Pēc tam mēs izpētījām apkārtni. Nekādu pēdu, izņemot mūsu kāju jau daļēji izmīdītās bedrītes pie telts ieejas, atrast neizdevās. Toties atklājās, ka «zirneklis» aizstiepis ne tikai prīinusu un konservus, bet arī manu dienasgrāmatu, zīmuļu kastīti un maisiņu ar pašiem vērtīgākajiem arheoloģiskajiem atradumiem.
— Lops tāds! — Džamils apjucis izgrūda.
Pienāca vakars. Pār ieleju klājās kārtaina, balta migla, virs kalnu grēdas iedegās Skorpiona zvaigznāja spīdekļi, līdzīgi ķepai ar trim pirkstiem, bija jūtama dzestrā nakts vēja elpa. Strādnieki drīz vien aizmiga, bet mēs abi gulējām saliekamajās gultās, pārdomājām nesenējos notikumus un piepildījām telti ar smirdošiem lētu cigarešu dūmu mākoņiem. Pēc ilgas klusēšanas Džamils nedroši apvaicājās, vai es viņu neāzēju, bet tad steidzīgi piebilda, ka, pēc viņa domām, starp «zirnekļa» parādīšanos un Lo- zovska nokavēšanos noteikti jābūt kādai sakarībai. Man bija līdzīgas domas, taču es neko neteicu. Tad viņš vēlreiz uzskaitīja pazudušās mantas un izteica briesmīgu hipotēzi, ka «zirneklis» bijis veikli pārģērbies zaglis. Es laidos snaudā.
Mani pamodināja dīvains troksnis, kas atgādināja spēcīgu aviācijas dzinēju rūkoņu. Kādu brīdi gulēju un ieklausījos. Nez kādēļ man kļuva savādi ap dūšu. Varbūt tāpēc, ka veselu mēnesi, kopš mēs šeit strādājam, nebiju vēl redzējis nevienu lidmašīnu. Piecēlos un pabāzu galvu ārā no telts. Bija dziļa nakts, pulkstenis rādīja otru stundu pēc pusnakts. Debess bija kā piebārstīta sīkām, saltām zvaigznēm, no kalnu galotnēm redzamas tikai neskaidras melnas ēnas. Tad pretējā nogāzē parādījās spilgtas gaismas plankums, kas slīdēja lejup, apdzisa un iedegās no jauna, bet nu jau krietnu gabalu tālāk pa labi. Rūkoņa pieauga.
— Kas tur ir? — satraukti vaicāja Džamils, spraukdamies ārā no telts.
Tagad dūkoņa skanēja kaut kur pavisam tuvu, un pēkšņi apžilbinoša zilganbalta gaisma apspīdēja mūsu paugura virsotni. Pakalns izskatījās kā mirdzoša ledus gāle. Tas ilga dažus mirkļus. Tad gaisina apdzisa un rūkoņa apklusa. Pār mūsu nometni klajās melna lumsa un dziļš klusums. No strādnieku telts atskanēja pārbiedētas balsis. Tumsā Džamils kaut ko uzsauca tadžiku valodā, bija dzirdams steidzīgu soļu troksnis pa lielajiem upes oļiem. No jauna atskanēja spēcīga rūkoņa, tā pacēlās virs ielejas un, ātri apklusdama, izgaisa tālumā. Man šķita, ka esmu redzējis pavīdam tumšu, iegarenu priekšmetu, kas starp zvaigznēm aizslīd uz dienvidaustrumiem.
Pie manis pienāca Džamils un strādnieki. Apsēdāmies visi pulciņā un ilgi klusējām un smēķējām, saspringti ieklausīdamies katrā troksnī. Atklāti sakot, es baidījos no visa — no «zirnekļiem», necaurredzami tumšās nakts bez mēness, noslēpumainajiem trokšņiem, kuri šķita skanam starp upes čalām. Domāju, ka pārējie izjuta to pašu. Džamils čukstus teica, ka mēs noteikti atrodamies kaut kādu notikumu pašā centrā. Es neiebildu. Beigu beigās, pamatīgi nosaluši, ielīdām katrs savā teltī.
— Nu, kā tad ar saulesdurienu un pārģērbtajiem zagļiem? — es apvaicājos.
Džamils neko neatbildēja un tikai pēc krietna brīža jautāja:
— Kas būs, ja viņi ieradīsies vēlreiz?
— Nezinu, — es atteicu.
Taču viņi neieradās.
Nākamajā dienā mēs kāpām paugurā, lai strādātu pie saviem izrakumiem, un te atklājās, ka nav vairs nevienas no vakar atrastajām lauskām — visa keramika bija nozudusi. Atrakto telpu līdzenie grīdas laukumi no vienas vietas bija pārklāti caurumotām pēdām. Izraktās zemes kaudze noplakusi un saspiesta, it kā tai pāri būtu gājis ielu asfaltējamais veltnis. Siena divās vietās bija sagrauta. Džamils kodīja lūpas, izteiksmīgi skatīdamies uz in»ni. Strādnieki sarunājās pusbalsī un spiedās mums tuvāk. Viņiem bija baigi, un arī mums nebija labāk.
Lozovska un mašīnas vēl arvien nebija. Brokastīs mēs (gremojām mazliet iepelējušu maizi un dzērām aukstu ūdeni. Kad ar maizi bijām tikuši galā, strādnieki, izteikuši vēlējumu, kaut «tādas lietas velns parautu!», paņēma savus ketmenus[2] un rāpās augšā paugurā, bet es, apspriedies ar Džamilu, uzmaucu dziļāk galvā cepuri un apņēmīgi devos prom pa ceļu uz Pendžikentu, cerēdams, ka mani aizvedīs kāda garāmbraucoša mašīna.
Pirmos kilometrus veicu bez starpgadījumiem un divas reizes pat apsēdos, lai atpūstos un uzsmēķētu. Aizas sienas te tuvojās pašam ceļam, te attālinājās no tā, pa līkumoto ceļu vējš putināja smiltis, trokšņaini čalodama, plūda upe. Vairākkārt es redzēju kazu barus un govis, kas ganījās nogāzēs, taču tuvumā nemanīju neviena cilvēka. Līdz apdzīvotai vietai vēl bija atlikuši kilometri desmit, kad gaisā parādījās Melns Helikopters. Tas lidoja zemu virs ceļa, ar dobju troksni pārslīdēja man pār galvu un nozuda aiz pagrieziena, atstādams aiz sevis karsta gaisa plūsmu. Tas nebija zaļš kā mūsu armijas helikopteri vai sudrabains kā pasažieru un transporta lidaparāti. Helikopters šķita nespodri melns un blāvi atstaroja saulē — kā šautenes stobrs. Tā krāsa, neparastā forma un spēcīgā, dobjā rēkoņa — viss kopā man atgādināja pagājušās nakts notikumus un «zirnekļus», un mani atkal pārņēma bailes.
Sāku iet ātrāk un pēc tam metos skriet. Aiz ceļa pagrieziena ieraudzīju mašīnu GAZ-69, pie tās stāvēja trīs vīri un skatījās debesīs, kas bija jau tukšas. Es nobijos, bažīdamies, ka viņi tūlīt aizbrauks, sāku skaļi klaigāt un skriet, cik spēju. Viņi pagriezās pret mani, tad viens no viņiem nolikās garšļaukus un palīda zem mašīnas. Divi pārējie — plecīgi, bārdaini puiši, acīmredzot ģeologi — nenolaida acis no manis.
— Vai paņemsiet mani līdz Pendžikentai? — es iesaucos.
Klusēdami viņi joprojām saspringti vērās manī, un es jau nodomāju, ka vīri nav sadzirdējuši manu jautājumu.
— Sveicināti, — teicu, pieiedams viņiem klāt. — Salam aleikum…
Viens no viņiem — garākais — klusēdams pagriezās un iekāpa mašīnā. Otrs — mazāka auguma vīrs — atsaucās ļoti īdzīgi: — Sveiks, — un no jauna sāka blenzt