— Saprotu, — Lemhena kungs teica. — Nu bet jaunie?
— Ko nu jaunie… tie nāk un iet. Ir pieci seši cilvēki, kuriem ir kaut kāda pieredze, bet pēdējā laikā viņiem nav kam pārdot laupījumu, un viņi ir apjukuši. Es viņus pamazām pieradinu… Domāju, šef, ka stalkeru darbība manā Zonā praktiski ir izbeigusies. Vecie aizgājuši, jaunie neko neprot; turklāt arī amata prestižs nav vairs agrākais. Zonā darbojas tehnika, stalkeri-automāti.
— Jā, jā, esmu par to dzirdējis. Tomēr pagaidām šie automāti sevi neattaisno, jo nesedz izdevumus par enerģiju, ko tie patērē. Vai varbūt es kļūdos?
— Tas ir tikai laika jautājums. Drīz sāks atmaksāties.
— Cik drīz?
— Pēc gadiem pieciem sešiem…
Lemhena kungs atkal pamāja ar galvu.
— Jā, starp citu, jūs droši vien vēl nezināt, ka arī pretinieks sācis izmantot automātiskos stalkerus.
—Manā Zonā? — Nunans jautāja, sākdams ausīties.
— Ari jūsu Zonā. Pie jums viņi bāzējas Reksopolē, iekārtu ar helikopteriem pārved pār kalniem uz Čūsku aizu, Melno ezeru Boldera smailes pakājē…
— Tā taču ir perifērija, — Nunans neticīgi teica. — Tur ir tukšums, ko viņi var atrast?
— Maz, ļoti maz jau atrod, tomēr atrod. Bet tas nu tā — izziņai, tas uz jums neattiecas… Tātad rezumēsim. Profesionālo stalkeru Hārmontā gandrīz vairs nav. Tiein, kuri vēl atlikuši, vairs nav nekāda sakara ar Zonu. Jaunieši ir apjukuši un atrodas pieradināšanas stadijā. Pretinieks sakauts, atsists atpakaļ, kaut kur noslēpies un dziedē brūces. Laupījuma nav, bet, kad tas parādīsies, nebūs neviena, kam pārdot. Nelikumīgā materiālu aiz- plūde no Hārmontas Zonas jau pirms trim mēnešiem izbeigusies. Pareizi, vai ne?
Nunans klusēja un prātoja: tagad viņš man iegriezīs. Bet kur esmu pieļāvis kļūdu? Un, kā redzams, pamatīgu. Nu, nu, klāj tik vaļā, vecais bumbieri! Nevelc garumā…
— Nedzirdu atbildi, — Lemhena kungs teica, aizlicis plaukstu aiz krunkainās, spalvam apaugušās auss.
— Labi, šef, — Nunans nomākti atsaucās. — Pietiks. Jūs esat mani jau pietiekami ilgi spīdzinājis, tagad atkla- jiet savas kārtis …
Lemhena kungs pasmīnēja.
— Jums pat nav ko teikt, — viņš negaidīti dedzīgi ierunājās. — Jūs klapējat ar ausīm priekšniecības priekšā, bet kā man bija ap dūšu aizvakar, kad… — Viņš pēkšņi aprāvās, piecēlās un aizvilkās pie seifa. — īsāk sakot, pēdējos divos mēnešos, pēc mūsu rīcībā esošajām ziņām vien, pretinieka apvienības guvušas vairāk nekā seštūkstoš dažādu materiālu no vairākām Zonām. — Lemhena kungs apstājās līdzās seifam, noglāstīja tā krāsoto sānu un tad strauji pagriezās pret Nunanu. — Nelolojiet nekādas ilūzijas! — viņš ieaurojās. — Bārbridža pirkstu nospiedumi! Maltieša pirkstu nospiedumi! Lieldeguņa Ben Galevi pirkstu nospiedumi; šo vīru jūs neuzskatījāt par vajadzīgu pat pieminēt! Gereša un Pundurīša Cmiga pirkstu nospiedumi! Tā jūs pieradināt mūsu jauniešus! «Aproces»! «Adatiņas»! «Baltās virpuļotājvaboles»! Un ar to vien vēl nepietiek — kaut kādas «vēža acis», kaut kādi «grabuļi», «sprāgstošās salvetes», kaut tās velns parautu! — Viņš apklusa, atgriezās un apsēdās krēslā, atkal savienoja pirkstus un pieklājīgi jautāja:
— Ko jūs par to domājat, Ričard?
Nunans izvilka mutautiņu un noslaucīja kaklu un pakausi.
— Neko nedomāju, — viņš godīgi nosēca. — Piedodiet, šef, es pašlaik vispār… Ļaujiet atvilkt elpu… Bārbridžs! Bārbridžam nav nekāda sakara ar Zonu! Man ir zināms ikviens viņa solis. Viņš rīko iedzeršanas un piknikus uz ūdeņiem, viņš iesit krietnu žūksni naudas, viņam gluži vienkārši nav vajadzīgs… Piedodiet, es, protams, gvelžu muļķības, bet galvoju jums, ka Bārbridžu neizlaižu 110 acim kopš tā laika, kad viņš iznāca no slimnīcas…
— Ilgāk es jūs vairs neaizkavēju, — Lemhena kungs viņu pārtrauca. — Dodu nedēju laika. Padomājiet, kādā veidā materiāli no jūsu Zonas nokļūst Bārbridža rokās… un visu pārējo. Uz redzēšanos!
Nunans piecēlās, neveikli pamāja Lemhena kunga profilam un, ar lakatiņu slaucīdams nemitīgi svīstošo kaklu, izklunkuroja pieņemamajā istabā. Jaunais melnīgsnējais cilvēks pīpēja, domīgi raudzīdamies izjauktās elektronikas dzīlēs. Viņš pašķielēja uz Nunana pusi — viņa acis bija bez izteiksmes, skatiens it kā vērsts sevī.
Ričards Nunans šā tā uzmauca platmali, paķēra lietusmēteli padusē un izmetās ārā no istabas. Neko tādu es vēl nekad neesmu piedzīvojis, viņš juceklīgi domāja. Paskat tik. Lieldegunis Ben Galevi! Pat iesauku sev izpelnījies… Pa kuru laiku? Šitāds puika, pār lūpu nevar pārspļaut… Nē, tas nav tas… Ak, tu riebīgais bezkāji! Maitu Ērglis! Kā tu man iegriezi! Bez biksēm palaidu, kā mazu bērnu… Kā tas varēja notikt? Tas nemaz nebija iespējams! Taisni tāpat kā toreiz Singapūrā — ar purnu pret galdu, ar pakausi pret sienu.
Nunans iesēdās automobilī un kādu brīdi, nespēdams neko apjēgt, grābstījās pa priekšējo paneli, meklēdams aizdedzes atslēgu. No platmales tecēja ūdens uz kājām, viņš to noņēma un neskatīdamies aizsvieda uz aizmuguri. Lietus sitās pret priekšējo stiklu, un Ričardam Nunanam šķita, ka tieši tāpēc viņš nekādi nevar apjēgt, kas tagad būtu darāms. Viņš ar dūri iebelza sev pa pliko pauri. Tas palīdzēja. Uzreiz atcerējās, ka aizdedzes atslēgas nav un nevar arī būt, bet kabatā ir «puļķis». Mūžīgais akumulators. Tas jāizvelk no kabatas — kaut tu izčibētu! — un jāiebāž kontaktligzdā, tad vismaz varēs kaut kur aizbraukt — tālāk no šīs mājas, kur pa logu viņu droši vien novēro vecais sakārnis…
Nunana roka ar «puļķi» sastinga pusceļā. Tā. Tagad es vismaz zinu, ar kuru sākt. Ar viņu arī sākšu. Ak, kā es to darīšu! Neviens tā nemūžam nebūs sācis, kā es tūlīt sākšu ar viņu. Un ar kādu patiku! Viņš ieslēdza stikla tīrītājus un trieca mašīnu pa bulvāri, gandrīz neko neredzēdams sev priekšā, bet pamazām nomierinādamies. Nekas. Lai notiek kā Singapūrā. Galu galā Singapūrā viss beidzās labi… Padomā tik, kas tur liels, reizīti ar purnu pret galdu! Varēja būt arī sliktāk. Varēja būt, ka nevis ar purnu un nevis pret galdu, bet pret kaut ko nag- lainu… Labi, nenovirzīsimies sāņus. Kur te atrodas tā mana iestāde? Ne velna neredz… Alia, tur jau tā ir.
Kaut arī darba laiks vēl nebija sācies, iestāde «Five minutes» jau laistījās ugunīs kā «Metropole». Nopurinājies kā no ūdens iznācis suns, Ričards Nunans iegāja spilgti apgaismotajā ballē, kur vēdīja tabakas, parfimērijas un saskābuša šampanieša smārds. Vecais Bennijs vēl bez livrejas sēdēja aiz letes iepretī ieejai un, satvēris dakšiņu saujā, kaut ko rija. Viņam pretī, atbalstījusi varenās krūtis pret leti starp tukšajiem kausiem, majestātiski sēdēja Madama un skumji noskatījās, kā Bennijs ēd. Šorīt halle vēl nebija pat uzkopta. Kad Nunans ienāca, Madama tūlīt pagrieza uz viņa pusi plato, izkrāsoto seju, kura pirmajā mirklī pauda neapmierinātību, bet tad izplūda platā profesionālā smaidā.
— Ilo-ho! — viņa noducināja. — Neviens cits kā pats Nunana kungs! Vai esat noilgojies pēc meitenēm?
Bennijs — kurlausis nelaimīgais — joprojām gremoja.
— Sveika, vecenīti — Nunans atsaucās, tuvodamies letei. — Priekš kā man meitenes, ja redzu īstu sievieti!
Beidzot Bennijs pamanīja viņu. Briesmīgā maska — zilganu un tumšsarkanu rētu klātā seja — ar piepūli savilkās laipnā smaidā.