— Gribi? — viņa teica, aplaizīdama lūpas, un pagaidīja tieši tik ilgi, lai divdomīgais jautājums aizietu līdz viņa apziņai, tad pastiepa viņam glāzi.
Viņš novērsās, pārlaida acis krūmiem un, ieraudzījis ēnā guļamkrēslu, apsēdās tajā un izstiepa kājas.
— Bārbridžs ir slimnīcā, viņam vajadzēs nogriezt kājas.
Joprojām smaidīdama, Dina skatījās uz viņu ar vienu
aci, otru aizsedza blīvs matu vilnis, kas krita uz pleca, bet smaids tagad bija sastindzis, nedzīvs — balti, atņirgti zobi tumši iedegušajā sejā. Tad viņa mehāniski paskalināja glāzi, it kā ieklausīdamās ledus gabaliņu džinkstēšanā pret glāzes malām, un vaicāja:
— Abas kājas?
— Abas. Varbūt līdz ceļiem, bet varbūt arī augstāk.
Viņa nolika glāzi un atglauda matus no sejas. Smaids
bija nozudis.
— Zēl. Bet tu tātad… — viņa iesāka.
Tieši viņai, Dinai Bārbridžai, viņš varētu sīki pastas- tīt, kā tas viss bija un kas tur notika. Droši vien varētu pastāstīt pat to, kā viņš atgriezās pie mašīnas, turēdams kasteti gatavība, un kā Bārbridžs lūdzās — ne par sevi, bet par bērniem: par Dinu un Arčiju — un solīja Zelta lodi. Taču Redriks neko nestāstīja. Klusēdams viņš iebāza roku azotē, izvilka asignāciju paciņu un nometa to uz sarkanā paklāja tieši pie viņas slaidajām, kailajām kājām. Banknotes pašķīda kā daudzkrāsains vēdeklis. Dina izklaidīgi paņēma dažas naudaszīmes un aplūkoja, it kā redzētu tās pirmo reizi, taču bija jūtams, ka viņas domas ir citur.
— Tātad pēdējā izmaksa, — viņa domīgi teica.
Redriks no atpūtas krēsla pasniedzās ar roku lidz spainītim un, izvilcis pudeli, apskatīja etiķeti. Pa tumšo stiklu notecēja ūdens, un Redriks pastiepa pudeli sāņus, lai slapjums nepilētu uz biksēm. Viņam nepatika dārgais viskijs, bet šobrīd varēja iemalkot arī to. Viņš jau gatavojās ieraut tieši no kakliņa, bet viņu atturēja neskaidras protestējošas skaņas, kas nāca no aizmugures. Atskatījies Redriks ieraudzīja, ka pār zālienu, ar mokām cilādams līkās kājas, cik ātri spēdams, steidzas Susliks, turēdams abās rokās sev priekšā slaidu glāzi ar dzidru šķidrumu. No piepūles sviedri straumēm plūda pār tumšsarkano seju, asinīm pieplūdušās acis līda vai laukā no dobumiem, un, pamanījis, ka Redriks skatās uz viņu, Susliks gandrīz izmisīgi pastiepa uz priekšu glāzi, atkal tā kā ieīdējās, kā iesmilkstējās, plati atvēris bezzobaino muti.
— Gaidu, gaidul — Redriks viņam uzsauca un atlika pudeli atpakaļ spainītī ar ledu.
Beidzot Susliks pietenterēja klāt, padeva Redrikam glāzi un ar nedrošu familiaritāti paplikšķināja pa plecu ar vēža spīlēm līdzīgo plaukstu.
— Pateicos, Dikson, — Redriks nopietni sacīja. — Tas ir tieši tas, kas man pašlaik visvairāk vajadzīgs. Tu, kā vienmēr, esi uzdevuma augstumos.
Un, kamēr Susliks apmulsis un apmierināts kratīja galvu un ar veselo roku drudžaini sita sev pa gurnu, Redriks svinīgi pacēla glāzi, pamāja viņam ar galvu un vienā rāvienā izdzēra pusi dzidrā šķidruma. Tad viņš paskatījās uz Dinu.
— Gribi? — viņš vaicāja, rādīdams viņai uz glāzi.
Dina neatbildēja. Viņa locija naudaszīmi uz pusēm,
vēlreiz uz pusēm un vēlreiz uz pusēm.
— Izbeidz, — Redriks uzsauca. — Jūs nepazudīsiet. Tavam papucītim…
Dina pārtrauca:
— Tātad tu viņu vilki… — Viņa to nejautāja, tikai konstatēja. — Stiepi kā muļķis cauri visai Zonai, rudais kretīns, stiepi uz muguras to pretīgo nelieti. Palaidi garām tādu izdevību …
Aizmirsis glāzi, Redriks skatijās uz Dinu, bet viņa piecēlās un, likdama kājas uz izmētātajām banknotēm, pienāca klāt, apstājās viņa priekšā un, iespiezdama dūres gludajos sānos, aizsedza viņam visu pasauli ar savu lielisko augumu, kas smaržoja pēc saldiem sviedriem un dārgas parfimērijas.
— Tā viņš visus jūs, idiotus, vazāja aiz deguna… staigāja pa jūsu kauliņiem, jūsu tukšajiem pauriem… Pagaidi, pagaidi, gan viņš vēl ar kruķiem lēkās pa jūsu galvaskausiem, parādīs jums brālīgo draudzību un žēlsirdību! — Tagad viņa jau gandrīz kliedza: — Droši vien apsolīja tev Zelta lodi, vai ne? Kartes, slazdus, vai ne* Stulbenis! Kretīns! Pēc tava raibā purna redzu, ka apsolīja… Pagaidi vien, viņš tev vēl iedos tādu karti, ak dievs, esi žēlīgs rudā idiota Redrika Suharta stulbajai dvēselei…
Redriks lēni cēlās kājās un atvēzējies iecirta viņai pliķi, viņa apklusa pusvārdā, kā nopļauta sabruka zālē un paslēpa seju plaukstās.
— Rudais muļķis… — viņa neskaidri atkārtoja. — Palaist garām tadu izdevību … tādu gadījumu …
Redriks, no augšas skatīdamies uz Dinu, izdzēra glāzi un nepagriezies iegrūda to Suslikam. Te vairs nebija ko teikt. Labus bērniņus gan Maitu Ērglis izdiedelējis no Zonas! Mīlošus un godbijīgus!
Viņš izgāja uz ielas, noķēra taksometru un lika braukt uz «Boržču». So lietu vajadzēja ātrāk beigt, neizturami gribējās gulēt, acu priekšā viss grīļojās un griezās, un tā viņš arī aizmiga, ar visu augumu pārkritis pār port- fell, un pamodās tikai, kad šoferis viņu purināja aiz pleca.
— Mister, esam klāt…
— Kur mēs atrodamies? — Redriks jautāja, vel pusmiegā raudzīdamies apkārt. — Es taču tev teicu — uz banku.
— Nebūt ne, mister, — šoferis plati pasmaidīja. — Jūs teicāt uz «Boržču». Esam atbraukuši, kā teikts.
— Labi jau, labi, — Redriks noburkšķēja. — Redzēju kaut kādu sapni…
Viņš samaksāja un izrausās no mašīnas, ar pūlēm kustinādams notirpušās kājas. Asfalts saulē bija nokaitis, uz ielas valdīja joti liels karstums. Redriks juta, ka ir nosvīdis cauri slapjš, mutē bija riebīga garša, acis asaroja. Pie viesnīcas ieejas viņš apskatījās visapkārt. Iela, kā parasti šajā laikā, «Boržča» priekšā bija tukša. Iestādes vēl bija slēgtas, un arī pats «Boržčs» nebija atvērts, taču Ernests jau atradās savā vietā — slaucīja glāzes, no letes īgni lūkodamies uz trim tipiem, kas pie stūra galdiņa laka alu. No pārējiem galdiņiem vēl nebija nocelti apgāztie krēsli, nepazīstams nēģeris baltā virsjaka ar slotu berza grīdu, otrs nēģeris stīvējās ar alus pudeļu kastēm Ernestam aiz muguras. Redriks piegāja pie letes, nolika uz tās portfeli un apsveicinājās. Par atbildi Ernests kaut ko neskaidru noburkšķēja.
— Ielej alu, — Redriks teica, krampjaini nožāvādamies.
Ernests ar blīkšķi nometa uz letes tukšu kausu, izrāva no ledusskapja pudeli, atkorķēja un nolieca virs kausa. Redriks, aizsedzis muti ar plaukstu, skatījās uz viņa roku. Tā drebēja. Pudeles kakls vairākas reizes atsitās pret kausa malu. Redriks ieskatījās Ernestam sejā. Smagie plaksti bija nolaisti, mazā mute sašķobīta, gaļī«je vaigi atkārušies. Nēģeris berza grīdu Redrikam turpat pie kājām; tipi pie stūra galdiņa aizrautīgi un nikni strīdējās par skriešanās sacīkstēm; puisis, kas staipīja kastes, ar dibenu tik stipri pagrūda Ernestu, ka tas sagrīļojās. Vainīgais nomurmināja dažus atvainošanās vārdus. Ernests klusinātā balsī jautāja:
— Atnesi?
— Ko atnesu? — Redriks pār plecu atskatījās atpakaļ.
Viens no tipiem piecēlās, aizgāja līdz izejai un, iestājies durvīs, aizpīpēja cigareti.
— Ejam parunāt, — Ernests uzaicināja.
Nēģeris ar slotu tagad ari bija nostājies starp Red- riku un durvīm. Zaļoksnējs vīrietis, līdzīgs Gutalīnam, tikai divreiz platāks.