— Un cik ilgi tas turpinās?
— Kā kuru reizi. Dažkārt trīs dienas, bet reizēm visu nedēļu.
— Un cik tas prieks izmaksā? — Nunans jautāja, domādams pavisam ko citu.
Rafaels kaut ko atbildēja. Nunans viņā neklausījās. Tad lūk, kur tas suns aprakts. Vairākas dienas… vairākas naktis. Sādoš apstākļos gluži vienkārši nav iespējams izsekot Bārbridžu, pat ja tev ir dots šāds uzdevums. Un tomēr ļoti savādi. Viņam taču nav kāju, bet tur priekšā aiza … Nē, tomēr kaut kas nav, kā vajag…
— Kuri no vietējiem tur brauc pastāvīgi?
— No vietējiem? Es jums jau teicu — vairāk jaunieši. Galevi, Ražba… Cālēns Capfa… Cmiga… Mēdz būt arī Maltietis. Lustīga kompānija. Viņi šo būšanu sauc par «svētdienas skolu». Sak, vai apmeklēsim «svētdienas skolu»? Viņi tur brauc galvenokārt jau padzīvojušo tūristu dāmu dēļ. Nopelna tīri labi. Ierodas no Eiropas kāda vecene …
— «Svētdienas skola», — Nunans domīgi atkārtoja.
Pēkšņi viņam iešāvās prātā kāda dīvaina doma. Skola.
Viņš piecēlās.
— Labi, — Nunans noteica. — Dievs ar visiem šiem piknikiem. Tie nav domāti mums. Tomēr tev jāzina: Maitu Ērglim ir laupījums, bet tas jau attiecas uz mums, dārgumiņ. To mēs tā vienkārši atstāt nevaram. Meklē, Krum- sli, meklē, citādi es tevi patriekšu pie velna. Kur viņš ņem laupījumu, kas viņam to piegādā — noskaidro visu un dod divdesmit procentu vairāk nekā viņš. Skaidrs?
— Skaidrs, bos. — Krumslis arī jau stāvēja kājās — rokas nostieptas gar sāniem, nosmulētajā sejā padevīga izteiksme.
— Esi taču apsviedīgāks! Palauzi galvu, stulbeni! — Nunans pēkšņi uzkliedza un izgāja no istabas.
Hallē pie letes viņš bez steigas izdzēra savu aperitīvu, papļāpāja ar Madamu par morālo pagrimumu, lika manīt, ka tuvākajā laikā paredzējis iestādi paplašināt un, baisi pieklusinājis, lai izklausītos svarīgāk, apvaicājās, ko darīt ar Benniju: puisietis kļuvis vecs, nedzird, nav vairs agrākās reakcijas, nespēj tik daudz padarīt kā senāk… Pulkstenis bija jau seši, gribējās ēst, bet smadzenēs visu laiku rosījās un nedeva mieru pēkšņa doma, šķietami nesakarīga, ne ar ko nesaistīta, bet tāda, kas daudz ko izskaidroja. Jā, jau tāpat kaut kas bija noskaidrojies, nozudis satraucošās un biedējošās mistikas piejaukums, palikušas vienīgi dusmas uz sevi, ka agrāk nebija ienākusi prātā tāda iespēja, taču tas nebija pats galvenais — svarīgākais bija šī doma, kura urbās smadzenēs un nedeva mieru.
Atvadījies no Madamas un paspiedis roku Bennijam, Nunans tiešā ceļā devās uz «Boržču». Visa nelaime ir tā, ka mēs nemanām, kā paiet gadi. Nospļauties par gadiem — mēs nemanām, ka viss mainās, daudzkārt savām acīm esam redzējuši, kā viss mainās, un tajā pašā laikā nespējam noķert to brīdi, kad notiek pārmaiņas, vai arī meklējam tās citā vietā, nevis tur, kur vajadzētu. Pa šo laiku jau parādījušies jauni stalkeri, kas apgādāti ar kibernētiku. Vecais stalkers bija netīrs, īgns cilvēks, kas stūrgalvīgi kā zvērs milimetru pēc milimetra līda uz vēdera pa Zonu, nopelnīdams sev krietnu žūksni naudas. Jaunais stalkers ir frants ar kaklasaiti, inženieris, kas sēž kaut kur kilometra attālumā no Zonas, ar cigareti zobos un atspirdzinoša dzēriena glāzi blakus — sēž un skatās ekrānā. Algots džentlmenis. Ļoti loģiska aina. Tik ārkārtīgi loģiska, ka citas iespējas nemaz neienāk prātā. Bet ir taču arī citas iespējas, piemēram, «svētdienas skola».
Un pēkšņi it kā ne no šā, ne no tā Nunanu pārņēma izmisums. Tas viss bija nevajadzīgi, viss bija lieki. Ak dievs, viņš nodomāja, mums taču nekas neiznāks! Nekas nav noturams. Nekāds spēks vairs nenoturēs pudelē šo džinu, viņš ar šausmām domāja. Nevis tāpēc, ka mēs slikti strādājam, ne arī tāpēc, ka viņi ir viltīgāki un veiklāki par mums. Gluži vienkārši tāpēc, ka mūsu pasaule ir tāda. Un cilvēks mūsu pasaulē ir tāds. Ja nebūtu noticis citplanētiešu Apmeklējums, būtu gadijies kas cits. Cūka paliek cūka — izpeldējusies tā no jauna vārtās dubļos…
«Boržčs» laistījās vienās ugunīs, un no turienes plūda kārdinošas smaržas. Arī «Boržčs» bija pārvērties — ne vairs deju, ne līksmības. Gutalīns uz šejieni nenāk, nicina šo iestādi. Droši vien arī Redriks Šuharts, pabāzis te savu vasarraibumaino degunu, saviebjas un aiziet. Ernests vēl vienmēr sēž cietumā, visu pārzina viņa vecene: te ir sava pastāvīgā solīdā klientūra, viss institūts nāk uz šejieni pusdienot, arī vecākie virsnieki — mājīgas ka- bīnītcs, ēdiens garšīgs, ne visai dārgs, alus vienmēr svaigs. Vecs, labs traktieris.
Vienā no kabīnītēm Nunans ieraudzīja Valentīnu Pil- manu. Laureāts sēdēja pie kafijas tasītes un lasīja uz pusēm pārlocītu žurnālu. Nunans piegāja pie galdiņa.
— Vai atļausiet piebiedroties? — viņš jautāja.
Valentīns pacēla pret viņu tumšos aceņu stiklus.
— Ā, — viņš noteica. — Lūdzu.
— Tūlīt, nomazgāšu tikai rokas, — Nunans atsaucās, pēkšņi atcerējies Krumšļa augoni.
Te viņu labi pazina. Kad viņš atgriezās un apsēdās Valentīnam pretī, uz galda jau stāvēja maza ogļu panniņa ar kūpošu šurasko un liels kauss ar alu — ne pārāk aukstu un ne siltu — tieši ar tādu, kāds viņam garšoja. Valentīns nolika žurnālu un pacēla pie lūpām kafijas tasi.
— Paklausieties, Valentīn, — Nunans ierunājās, nogriezdams gabaliņu gaļas. — Kā jūs domājat — ar ko tas viss beigsies?
— Par ko jūs runājat?
— Citplanētiešu Apmeklējums, Zonas, stalkeri, militāri rūpnieciskie kompleksi — visa ši putra.. Kā tas var beigties?
Valentīns ilgi lūkojās viņā ar aklajiem, melnajiem stikliem. Pēc tam aizpīpēja cigareti.
— Runājiet konkrētāk: kurus jūs domājat?
— Nu, teiksim, tā planētas daļa, kurā dzīvojam mēs.
— Tas atkarīgs no tā, vai mums veiksies vai ne. Tagad jau zinām, ka planētas daļai, kurā mītam mēs, citplanētiešu Apmeklējums visā visumā ir pagājis bez sekām. Protams, nav izslēgts, ka, svešām rokām grābjot karstas ogles, mēs galu galā neizraušam arī ko tādu, kā dēļ dzīve ne tikai pie mums, bet uz visas planētas kļūs neiespējama. Tā būtu neveiksme. Tomēr jums jāatzīst, ka tādas neveiksmes cilvēcei ir draudējušas vienmēr. — Viņš ar plaukstu izgaiņāja cigaretes dūmus un pasmīnēja. — Zināt, es jau sen esmu atradinājies runāt par cilvēci kā vienotu veselumu. Cilvēce kopumā — tā ir pārāk stacionāra sistēma, tai ir bieza āda …
— Jūs tā domājat? — Nunans apbēdināts jautāja. — Jā, var jau būt…
— Sakiet atklāti, Ričard, — Valentīns vaicāja, acīm redzami uzjautrināts. — Kas jūsu — kā veikalnieka — dzīvē ir mainījies kopš citplanētiešu Apmeklējuma? Jūs uzzinājāt, ka kosmosā līdzās mūsu civilizācijai eksistē vēl vismaz viena veida saprātīgas būtnes. Un ko jūs no tā secinājāt?
— Kā lai jums pasaka.,. — Nunans nomurmināja. Viņš jau nožēloja, ka iesācis šo sarunu. Te nebija ko runāt. — Kas manā dzīvē mainījies?… Piemēram, jau daudzus gadus es izjūtu visādas neērtības… Labi, viņi atnāca un tūlīt aizgāja. Bet ja nu viņi ierodas vēlreiz un sadomā te palikt? Man, veikalniekam, ziniet, tie nav tukši jautājumi: kas viņi ir, kā viņi dzīvo, kas viņiem vajadzīgs?… Visprimitīvākajā veidā esmu spiests domāt, kā pārkārtot ražošanu. Man jābūt uz to gatavam. Un ja nu izrādīsies, ka es vispār viņu sistēmā neesmu vajadzīgs! — Viņš atdzīvojās. — Bet ja nu mēs neviens nebūsim vajadzīgi? Ja jau esam sākuši par to runāt, sakiet, Valentīn, — vai uz šiem jautājumiem ir kāda atbilde? Kas viņi ir, ko viņiem vajadzēja, un vai viņi vēl atgriezīsies?…