— Ejam, — Redriks piekrita un paņēma portfeli. Miegs viņam vairs nebija ne prātā.
Viņš aizgāja aiz letes un aizspraucās garām nēģerim ar alus kastēm. Tas, acīmredzot saspiedis pirkstu, sūkāja nagu un caur pieri skatījās uz Redriku. Arī šis bija pamatīgs puisietis ar ielauztu degunu un pie galvas pieplacinātām ausīm. Ernests iegaja dibenistabā, un Redriks viņam sekoja, tāpēc ka tagad visi trīs tipi stāvēja pie izejas, bet nēģeris ar slotu atradās pie kulisēm, kas veda uz noliktavu.
Istabā Ernests atkāpās sāņus un sakumpis atkrita krēslā pie sienas, pie galda sēdošais kapteinis Kvoter- blads piecēlās, bet kreisajā pusē nez no kurienes uzradās milzīga auguma ANO policists līdz acīm uzmauktu ķiveri galvā un ar lielajām plaukstām ātri pārvilka Redrikam pa sāniem, aptaustidams kabatas. Pie labās sānkabatas viņa roka mirkli apstājās, izvilka kasteti un viegli pagrūda Redriku uz kapteiņa pusi. Redriks piegāja pie galda un nolika portfeli kapteiņa Kvoterblada priekšā.
— Maita! — tas bija teikts Ernestam.
Ernests grūtsirdīgi sarāva uzacis un paraustīja vienu plecu. Viss tāpat bija skaidrs. Durvīs smīnēdami jau stāvēja abi nēģeri, un otras izejas nebija, bet logi bija ciet un 110 ārpuses nodrošināti ar pamatīgām restēm.
Kapteinis Kvoterblads, pretīgumā viebdamies, ar abām rokām rakājās portfelī un izlika visu uz galda: divus mazos «mānekļus», deviņas «baterijas», sešpadsmit dažāda lieluma «melnās lāses» polietilēna iesaiņojumā, divus pilnīgi veselus «sūkļus», vienu kārbu ar «gāzēto mālu»…
— Vai kabatās kaut kas ir? — kapteinis Kvoterblads klusu jautāja. — Izņemiet visu ārā …
— Riebekļi! — Redriks nošņāca. — Maitas!
Viņš iebāza roku azotē un nometa uz galda paciņu naudas. Banknotes pajuka uz visām pusēm.
— Oho! — kapteinis iesaucās. — Vēl?
— Smirdošie krupji! — Redriks ieaurojās, izrāva 110 kabatas otru paciņu un atvēzējies nosvieda to sev pie kājām. — Ņemiet un aizrijieties!
— Ļoti interesanti, — kapteinis Kvoterblads mierīgi teica. — Bet tagad savāc to visu.
— Nc prātā nenāk!— Redriks atcirta, salikdams rokas aiz muguras. — Tavi roklaižas savāks. Pats savāksi!
— Pacel naudu, stalker, — kapteinis Kvoterblads teica, balsi nepaaugstinādams, atbalstījies ar rokām pret galdu un ar visu augumu paliecies uz priekšu.
Dažus mirkļus viņi klusēdami skatījās viens otram acis, tad Redriks purpinādams, klusu lādēdamies, nopūtās un negribīgi sāka vakt kopa naudu. Nēģeri aiz muguras ķiķinājas, bet policists ļauni iespurdzās.
— Nav ko sprauslāt, — Redriks nošņācās. — Puņķi var iztecēt!
Savakdams pa vienai naudaszīmes, viņš jau rāpoja uz ceļiem un arvien vairāk tuvojās tumšajam vara riņķim, kas neuzkrītoši gulēja netīrumiem piekaltušā grīdas padziļinājuma, pagriezdamies tā, lai būtu ērtāk; bez mitas viņš gānījās, likdams lietā visus lamuvārdus, kādi vien viņam bija krājumā, un izdomādams arvien jaunus, bet, kad pienāca īstais brīdis, viņš apklusa, sasprindzināja spēkus, sagrāba riņķi un no visa spēka rāva uz augšu, un paceltais lūkas vāks vēl nebija atsities pret grīdu, bet viņš jau ienira caurumā ar galvu uz leju, izstiepis rokas uz priekšu miklajā, aukstajā vīna pagraba tumsā.
Redriks nokrita uz rokām, pārmeta kūleni, tūdaļ pielēca kājās un saliecies traucās uz priekšu šaurajā ejā starp kastu grēdām, neko neredzēdams, paļaudamies tikai uz atmiņu un veiksmi, pa ceļam grūstīdams un sagāzdams kastes, viņš dzirdēja, ka tie aurodami ar būkšķi iegāžas viņam pakaļ pagrabā; kājām slīdot, viņš uzskrēja pa neredzamiem pakāpieniem, ar visu ķermeni metās pret durvīm, apsistām ar sarūsējušu skārdu, izgāza tās un atradās Ernesta garāžā. Viņš trīcēja un smagi elpoja, acu priekšā peldēja sarkani plankumi, sirds smagi, sāpīgi dauzījās pašā kaklā, taču viņš neapstājās ne mirkli. Redriks tūlīt metās uz tālāko kaktu un, nobrāzdams rokas, ņēmās izsvaidīt grabažu kaudzi, aiz kuras garāžas sienā bija izlauzti vairāki dēļi. Pēc tam viņš nolikās guļus uz vēdera un izlīda pa šo caurumu, juzdams, ka stirkšķē- dama plīst žakete, bet viņš jau atradās pagalmā, šaurā kā akā, pietupās starp atkritumu konteineriem, savilka ciešāk žaketi, norāva un aizsvieda kaklasaiti, ātri apskatīja sevi, nopurināja gružus no biksēm, izslējās taisni un, pārskrējis pāri pagalmam, ienira zemā, smirdošā tunelī, kas izgāja uz otru tādu pašu sētu. Skrienot viņš ieklausījās, taču pagaidām nedzirdēja patruļas sirēnas gaudošanu un skrēja vēl ātrāk, pārbiedēdams bērneļus, saliekdamies zem izkārtas veļas, līzdams pa satrunējušu žogu caurumiem, pūlēdamies pēc iespējas ātrāk izkļūt no šī kvartāla, iekams kapteinis Kvoterblads nav paguvis izsaukt palīgspēkus un to ielenkt. Redriks ļoti labi pazina šīs vietas. Visos šajos pagalmos, pagrabos, pamestajās veļas mazgātavās un ogļu noliktavās viņš, zēns būdams, bija spēlējies, šeit visur viņam bija paziņas un pat draugi, un citādos apstākļos viņam nebūtu nekādu grūtību šeit noslēpties un nosēdēt kaut vai veselu nedēļu, bet ne jau tādēļ viņš bija pārdroši izbēdzis no aresta, aizlaidies kapteinim Kvoterbladain no paša degungala, ar to izpelnīdamies sev uzreiz liekus divpadsmit mēnešus.
Redrikam uzsmaidīja laime. Pa Septīto ielu, klaigādama un putekļus saceldama, virzījās kādas līgas kārtējā procesija, cilvēku divsimt, tādi paši apdriskāti un netīri kā viņš, pat vēl bēdīgākā izskatā, it kā arī viņi visi nupat būtu spraukušies cauri sētas spraugām, apgāžot atkritumu tvertnes, turklāt vēl pārlaiduši vētrainu nakti ogļu noliktavā. Viņš iznira no kādas pavārtes, pievienojās procesijai, iejuka pūlī un grūstīdamies, mīdams citiem uz kājām, saņemdams dunkas un pats nepalikdams parādā, šķērsoja ielu un iespruka citā vārtu velvē tieši tajā brīdī, kad priekšā atskanēja pazīstamā, pretīgā patruļas mašinu gaudošana, un procesija apstājās, saspiezdamās kā ermoņikas. Bet viņš jau bija citā kvartālā, un kapteinis Kvoterblads nevarēja zināt, tieši kurā.
Redriks pienāca pie savas garāžas no tās puses, kur atradās radiopreču noliktava, un viņam vajadzēja pagaidīt, kamēr strādnieki piekrauj autokāru ar milzīgām kartona kastēm, kurās bija televizori. Viņš iekārtojās nīkulīgos ceriņkrūmos pie blakusmājas aklās sienas, mazliet atvilka elpu un izpīpēja cigareti. Redriks kāri smēķēja, pictupies, ar muguru atspiedies pret cieto mūra apmetumu, laiku pa laikam pielika roku pie vaiga, lai apturētu nervozo raustīšanos, un domāja, un domāja, bet, kad autokārs ar strādniekiem rūkdams aizripoja, viņš iesmējās un paklusām noteica: «Paldies jums, zēni, aizturējāt muļķi… ļāvāt padomāt.» No šī brīža viņš sāka rīkoties ātri, bet bez steigas, veikli, pārdomāti, it kā strādātu Zonā.
Redriks Iekļuva savā garāžā pa slepenu caurumu, bez trokšņa noņēma veco sēdekli, ar roku pataustīja grozā, uzmanīgi izvilka no maisa sainīti un iebāza to azotē. Tad viņš noņēma no naglas veco, nodilušo ādas jaku, kaktā sameklēja ar eļļām notraipītu žokejcepuri un ar abām rokām uzmauca to zemu uz pieres. Caur durvju spraugām garāžas pustumsā krita šauras saules gaismas strēles, kurās mirgoja puteklīšu miriādes, ārā līksmi klaigāja bērni, un, jau gatavodamies aiziet, viņš pēkšņi izdzirda savas meitas balsi. Redriks pieplaka ar aci pie pašas platākās spraugas un labu laiku skatījās, kā Pērtiķēns, vicinādama divus gaisa balonus, skrien apkārt jaunajām šūpolēm, bet trīs kaimiņu vecenītes ar adīkļiem rokās sēž turpat uz soliņa, sačukstas un skatās uz viņu, naidīgi sakniebušas lūpas. Izsaka cita citai savas draņķīgās domas, vecās bekas. Bet bērni neko — visi spēlējas ar Pērtiķēnu, it kā nekas nebūtu bijis, ne velti viņš bija tiem pielīdis kā prazdams — uztaisījis dēļu slidkalniņus un leļļu namiņus, un šūpoles… un šo soliņu, uz kura sasēdušās vecās bekas, arī viņš sameistarojis. «Labi,» Redriks noteica bez skaņas, ar lūpām vien un atrāvās no šķirbas, pēdējo reizi pārlaida acis garāžai un izlīda pa caurumu ārā.