— Klausos.
— Nav viegli jūs sastapt darbavietā, mister Nunan.
— Pienācis jauns iekārtas sūtījums…
— Jā, es jau zinu. Mister Nunan, esmu atbraucis uz neilgu laiku. Ir vairāki jautājumi, kuri apspriežami, tikai personiski tiekoties ar jums. Ar to es domāju pēdējos <rMitsubishi» kontraktus, tas ir, juridisko pusi.
— Esmu jūsu rīcībā.
— Ja jums nekas nav pretī, tad pēc minūtēm trīsdesmit mūsu nodaļas kantorī. Vai tas jūs apmierina?
— Pilnīgi. Pēc trīsdesmit minūtēm.
Ričards Nunans nolika klausuli, piecēlās un, berzēdams tuklās rokas, pagājās pa kabinetu uz priekšu un atpakaļ.
Viņš pat uzsāka kādu modernu dziesmiņu, bet jau sākumā nenoturēja meldiju un pats labsirdīgi pasmējās par sevi. Tad Nunans paņēma platmali, pārmeta putekļu mēteli pār roku un iegaja pieņemamajā istabā.
— Bērniņ, — viņš uzrunāja sekretāri. — Man jāsteidzas pie klientiem. Palieciet un komandējiet garnizonu, kā saka, 1111 aizstāviet cietoksni, bet es jums atnesišu šokolādi.
Sekretāre atplauka. Nunans sūtīja viņai gaisa skūpstu un aizsteidzās pa institūta gaiteņiem. Vairākas reizes viņu kāds mēģināja satvert aiz stērbeles, taču viņš izgrozījās, atjokoja, lūdza aizstavēt pozīcijas bez viņa, saudzēt aknas un nervus un, beigu beigās ticis vaļā no visiem, izvēlās no institūta, novicinājis caurlaidi neatvērtā veidā dežurējošam seržantam gar degunu.
Virs pilsētas bija savilkušies zemi mākoņi, gaiss tveicīgs, pirmās, retās piles kā melnas zvaigznītes izplūda uz asfalta. Uzmetis mēteli uz galvas un pleciem, Nunans aizrikšoja gar mašīnu rindu pie sava peugeot, ielīda tajā un, norāvis mēteli no galvas, aizmeta to pakaļējā sēdeklī. No žaketes sānkabatas viņš izvilka melnu apaļu nūjiņu — «puļķi», iebāza to akumulatora kontaktligzdā un ar īkšķi aizbīdīja līdz galam. Tad, patrinies ar dibenu uz sēdekļa, iekārtojās ērtāk pie stūres un nospieda pedāli. Mašīna klusu izripoja ielas vidū un aizslīdēja uz Priekšzonas izeju.
Pēkšņi sāka gāzt lietus, it kā debesīs būtu atvērušās slūžas. Ielas braucamā daļa kļuva slidena, pagriezienos mašīna tika nesta sāņus. Nunans iedarbināja stikla tīrītājus un samazināja ātrumu. Tātad ziņojums pieņemts, viņš domāja. Tagad mūs slavēs. Labi, es esmu par to. Man patīk, ka mani slavē. It sevišķi, ja to dara pats Lem- liena kungs. Savādi gan, kāpēc mums patīk, ja mūs slavē? Naudasmaks no tā nekļūst biezāks. Slava? Kāda nu mums var būt slava? «Viņš kļuva slavens; tagad par viņu zināja trīs cilvēki.» Nu, teiksim, četri, ja pieskaita Beilisu. Cilvēks gan ir jocīgs radījums!… Izskatās, ka mums patīk slava pati par sevi. Kā bērniem saldējums. Ļoti muļķīgi. Kā lai paceļos pats savās acīs? Vai tad es sevi nepazīstu? Veco resnīti Ričardu H. Nunanu? Jā, ko tad nozimē šis «H»? Še tev nu bija! Un nav neviena, kam pajautāt… Nevar taču prasīt Lemhena kungam… A-ā, atcerējos gan! Herberts. Ričards Herberts Nunans. Cik pamatīgi gāž!
Viņš izbrauca uz Centrālā prospekta un pēkšņi nodomāja, ka pilsētiņa pēdējos gados ir stipri vien izaugusi. Kādi debesskrāpji sabūvēti… Te ceļ vēl vienu. Nez kas tad tas būs? A, izpriecu un izklaidēšanās komplekss — pasaules labākie džezi, varietē un tā tālāk — viss mūsu varonīgajam garnizonam un mūsu drosmīgajiem tūristiem, it sevišķi gados vecākiem ļaudīm, un cildenajiem zinātnes spīdekļiem… Bet pilsētas nomales kļūst tukšas.
Jā, interesanti, kā tas viss beigsies. Atklāti sakot, pirms desmit gadiem es pavisam skaidri zināju, kā tam jābeidzas. Nepārvarami kordoni. Piecdesmit kilometru plata tukša josla. Tikai zinātnieki un kareivji, vairāk neviena. Briesmīga čūla planētas miesā, cieši jo cieši nobloķēta… Un cik savādi, tā it kā domāja visi, ne es viens. Kādi tik likumprojekti tika paredzēti!… Bet tagad pat lāgā vairs nevar atcerēties, kā šī dzelžainā apņēmība pēkšņi pagaisa. «No vienas puses — nevar neatzīt, bet no otras puses — nevar nepiekrist.» Tas, šķiet, sākās toreiz, kad stalkeri iznesa no Zonas pirmos «puļķus». «Baterijas»… Jā, laikam gan ar to arī sākās. It sevišķi, kad atklājās, ka tās vairojas. Izrādījās, ka čūla nav nemaz tik briesmīga, ka vispār tā nav čūla, bet kaut kas līdzīgs dārgumu krātuvei… Un tagad neviens pat nezina, kas Zona īsti ir — čūla, dārgumu krātuve, elles kārdinājums, Pandoras lādīte, velns, sātans… Pamazām vien tā tiek izmantota. Divdesmit gadus Činkst, miljardus iztērējuši, bet organizētu laupīšanu tā arī nav varējuši sarīkot. Katrs taisa savu mazo biznesu, bet mācītie vīri ar svarīgu sejas izteiksmi paziņo: no vienas puses — nevar neatzīt, bet no otras puses — nevar nepiekrist, tā kā tāds un tāds objekts, apstarots ar rentgenu astoņpadsmit grādu leņķī, izstaro kvazisiltuma elektronus divdesmit divu grādu leņķī… Pie velna! Tik un tā līdz beigām nenodzīvošu …
Mašīna ripoja garām Maitu Ērgļa Bārbridža savrupmājai. Spēcīgās lietusgāzes dēļ visos logos dega gaisma — bija redzams, ka otrā stāvā, skaistās Dinas apartamentos, kustas dejotāju pāri. Nevar zināt, vai sākuši jau agri no rīla vai vēl nav beiguši vakardienas dzīres. Tagad visu pilsētu pārņēmusi tāda mode — caurām dienām līksmoties. Esam izaudzinājuši stiprus jauniešus — izturīgus un nopietnus savos centienos …
Nunans apturēja mašīnu pie neizskatīgas celtnes ar neuzkrītošu izkārtni — «Koršs, Korša un Saimaka juridiskais kantoris». Viņš izņēma un noslēpa kabatā «puļķi», atkal uzmeta uz galvas mēteli, paķēra platmali un klupdams krizdams metās iekšā pa parādes durvīm, garām šveicaram, kas bija iedziļinājies avīzē, augšā pa kāpnēm, izklātām ar nodilušu grīdceliņu, ar papēžiem norībināja pa otrā stāva gaiteni, kas bija piesūcies ar specifisku smārdu, kura izcelsmi viņš kādreiz velti bija mēģinājis noskaidrot, plaši atvēra durvis gaiteņa galā un iegaja uzgaidāmajā istabā. Sekretāres vietā sēdēja nepazīstams jauns cilvēks ļoti tumsnēju seju. Viņš rakņājās pa kādas sarežģītas elektroniskas ierīces «iekšām»; šī ierīce atradās uz galdiņa rakstāmmašīnas vietā. Ričards Nunans pakāra mēteli un cepuri uz nagliņas, ar abām rokām pieglauda nedaudzos matus aiz ausīm un jautājoši paskatījās uz jauno cilvēku. Tas pamāja. Tad Nunans atvēra kabineta durvis.
Lemhena kungs, viņam ienākot, smagnēji piecēlās no liela ādas krēsla, kas stāvēja pie aizvilktām portjerām. Ģenerāļa stūrainā seja savilkās neskaitāmās krunkās, kas varēja nozīmēt gan laipnu smaidu, gan nepatiku sliktā laika dēļ, bet varbūt viņš ar pūlēm apslāpēja vēlēšanos nošķaudīties.
— Te nu mēs esam, — viņš gausi teica. — Ienāciet, iekārtojieties.
Nunans skatījās, kur viņš varētu iekārtoties, taču neredzēja nekā piemērota, vienīgi cietu krēslu ar taisnu atzveltni, bet tas bija noslēpts aiz galda. Tad viņš nosēdās uz galda stūra. Viņa līksmais noskaņojums sāka gaist, viņš pats nesaprata — kādēļ. Pēkšņi Nunanarn bija skaidrs, ka viņu neviens neslavēs. Drizāk notiks pretējais. Dusmu diena, viņš filozofiski nodomāja un sagatavojās uz visļaunāko.
— Varat pīpēt, — Lemhena kungs teica, no jauna atlaizdamies krēslā.
— Pateicos, es nepīpēju.
Lemhena kungs pagrozīja galvu ar tādu izskatu, it kā būtu apstiprinājies viņa visjaunākais paredzējums, tad savienoja abu roku pirkstu galus un kādu brīdi uztnanigi apskatīja izveidoto figūru.
— Domāju, ka firmas «Mitsubishi» juridiskos jautājumus mēs neapspriedīsim, — viņš beidzot ierunājās.
Tas bija joks. Ričards Nunans atsaucīgi pasmaidīja un teica:
— Kā vēlatiesl