Sēdēt uz galda bija sasodīti neērti, kājas neaizsniedza grīdu.
— Diemžēl man jums jāziņo, Ričard, — Lemhena kungs sacīja, — ka jūsu ziņojums tur augšā radīja ārkārtīgi patīkamu iespaidu.
— Hm… — Nunans novilka. Sākas, viņš nodomāja.
— Bija pat ierosinājums pasniegt jums ordeni, — Lemhena kungs turpināja, — bet es ieteicu vēl pagaidīt. Un pareizi darīju. — Beidzot viņš atrāvās no sava des- mitpirkstu veidojuma apceres un caur pieri paskatījās uz Nunanu. — Jūs jautāsiet, kāpēc esmu bijis tik pārmērīgi piesardzīgs…
— Jums droši vien bija pamats tā rīkoties, — Nunans sadrūmis atteica.
— Jā, bija gan. Par ko liecināja jūsu ziņojums, Ričard? Grupa «Metropole» likvidēta. Ar jūsu pūliņiem. Grupa «Zaļais ziediņš» notverta nozieguma vietā pilnā sastāvā. Spīdoši veikts darbs. Arī jūsējais. Grupa «Varra», «Kva- zimodo», «Ce|ojošie muzikanti» un citas, es neatceros visus nosaukums, likvidējušās pašas, sapratušas — ja ne šodien, tad rīt tās notvers. Tā viss patiešām arī bija, to apstiprina informācija, ko devusi nopratināšana. Kaujas lauks iztīrīts. Tas palicis jums, Ričard. Pretinieks panikā atkāpies un cietis lielus zaudējumus. Vai es pareizi atspoguļoju situāciju?
— Nu, vismaz pēdējos trīs mēnešos, — Nunans piesardzīgi teica, — materiālu aizplūde no Zonas caur Hār- montu ir beigusies… vismaz pēc manā rīcībā esošajām ziņām, — viņš piebilda.
— Pretinieks ir atkāpies, vai ne?
— Nu, ja jūs katrā ziņā vēlaties palikt pie šādas terminoloģijas … Jā, tā ir.
— Tā navi — Lemhena kungs atcirta. — Pretinieks neatkāpsies nekad. To es zinu skaidri. Ričard, pirms laika rakstīdams savu uzvaras raportu, jūs atklājāt, ka neesat vēl nobriedis. Tieši tāpēc es ierosināju atturēties un pagaidām neieteikt jūs apbalvošanai.
Lai velns rauj visus tavus apbalvojumus, Nunans domāja, šūpodams kāju un drūmi lūkodamies uz kurpes purngalu. Bēniņos pie zirnekļiem es tos pakārtu! Atradies moralizētājs, audzinātājs! Pats zinu, ar ko man darīšana, te nav ko morāli lasīt, kādi man pretinieki. Saki skaidri un gaiši: kur, kā un kad esmu nošāvis greizi… kādus jokus šie nelieši vēl pastrādājuši… kur, kā un kāda ir noplūde, mūsu vājā vieta… un bez gara ievada, es tev neesmu nekāds nopuņķojies pirmziemnieks, man jau pussimts aiz muguras, es te nesēžu tavu ordeņu dēļ.
— Ko esat dzirdējis par Zelta lodi? — pēkšņi vaicāja Lemhena kungs.
Ak dievs, Nunans aizkaitināts nodomāja, kādā sakarībā te Zelta lode? Kaut tu izputētu ar savu runāšanu…
— Zelta lode ir leģenda, — īgnā balsī viņš atteica.
— Mītisks priekšmets Zonā, kam it kā esot zelta lodes forma un izskats un kas it kā izpildot jebkuru cilvēka vēlēšanos.
— Jebkuru?
— Pēc leģendas kanoniem — jebkuru. Tomēr ir arī varianti …
— Tā, tā… — Lemhena kungs novilka. — Bet ko jūs esat dzirdējis par «nāves lukturi»?
— Pirms astoņiem gadiem, — Nunans sadrūmis sāka skaidrot, — kāds stalkers, vārdā Stefans Normans, pēc iesaukas Briļļainais, iznesa no Zonas kaut kādu ierīci, kas, spriežot pēc baumām, bija it kā izstarotāju sistēma, un tā nāvējoši iedarbojas uz mūsu planētas dzīvajiem organismiem. Minētais Briļļainais šo agregātu piedāvāja institūtam. Par cenu viņi vienojās. Briļļainais devās uz Zonu un vairs neatgriezās. Kur agregāts atrodas patlaban — tas nav zināms. Vīri institūtā vēl līdz šim laikam plēš sev matus. Tas pats jums zināmais Hjū no «Metropoles» par šo agregātu piedāvāja summu, kāda vien ietilpināma čeku gramatiņas lapā.
— Un tas ir viss? — Lemhena kungs jautāja.
— Viss. — Nunans demonstratīvi aplūkoja istabu. Tā bija neinteresanta, nekas te nepiesaistīja skatienu.
— Tā, tā… — Lemhens atkal novilka. — Bet ko esat dzirdējis par «vēža aci»?
— Par kādu aci?
— Par vēža. Vēzis. Zināt tādu radījumu? — Lemhena kungs ar diviem pirkstiem kā šķērēm sagrieza gaisu.
— Ar spīlēm.
— Pirmo reizi dzirdu, — saraucis pieri, Nunans paskaidroja.
— Un ko jūs zināt par «sprāgstošajām salvetēm»?
Nunans noslīdēja no galda un, sabāzis rokas kabatās,
nostājās Lemhena priekšā.
— Neko nezinu, — viņš teica. — Bet jūs?
— Diemžēl arī es neko nezinu ne par «vēža aci», ne arī par «sprāgstošajām salvetēm». Minētie priekšmeti tomēr eksistē.
— Vai manā Zoriā? — Nunans gribēja zināt.
— Apsēdieties, — Lemhens uzaicināja un pamāja ar roku. — Mūsu saruna tikko sākusies. Apsēdietiesl
Nunans apgāja apkārt galdam un apsēdās uz cietā krēsla ar augsto atzveltni.
Kur Lemhens temē? Kas tie par jaunumiem? — viņš drudžaini domāja. Droši vien kaut ko atraduši citās Zonās, bet mani gluži vienkārši ķer uz muļķi, lops tāds. Nekad es viņam, vecajam velnam, neesmu paticis, nevar aizmirst to pantiņu …
— Turpināsim mūsu nelielo eksāmenu, — Lemhens atkal ierunājās, pacēla aizkaru un paskatījās ārā pa logu.
— Gāž kā no spaiņa, — viņš pavēstīja. — Man patīk. — Viņš atkal nolaida aizkaru, iekārtojās krēslā ērtāk un, raudzīdamies griestos, jautāja:
— Kā jūtas vecais Bārbridžs?
— Bārbridžs? Maitu Ērglis Bārbridžs tiek novērots. Kropls, līdzekļu šim netrūkst. Ar Zonu nav saistīts. Tam pieder četri bāri ar ekstraklases dejotājām, pats organizē piknikus garnizona virsniekiem un tūristiem. Meita Dina dzīvo dīku dzīvi. Dēls Artūrs tikko beidza juridisko koledžu.
Lemhena kungs apmierināts pamāja ar galvu.
— Skaidri un gaiši, — viņЈ uzslavēja. — Bet Kreons Maltietis?
— Viens no nedaudzajiem stalkeriem, kas vēl darbojas. Bija saistīts ar grupu «Kvazimodo». Tagad pārdod laupījumu institūtam ar manu starpniecību. Es turu viņu brīvībā: varbūt kādreiz kāds uzķersies. Tiesa gan, pēdējā laikā viņš stipri dzer, baidos, ka drīz notirinās kājas.
— Vai viņam ir kontakti ar Bārbridžu?
— Lakstojas ap Dinu, bet bez panākumiem.
— Loti labi. — Lemhena kungs bija apmierināts.
— Un kas dzirdams par Rudo Suhartu?
— Pirms mēneša iznāca no cietuma. Eksistences līdzekļu netrūkst. Mēģināja emigrēt, bet viņam… — Nunans mirkli vilcinājās. — Vārdu sakot, viņam ģimenē ir nepatikšanas. Tagad Zona viņam nav prātā.
— Viss?
— Viss.
— Nav daudz, — Lemhena kungs konstatēja. — Kā sastāv ar Laimes Lutekli Kārteru?
— Viņš jau sen vairs nav stalkers. Tirgojas ar lietotām automašīnām. Turklāt viņam ir darbnīca, kur automobiļus pārbūvē barošanai ar «puļķi». Četri bērni, sieva pirms gada mirusi. Sievasmāte.
Lemhens pamāja.
— Kuru no vecajiem esmu piemirsis?. viņš labsirdīgi vaicāja.
— Jūs aizmirsāt Džonatanu Mailzlu, pēc iesaukas Kaktusu. Viņš pašlaik atrodas slimnīcā, saslimis ar vēzi, drīz mirs. Un jūs esat aizmirsis Gutalīnu…
— Jā, jā, ko dara Gutalīns?
— Gutalīns ir tāds pats kā agrāk. Viņam ir tris cilvēku liela grupa. Nedēļām ilgi nozūd Zonā. Visu, ko atrod, iznicina uz vietas. Bet viņa Karojošo Eņģeļu biedrība izjuka.
— Kāpēc?
— Kā atceraties, viņi nodarbojas ar to, ka uzpirka laupījumu, un Gutalīns aiznesa to atpakaļ Zonā. Velnam velna tiesa. Tagad vairs nebija ko uzpirkt, turklāt jaunais filiāles direktors uzlaida tiem policiju.