts sudrabs, bet paugura galā vīdēja baltās voiloka cepures. Un tad es atkal ieraudzīju Svešo. Viņš aši nesās pa nogāzi, apiedams apkārt pakalnam, slīdēdams viegli un bez trokšņa, gluži kā peldēdams pa gaisu. Viņa kājas gandrīz nemaz nebija redzamas, taču es labi saskatīju dīvaino, skaidri izteikto ēnu, kas slīdēja viņam līdzās pa pelēko, cieto zāli. Tad viņš nozuda.
Man iekoda aklais dundurs, es tam iesitu ar mitru dvieli, kuru, izrādās, biju turējis rokā. No paugura virsotnes atskanēja klaigas — Džamils ar strādniekiem nāca lejā un deva man zīmi, lai es noņemu no prīmusa biezputru un uzlieku tējkannu. Viņiem par notikušo nebija ne jausmas, un viņi apjukuši skatījās uz mani, kad es viņus sagaidīju ar dīvainu teikumu: «Zirneklis aiznesa prīmusu un konservus …» Džamils vēlāk teica, ka tas esot bijis baismīgi. Es sēdēju pie telts, smēķēju un nokratīju papirosa pelnus biezputras katliņā. Acis bija šausmās ieplestas un bailīgi šaudījās uz visām pusēm. Redzot, ka vecais draugs Džamils uzskata mani par jukušu, es steidzīgi un juceklīgi ņēmos viņam izklāstīt notikušo, tādējādi ga- ligi apstiprinādams viņa aizdomas. Strādnieki no visas šīs jezgas izdarīja vienu vienīgu secinājumu: tējas nav un nebūs. Vilušies viņi klusēdami paēda atdzisušo biezputru un aizgāja savā teltī spēlēt bištokutaru[1]. arī džamils paēda, mēs aizsmēķējām, un viņš vēlreiz noklausījās manu stāstījumu mierīgākos apstākļos. Mirkli padomājis, draugs paziņoja, ka es esot dabūjis vieglu saulesdūrienu un tas viss man ir tikai rādījies. Es, protams, to noliedzu: pirmkārt, saulē esmu izgājis tikai ar cepuri galvā, un, otrkārt, kur tad palicis prīmuss un konservu kārbas? Džamils atbildēja, ka savā neprātā es būtu varējis visas pazudušās mantas iemest upē. Apvainojos, tomēr mēs cēlāmies kājās un, līdz ceļiem iebriduši dzidrajā ūdenī, sākām gramstīties ar rokām pa upes gultni. Atradu Džamila pulksteni, kas bija pazudis pirms nedēļas, pēc tam mēs atgriezāmies pie teltīm un Džamils atkal iegrima domās. Bet vai es neesot sajutis savādu smaku, viņš pēkšņi vaicāja. Nē, nekādas smakas, šķiet, nebija. Bet vai es neesot pamanījis zirneklim spārnus? Nē, spārnus zirneklim es netiku manījis. Nu, bet vai es atceroties, kāds šodien datums un kura nedēļas diena? Saskaitos un atcirtu, ka šodien acīmredzot ir četrpadsmitais, bet, kura nedēļas diena, to neatceros, taču tam nav nekādas nozīmes, jo arī pats Džamils noteikti nezina ne datumu, ne dienu. Džamils atzinās, ka viņš patiešām atceras tikai gadu un mēnesi un to, ka mēs tupam velns zina kādos džungļos, kur nav ne kalendāru, ne avižu.