Pilsētas dienvidrietumu nomalē, pie pamestās degvielu uzpildes stacijas Kalnraču ielas galā, atradās telefona automāta kabīne. Dievs vien zina kas tagad to izmantoja, jo visapkārt bija tikai pamestas mājas, bet tālāk uz dienvidiem pletās nepārskatāmi plaša bijusī pilsētas atkritumu izgāztuve. Redriks apsēdās telefona būdiņas ēnā tieši uz zemes un iebāza roku spraugā zem būdiņas. Viņš sataustīja eļļainu, ar smiltīm aplipušu papīru un pistoli, kas tajā bija ietīta; cinkotā kārba ar patronām arī atradās turpat un maisiņš ar «aprocēm», un vecais kabatas portfelis ar viltotiem dokumentiem — slēptuve bija kir- tībā. Tad viņš novilka ādas jaku, noņēma žokejnīcu un iebāza roku azotē. Brīdi Reds sēdēja, svārstīdams plaukstā porcelāna balonu ar drošu un nenovēršamu nāvi iekša. Un tad viņš juta, ka vaigs sāk atkal raustīties.
— Suhart, — viņš murmināja, nedzirdēdams pats savu balsi. — Ko tu, maita, dari? Ar šo mantiņu viņi mūs visus nobendēs… — Ar pirkstiem Redriks paspaidīja vaigu, kas raustījās, bet tas nepalīdzēja. — Draņķi tādi, — viņš teica par strādniekiem, kas bija iekrāvuši televizorus autokārā. — Jūs taču esat gadījušies man ceļā… Es aiznestu to, maitu, atpakaļ, Zonā, un ne gailis vairs paka] nedziedātu.
Ar skumjām Redriks skatījās apkārt. Virs sasprēgājuša asfalta vibrēja karstais gaiss, drūmi raudzījās aiznaglotie logi, pa tuksnesīgo izgāztuvi klaiņoja putekļu virpuļi. Viņš bija viens.
— Labi, — Redriks apņēmīgi noteica. — Katrs par sevi, dievs par visiem. Mūsu mūžam pietiks.
Steigšus, lai atkal nepārdomātu, viņš iebāza balonu žo- kejcepurē, bet cepuri ietina ādas jakā. Tad nometās ceļos, piespiezdams mazliet sašķieba telefona kabīni. Prāvais sainis iegūla bedrē, un vēl palika daudz brīvas vietas. Viņš uzmanīgi nolaida kabīnes malu atkal uz zemes, pašūpoja to abām rokām un, plaukstas tīrīdams, piecēlās stāvus.
— Viss, — Redriks noteica. — Un bastal
Viņš iegāja karstajā, smacīgajā kabīnē, iemeta monētu automātā un uzgrieza numuru.
— Gūta, — Redriks teica klausulē. — Tu, lūdzama, neuztraucies. Es atkal iekritu. — Viņš dzirdēja viņas drudžaino nopūtu un steidzīgi turpināja: — Tas viss ir sīkums, ne vairāk kā mēnesi seši, astoņi… un ar tikšanos… Pārcietīsim arī to. Bez naudas tu nepaliksi, naudu tev aizsūtīs… — Viņa vēl arvien klusēja. — Rīt no rīta tevi izsauks uz komandantūru, tur redzēsimies. Atved Pērtiķēnu.
— Vai kratīšana nebūs? — viņa dobji jautāja.
— Un ja arī būtu. Mājās viss ir tīrs. Nekas, galvu augšā… Ja esi apprecējusi stalkeru, tad nav ko žēloties. Nu, lidz rītam… Iegaumē, es neesmu tev zvanījis. Skūpstu.
Redriks strauji pakāra klausuli un brītiņu stāvēja, cieši samiedzis acis un sakodis zobus tā, ka ausīs sāka zvanīt. Tad viņš atkal iemeta monētu automātā un uzgrieza citu numuru.
— Klausos, — atsaucās Krekšķis.
— Runā Suharts, — Redriks teica. — Klausieties labi uzmanīgi un nepārtrauciet mani…
— Suharts? — Krekšķis ļoti dabiski brīnījās. — Kāds Suharts?
— Nepārtrauciet mani! Es iekritu, tad izbēgu, bel tagad eju pieteikties. Man iedos gadus divus ar pusi vai visus trīs. Sieva paliek bez naudas. Jūs viņu apgādājiet. Lai viņai nekā netrūktu, skaidrs? Vai skaidrs, es jautāju?
— Turpiniet, — Krekšķis teica.
— Netālu no tās vietas, kur mēs tikāmies pirmo reizi, ir telefona automāta būda. Tur viena vien ir, sajaukt nav iespējams. Porcelāns atrodas zem šīs būdas. Ja gribat — ņemat, ja ne — ne, bet lai manai sievai nekā netrūktu. Mums vēl ilgi būs kopā jāstrādā. Bet ja es atgriezies uzzināšu, ka jūs esat spēlējis negodīgu spēli… Neieteicu spēlēt negodīgi. Skaidrs?
— Es visu sapratu, — Krekšķis teica. — Paldies. — Tad, mazliet pavilcinājies, jautāja: — Varbūt advokātu?
— Nē, — Redriks noteica. — Visu naudu līdz pēdējai monētai atdodiet sievai. Nu, visu labu!
Redriks pakāra klausuli, paskatījās apkārt, sabāza rokas dziļi bikšu kabatās un bez steigas sāka iet augšup pa Kalnraču ielu starp tukšajam, aiznaglotajām mājām.
Ričards H. Nunans sēdēja pie galda savā kabinetā un zīmēja velniņus milzīgā bloknotā, kas bija paredzēts lietišķām piezīmēm. Viņš līdzjūtīgi smaidīja, māja ar pliko pauri un neklausījās apmeklētājā. Nunans gluži vienkārši gaidīja telefona zvanu, bet apmeklētājs doktors Pilmans laiski viņu norāja. Vai ari iedomājās, ka rāj viņu. Vai vismaz pats gribēja noticēt, ka izsaka viņam rājienu.
— Alēs to visu ņemsim vērā, — beidzot teica Nunans, pabeidzis desmito velniņu, lai būtu apaļš skaits, un aizcirta bloknotu. — Patiešām, kāda bezjēdzība…
Valentīns pastiepa kalsno roku un uzmanīgi nokratīja cigareti pelnutraukā.
— Ko konkrēti jūs ņemsiet vērā? — viņš pieklājīgi pavaicāja.
— Visu, ko jūs teicāt, — Nunans līksmi atbildēja, atlaizdamies pret atzveltni. — Visu līdz pēdējam vārdam.
— Bet ko tad es teicu?
— Tas nav svarīgi, — Nunans attrauca. — Lai arī ko jūs teiktu, viss tiks ņemts vērā.
Valentīns (doktors Valentīns Pilmans, Nobela prēmijas laureāts un tā tālāk) sēdēja viņa priekšā dziļā krēslā — maziņš, elegants, akurāts, uz zamšādas virsjakas ne puteklīša, ceļos uz augšu sarautajām biksēm nevienas krunciņas; žilbinošs krekls, vienkrāsaina, atturīga kaklasaite, spīdoši nospodrinātas kurpes; uz plānajām, bālganajām
lūpām dzēlīgs smīniņš, milzīgas, tumšas brilles aizslēpa acis, virs platās, zemās pieres — ezītī apgriezti melni, cieti mati.
— Manuprāt, jums velti maksā fantastisko algu, — viņš teica. — Turklāt, man šķiet, jūs esat arī sabotieris, Dik.
— Cs-s-stl — Nunans čukstus klusinaja. — Dieva dēj, nerunājiet tik skaļi!
— Patiešām, es jau diezgan sen vēroju jūs, — Valentīns turpināja. — Manuprāt, jūs nemaz nestrādājat…
— Atvainojiet! — Nunans viņu pārtrauca un pameta ar sārto, tuklo pirkstu. — Ko nozīmē — es nestrādāju? Vai tad kāda reklamācija palikusi bez ievērības?
— Nezinu, — Valentīns teica un atkal nokratīja pelnus. — Pienāk laba iekārta, pienāk slikta iekārta. Labā pienāk biežāk, bet es nezinu, kāds tam sakars ar jums.
— Ja nebūtu manis, — Nunans iebilda, — labā iekārta pienāktu retāk. Turklāt jūs, zinātnieki, nepārtraukti sabojājat labās iekārtas, bet vēlāk rakstāt reklamācijas, un kas tad apmierina jūsu prasības? Kaut vai piemēram…
Ieskanējās telefons, un Nunans, uzreiz aizmirsis Valentīnu, satvēra klausuli.
— Mister Nunan? — sekretāre vaicāja. — Jūs atkal prasa Lemhena kungs.
— Savienojiet!
Valentīns piecēlās, nolika apdzisušo izsmēķi pelnu- traukā, atvadoties izteiksmīgi pagrozīja divus pirkstus sev pie deniņiem un izgāja.
— Misters Nunans? — klausulē atskanēja pazīstamā gausā balss.