— Sveicināts, saimniek! — viņš nosēca. — Vai ienācāt apžāvēties?
Par atbildi Nunans pasmaidīja un pamāja ar roku. Viņam bija netīkami sarunāties ar Benniju, jo vajadzēja kliegt pilnā kaklā.
— Kur mans pārvaldnieks, draugi? — viņš vaicāja.
— Savā kabinetā, — Madama atbildēja. — Rīt jāmaksā nodokļi.
— Ak vai, šie nodokļi! — Nunans izsaucās. — Labi, Madam, lūdzu, sagatavojiet manu iemīļoto dzērienu, es drīz atgriezīšos.
Klusu soļodams pa biezo sintētisko paklāju, viņš pa gaiteni pagāja garām nišām, ko aizsedza portjeras — uz sienas līdzās katrai nišai bija uzkrāsots kāds ziediņš —, nogriezās nelielā, klusā gaitenītī un bez klauvēšanas atvēra ar ādu apsistās durvis.
Krurnslis Katjuša cēli sēdēja pie galda un spogulīti pētīja baismīgu augoni uz deguna. Viņu nemaz neinteresēja, ka rit jāsamaksā nodokļi. Uz tukšā galda viņa priekšā atradās kārbiņa ar dzīvsudraba ziedi un glāze dzidra šķidruma. Krurnslis Katjuša pacēla pret Nunanu asinīm pieplūdušas acis un pielēca kājās, nomezdams zemē spogulīti. Nunans neteica ne vārda un atlaidās krēslā tam pretī, kādu laiku klusēdams skatījās uz šo nelieti un klausījās, kā tas kaut ko nesakarīgu purpina par nolādēto lietusgāzi un reimatismu. Tad viņš teica:
— Aizslēdz nu durvis, dārgumiņ!
Ar lielo kāju plakanajām pēdām būkšķinādams pa grīdu, Krurnslis pieskrēja pie durvīm, noklakšķināja atslēgu un atgriezās pie galda. Kā pinkains kalns viņš pa- cēlas virs Nunana, uzticīgi raudzīdamies saimniekam mutē. Nunans ar piemiegtām acīm vēl arvien lūkojās uz pārvaldnieku. Nez kāpēc viņam pēkšņi ienāca prātā, ka Krutnšļa Katjušas īstais vārds ir Rafaels. Par Krumsli viņš tika iesaukts briesmīgo kaulaino ķepu dēļ: biezie sari, kas klāja viņa rokas, pie zilgansarkanajām, plikajām ķepām izskatījās gluži kā aproces. Par Katjušu viņš sevi bija iesaucis pats, būdams pilnīgā pārliecībā, ka tas ir tradicionāls lielo mongoļu valdnieku vārds. Rafaels. Nu labi, Rafael, sāksim.
— Kā klājas? — Nunans jautāja laipnā balsī.
— Viss kartībā, bos, — Rafaels Krurnslis steidzīgi attrauca.
— To skandālu komandantūrā nokārtoji?
— Liku galdā simt piecdesmit monētas. Visi ir apmierināti.
— Tie simt piecdesmit lai iet no tavas kabatas. Tā bija tava vaina, dārgumiņ. Vajadzēja pasekot.
Krurnslis savaikstīja nelaimīgu seju un pazemīgi noplātīja milzīgās ķepas.
— Hallē vajadzētu ielikt jaunu parketu, — Nunans turpināja.
— Tiks izdarīts.
Nunans, lūpas izstiepis, brīdi klusēja.
— Laupījums ir? — viņš jautāja, pieklusinājis balsi.
— Mazliet ir, — Krurnslis atteica, arī pazeminādams balsi.
— Parādi.
Rafaels metās pie seifa, izņēma no tā sainīti, nolika uz galda Nunanam priekšā un attina vaļā. Saimnieks ar vienu pirkstu parakņājās «melno lāšu» kaudzē, paņēma «aproci», apskatīja to no visām pusēm un nolika atpakaļ.
— Tas ir viss?
— Neviens nenes, — Rafaels vainīgi paskaidroja.
— Nenes… — Nunans atkārtoja.
Viņš rūpīgi notēmēja un no visa spēka ar zābaka purngalu iespēra Rafaelam pa stilbu. Tas iekunkstējās, it kā gribēja noliekties, lai paberzētu sadauzīto vietu, bet tūlīt atkal iztaisnojās un nostiepa rokas gar sāniem. Tad Nunans pielēca kājās, atgrūda krēslu, satvēra Rafaelu aiz krekla apkakles un spiedās viņam tuvāk, spārdīdamies ar kājām, bolīdams acis un čukstēdams niknus lamuvārdus. Rafaels kunkstēdams un stenēdams, izslējis galvu kā izbiedēts zirgs, kapās atpakaļ, lidz atdūrās pret dīvānu un sabruka uz tā.
— Tātad tu šiverē uz divām pusēm, nelieti? — Nunans šņāca tieši viņam acīs, kas bija aiz bailēm izvalbītas. — Maitu Ērglis dzīvo Zonas mantās kā niere taukos, bet tu pasniedz man krellītes papīriņā!… — Viņš atvēzējās un iesita Rafaelam pa seju, cenzdamies trāpīt pa augoni uz deguna. — Sapūdēšu cietumā! Dzīvosi mēslos… Grauzīsi sausiņus… Nolādēsi to dienu, kad esi nācis pasaulē! — Atvēzējies viņš atkal ar dūri iegāza pa augoni. — Kur Bārbridžs ņem laupījumu? Kāpēc viņam nes, bet tev ne? Kas ne^? Kāpēc es neko nezinu? Kā labā tu strādā, sarainais cūka? Runā!
Krumslis bez skaņas vārstīja muti. Nunans palaida viņu vaļā, atgriezās pie sava krēsla un saslēja kājas uz galda.
— Nu? — viņš jautāja.
Rafaels ar troksni ievilka asinis degunā un teica:
— Goda vārds, bos… Ko jūs! Kāds gan Maitu Ērglim var būt laupījums? Viņam nav nekāda laupījuma. Tagad nevienam nav laupījuma…
— Vai tu taisies strīdēties ar mani? — Nunans rāmi vaicāja un nocēla kājas no galda.
— Nē, nē, bos… Goda vārds… — Rafaels steidzīgi bēra vārdus. — Kaut jupis mani parautu! Ko nu runāt par strīdēšanos! Pat prātā nav nācis…
— Es tevi izmetīšu ārā, — Nunans drūmi teica. — Nemāki strādāt. Kāda velna pēc tu esi man vajadzīgs? Tādus kā tu par kvartu es varu desmitiem dabūt. Darbā man vajadzīgs īsts cilvēks.
— Pagaidiet, bos, — Rafaels prātīgi ierunājās, iz- triepdams asinis pa visu seju. — Ko jūs tā uzreiz, ar joni?… Noskaidrosim tomēr… — Uzmanīgi ar pirkstgalu viņš pieskārās augonim. — Jūs sakāt, ka Bārbri- džam ir daudz laupījuma? Nezinu. Lūdzu piedošanu, bet to jums kāds būs samelojis. Pašlaik nevienam nav laupījuma. Zonā tagad taču iet tikai pienapuikas, un viņi ari vairs neatgriežas. Nē, bos, to jums kāds būs samuldējis …
Nunans iesānis vēroja viņu. Izskatījās, ka Rafaels patiešām neko nezina. Turklāt viņam arī nebija izdevīgi melot — no Maitu Ērgļa daudz nenopelnīsi!
— Vai pikniki… vai tie ir ienesīgi? — viņš jautāja.
— Pikniki? Nevarētu teikt, ka ļoti. Ar riekšavām naudu nav iespējams grābt… Tagad pilsētā izdevīgu darījumu vairs nav…
— Kur tos piknikus rīko?
— Kur rīko? Dažādās vietās. Gan pie Baltā kalna, gan pie Karstajiem avotiem, gan Varavīksnes ezera…
— Un kāda tur klientūra?
— Kāda klientūra? — Rafaels nošņaukājās, samirkšķināja acis un konfidenciāli teica: — Ja jūs, bos, pats gribat ķerties pie šīs lietas, es jums gan neieteiktu to darit. Cīņā pret Bārbridžu jums nav izredžu.
— Kāpēc?
— Maitu Ērglim ir klientūra: pirmkārt, zilās ķiveres, — viņš nolieca vienu pirkstu, — otrkārt, virsnieki no komandantūras, treškārt, tūristi no «Metropoles», no «Baltās lilijas», no «Citplanētiešiem»… Goda vārds, bos, nav vērts ar to ķēpāties. Par meičām viņš mums maksā — nevarētu gan teikt, ka bagātīgi…
— Vai arī vietējie iet pie viņa?
— Galvenokārt jaunie.
— Un ko tādos piknikos dara?
— Ko dara? Braucam turp ar autobusiem. Tur jau ir teltis, bufetīte, mūzika… Katrs izklaidējas, kā grib. Virsnieki vairāk ar meičām, tūristi laužas, lai paskatītos uz Zonu — ja pikniks notiek pie Karstajiem avotiem, tad Zona tikpat kā ar roku aizsniedzama, tieši aiz Sēra aizas… Maitu Ērglis tur izsvaidījis zirgu kaulus, tāpēc viņi arī skalās ar binokļiem …
— Bet vietējie?
— Vietējie? Vietējos tas, protams, neinteresē. Tie izklaidējas … kā kurš prot,,.
— Bet Bārbridžs?
— Ko Bārbridžs? Viņš dara to pašu, ko citi…
— Bet tu?
— Ko es? Kā citi, tā arī es. Skatos, lai meičām nedara pāri… un … nu tur… Nu, vispār kā visi.