— Atbildes ir, — pasmīnēdams atteica Valentīns. — To ir pat ļoti daudz, varat izvēlēties jebkuru.
— Bet kā jūs pats domājat?
— Atklāti sakot, nekad neesmu atļāvies domāt par to nopietni. Es uzskatu, ka šis Apmeklējums pirmām kārtām ir unikāls notikums, kas var dot iespēju pārlēkt uzreiz vairākiem pakāpieniem izziņas procesā. Kaut kas līdzīgs ceļojumam tehnoloģijas nākotnē, apmēram tāda situācija, kāda izveidotos, ja Izaka Ņūtona laboratorijā būtu nokļuvis moderns kvantu ģenerators…
— Ņūtons neko nebūtu sapratis.
— Velti jūs tā domājat! Ņūtons bija ļoti vērīgs cilvēks.
— Jā? Nu labi, dievs ar Ņūtonu. Tomēr — kā jūs izskaidrojat šo Apmeklējumu? Kaut vai nenopietni…
— Labi, es jums pateikšu. Tomēr man jūs, Ričard, jābrīdina, ka jūsu jautājums ir pseidozinālnes kompetence; šo zinātni sauc par ksenoloģiju. Tā ir zinātniskās fantastikas un formālās loģikas nedabisks hibrīds, mistrojums. Tās pamatā ir nepareizs pieņēmums, ka citplanētiešu saprātam piemīt mūsu — Zemes cilvēku — psiholoģija.
— Kāpēc nepareizs? — Nunans gribēja zināt.
— Tāpēc, ka biologi jau kādreiz apdedzinājās, kad cilvēka psiholoģiju mēģināja piedēvēt dzīvniekiem! Ņemiet vērā: mūsu pašu planētas Zemes dzīvniekiem.
— Atvainojiet, bet tas ir pavisam kas cits. Mēs taču runājam par saprātīgu būtņu psiholoģiju …
— Jā gan. Un viss būtu ļoti labi, ja mēs zinātu, kas ir saprāts.
— Vai tad mēs to nezinām? — Nunans brīnījās.
— Iedomājieties: nē! Parasti atsaucamies uz ļoti vienpusīgu definējumu: saprāts ir cilvēkam raksturīga īpašība, kas atšķir viņa rīcību no dzīvnieka rīcības. Vai zināt, tas ir mēģinājums novilkt robežu starp saimnieku un viņa suni, kurš it kā visu saprot, tikai nespēj neko pateikt. Starp citu, no šī vienpusīgā definējuma izriet citi — asprātīgāki. Tie pamatojas uz bēdīgiem novērojumiem par jau minēto cilvēka rīcību. Kaut vai, piemēram, tāds: saprāts ir dzīvas būtnes spēja izdarīt kaut ko nemērķtiecīgu un nedabisku.
— Jā, tas ir par mums: par mani, par tādiem kā es, — Nunans skumīgi piekrita.
— Diemžēl. Vai ari, teiksim, definējums — hipotēze. Saprāts ir komplicēts instinkts, kas vēl nav paguvis izveidoties. Jāpatur prātā, ka instinktīva rīcība vienmēr ir mērķtiecīga un dabiska. Paies miljons gadu, instinkts izveidosies pilnīgi, un mēs vairs nedarīsim kļūdas, kuras droši vien ir saprāta neatņemama īpašība. Un, ja tad Visumā kaut kas mainīsies, mēs laimīgi izmirsim — atkal tieši tāpēc, ka vairs nemācēsim darīt kļūdas, tas ir, izmēģināt dažādus variantus, kas pēc stingras programmas nav paredzēti.
— Jums viss iznāk… pazemojoši.
— Lūdzu, varu sniegt vēl vienu definējumu — ļoti cēlu un augstsirdīgu: saprāts ir spēja izmantot apkārtējās pasaules spēkus, nesagraujot šo pasauli.
Nunans saviebās un pakratīja galvu.
— Nē, — viņš teica. — Tas nav par mums… Nu, bet kā attiecībā uz to, ka cilvēks atšķirībā no dzīvnieka ir būtne, kas izjūt nepārvaramu prasību pēc zināšanām? Es kaut kur esmu par to lasījis.
— Es arī, — Valentīns pievienojās. — Bet visa nelaime tā, ka cilvēks, vismaz vidusmēra cilvēks — tas, kuru jūs domājat, kad sakāt «par mums» vai «ne par mums», — šis cilvēks ļoti viegli pārvar savu «nepārvaramo» prasību pēc zināšanām. Manuprāt, tādas prasības nemaz nav. īr vajadzība saprast, bet tur zināšanas nav vajadzīgas. Hipotēze par dievu, piemēram, dod kolosālu iespēju absolūti visu saprast, pilnīgi neko neizzinot… Dodiet cilvē- l<am galēji vienkāršotu pasaules sistēmu un izskaidrojiet jebkuru notikumu, pamatojoties uz šo vienkāršoto modeli. Tādai pieejai nav vajadzīgas nekādas zināšanas. Dažas iekaltas formulas plus tā saucamā intuīcija, tā saucamā praktiskā attapība un tā saucamais veselais saprāts.
— Pagaidiet, — Nunans pārtrauca Valentīnu. Viņš izdzēra alu un ar troksni nolika tukšo kausu uz galda. — Nenovirzieties no temata. Turpiniet tomēr šādā plāksnē: cilvēks sastopas ar būtni no citas planētas. Kā viņi uzzinās viens par otru, ka abi ir saprātīgi?
— Nav ne jausmas, — Valentīns uzjautrināts atbildēja. — Viss, ko šajā sakarībā esmu lasījis, veido apburto loku. Ja viņi spēj ar mums kontaktēties, tātad viņi ir saprātīgi. Un otrādi: ja viņi ir saprātīgi, viņi spēj ar mums kontaktēties. Un vispār: ja citas planētas būtnei ir tas gods būt apveltītai ar cilvēka psiholoģiju, tad tā ir saprātīga. Lūk, tā!
— Se tev nu bija… — Nunans novilka. — Bet es domāju, ka jums jau viss salikts pa plauktiņiem…
— Salikt pa plauktiņiem var arī pērtiķis, — Valentīns iebilda.
— Nē, pagaidiet! — Nunans pārtrauca. Viņš nez kāpēc jutās piekrāpts. — Ja jūs nezināt tik vienkāršas lietas… Labi, dievs ar visu saprātu. Acīmredzot te pats velns netiks gudrs. Nu, bet ar citplanētiešu Apmeklējumu? Ko jūs domājat par to?
— Lūdzu, — Valentīns iesāka. — Iedomājieties pikniku …
Nunans sarāvās.
— Kā jūs teicāt?
— Pikniku. Iedomājieties: mežs, lauku ceļš, pļaviņa. No ceļa uz pļaviņu nogriežas mašīna, no tās izlec jauni cilvēki un meitenes, tiek izkrautas pudeles, grozi ar proviantu, tranzistori, fotoaparāti un kinoaparāti… Tiek sakurts ugunskurs, uzceltas teltis, ieslēgta mūzika. Bet no rīta viņi aizbrauc. Zvēri, putni un kukaiņi, kuri visu nakti ar šausmām vērojuši notiekošo, izlien no savām slēptuvēm. Un ko viņi ierauga? Zālē no mašīnas iztecējusi eļļa, izlaistīts benzīns, izsvaidītas nederīgās sveces un eļļas filtri. Mētājas visāda draza, izdegušas spuldzītes… No protektoriem palikušas dubļu pikas, kuras saplūdušas kopā un izskatās kā purvs… nu, un pats saprotat, ugunskura atliekas, apgrauzti āboli, konfekšu papīri, konservu kārbas, kabatas nazis, vecas, saplēstas avīzes, novītušas puķes no citām norām…
— Jā, es sapratu. Pikniks ceļa malā, — Nunans viņu pārtrauca.
— Tieši tā. Pikniks kāda liela, kosmiska ceļa malā. Bet jtis vēl jautājat, vai viņi atgriezīsies vai ne!
— Dodiet man cigareti! Kaut velns parautu jūsu psei- dozinātni! Es gan to visu biju iedomājies citādi.
— Jums ir tādas tiesības, — Valentīns piekrita.
— Tātad iznāk, ka viņi mūs nav pat pamanījuši?
— Kāpēc jūs tā domājat?
— Vismaz nav pievērsuši mums nekādu uzmanību.
— Zināt ko, jūsu vietā es gan par to neskumtu, — Valentīns ieteica.
Nunans ievilka dūmu, sāka klepot un aizmeta cigareti.
— Vienalga, — viņš ietiepīgi palika pie sava. — Nevar būt… Kaut velns jūs, zinātniekus, parautu! Kur jums radusies tāda necieņa pret cilvēku? Kāpēc jūs visu laiku cenšaties viņu pazemot?…
— Pagaidiet, — Valentīns viņu pārtrauca. — Paklanieties šādu citātu: «Jūs vaicājat man: kas ir cilvēka lielums? Vai tas, ka viņš radīja otru dabu? Ka lika darboties gandrīz vai kosmiskiem spēkiem? Ka ļoti īsā laikā ir apguvis planētu un izcirtis logu uz Visumu? Nēl Viņa lielums ir tas, ka, par spīti visam, viņš ir saglabājies, palicis neskarts un nodomājis tāds palikt arī turpmāk.»
Iestājās klusums. Nunans domāja.
— Var jau būt… — viņš nedroši teica. — Protams, no šāda viedokļa raugoties…
— Neskumstiet, — Valentīns labsirdīgi mierināja. — Pikniks — tā taču ir tikai mana hipotēze. Pat ne hipotēze, bet glezna… Tā saucamie nopietnie ksenologi mēģina pamatot daudz solīdākas versijas, kas glaimo cilvēka patmīlībai. Kaut vai, piemēram: nekāda citplanētiešu Apmeklējuma nav bijis, tāds vēl tikai būs. Kaut kāds augsti attīstīts saprāts nometis mums uz Zemes konteinerus ar savas materiālās kultūras paraugiem. Tas gaida, ka mēs izpētīsim šos paraugus, pie mums notiks lēciens uz priekšu tehnoloģiskajā attīstībā un mēs spēsim nosūtīt atbildes signālu, kas patiesībā nozīmēs, ka reāli Zeme ir gatava kontaktiem ar šo svešo saprātu. Nu, kā jums patīk šāda versija?