— Tā jau ir daudz labāka, — Nunans atzina. — Kā redzu, arī zinātnieku vidū gadās godprātīgi cilvēki.
— Un vēl kāds viedoklis: citplanētiešu Apmeklējums patiešām noticis, bet tas vēl nepavisam nav beidzies. Faktiski mēs pašlaik esam kontakta stāvoklī, tikai paši to nezinām, neapzināmies. Svešie atnācēji iemitinājušies Zonās un rūpīgi pēta mūs, vienlaikus sagatavojot «nākamības nežēlīgajiem brīnumiem».
— Lūk, to es saprotu! — Nunans iesaucās. — Tad vismaz ir skaidrs, kas par noslēpumainu jandāliņu notiek rūpnīcas drupās. Jāpiebilst, ka mūsu pikniks šo kņadu nekādi nespēj izskaidrot.
— I<ā nu neizskaidro! — Valentīns iebilda. — Galu galā kāda meitenīte varēja aizmirst pļaviņā savu iemīļoto uzvelkamo lācīti…
— Nerunājiet muļķības, — Nunans noteikti pārtrauca Valentīnu. — Tas tik ir rotaļu lācītis — zeme dreb… Lai gan, protams, varētu būt arī lācītis… Vai alu dzersiet? Rozālija! Divus alus ksenologu kungiem!… Ar jums tomēr ir patīkami patērzēt, — viņš atzinīgi teica. — Sāda smadzeņu skalošana iedarbojas tāpat kā smadzeņpodā iebērts angļu sāls. Bet tā tu, cilvēks, strādā, strādā un nezini, kāpēc, kādēļ, kas būs, kas nebūs, kas nomierinās sirdi…
Viņiem atnesa alu. Nunans iedzēra malciņu, pāri putu cepurei skatīdamies, kā Valentīns nicīgi un ar aizdomām apskata savu kausu.
— Nepatīk, vai? — viņš jautāja, aplaizīdams lūpas.
— Jā-ā, patiesību sakot, es nedzeru, — Valentīns teica ne visai drošā un pārliecinošā tonī.
— Vai tiešām? — Nunans brīnījās.
— Velns parāvis! — Valentīns iesaucās un noteikti atstūma alus kausu. — Labāk pasūtiet man konjaku.
— Rozālija! — Nunans tūlīt ieaurojās; beidzot arī viņam kļuva jautri.
Kad konjaks bija atnests, viņš teica:
— Un tomēr tā nevar. Es nemaz nerunāju par jūsu pikniku — tā vispār ir cūcība, bet, pat ja pieņemam versiju, ka tā, teiksim, ir prelūdija kontaktam, vienalga, tas nav labi. Es saprotu — «aproces», «mānekļi»… Bet kāpēc «raganu receklis», «odu kaupre», tās pretīgās pūkas? …
— Piedodiet, — Valentīns pārtrauca, izraudzīdamies citrona šķēlīti. — Es ne visai labi saprotu jūsu terminoloģiju. Kādas, piedodiet, kaupres?
Nunans iesmējās.
— Tā ir folklora, — viņš paskaidroja. — Stalkeru darba žargons. Par «odu kauprēm» sauc vietas ar paaugstinātu gravitāciju.
— A-ā, gravikoncentrāti… Paaugstināta gravitācija. Par to es labprāt parunātu, bet jūs nekā nesapratīsiet.
— Kāpēc es nesapratīšu? Kā nekā esmu inženieris…
— Tāpēc, ka es pats nesaprotu, — Valentīns atzinās. — Man ir vienādojumu sistēmas, bet nav ne jausmas, kā tās izskaidrot… Un «raganu receklis» droši vien ir koloidālās gāzes, vai ne?
— Tās pašas vien ir. Vai esat dzirdējis par katastrofu Kariganovu laboratorijās?
— Kaut ko esmu dzirdējis, — Valentīns negribīgi teica.
— Tie idioti ievietoja porcelāna konteineru ar «recekli» speciālā, pilnīgi izolētā kamerā… tas ir, viņi paši domāja, ka kamera ir pilnīgi izolēta… bet, kad viņi ar manipulatoriem atvēra konteineru, «receklis» izgāja caur metālu un plastmasu kā ūdens caur dzēšlapu, izplūda ārā, un viss, ar ko tas saskarās, ari pārvērtās tādā pašā receklī. Trīsdesmit pieci cilvēki gāja bojā, vairāk nekā simt sakropļoti, un visa laboratorijas ēka vairs nav izmantojama. Vai jūs tur kādreiz esat bijis? Lieliska celtne, bet tagad receklis saplūdis pagrabos un apakšējos stāvos… Še tev kontaktu prelūdija!
Valentīns saviebās.
— Jā, es to visu zinu, — viņš teica. — Tomēr jums, Ričard, jāpiekrīt, ka citplanētieši šajā gadījumā nav vainīgi. Kā viņi varēja zināt, ka mums eksistē militārās rūpniecības kompleksi?
— Bet vajadzēja zināt! — Nunans pamācoši atteica.
— Viņi droši vien teiktu: militārās rūpniecības kompleksus jau sen vajadzēja iznīcināt.
— Arī tas ir pareizi, — Nunans piekrita. — Ja jau viņi ir tik vareni, tad būtu ķērušies klāt.
— Tātad jūs ierosināt, lai viņi iejaucas Zemes cilvēku iekšējās lietās?
— Hm-m, — Nunans novilka. — Tā mēs varam aiziet ļoti tālu. Nerunāsim vairs par to. Labāk atgriezīsimies pie mūsu sarunas sākuma. Ar ko tas viss beigsies? Teiksim, jūs, zinātnieki, — vai jūs cerat iegūt no Zonas kaut ko fundamentālu, kaut ko tādu, kas patiešām izraisītu radikālu pagriezienu zinātnē, tehnoloģijā un mūsu dzīvesveidā? …
Valentīns paraustīja plecus.
— Ričard, es neesmu īstais cilvēks, kam jūs varat to jautāt. Man nepatīk fantazēt pa tukšo. Ja runa ir par tik nopietniem jautājumiem, es uzskatu par labāku piesardzīgu skepsi. Pamatojoties uz to, ko esam jau saņēmuši, domāju, ka priekšā ir vēl vesela buķete visādu iespēju, tāpēc nekā noteikta nevar pateikt.
— Nu labi, pamēģināsim no otra gala. Kā jūs domājat — ko mēs jau esam saņēmuši?
— Lai cik tas būtu jocīgi, esam ieguvuši diezgan maz. Esam atklājuši daudz brīnumu. Dažos gadījumos esam pat iemācījušies izmantot tos savam vajadzībām. Esam pieraduši pie tiem… Pērtiķis nospiež sarkano pogu un saņem banānu, nospiež balto — saņem apelsīnu, bet viņš nezina, kā iegūt banānus un apelsīnus bez pogu spaidīšanas. Tāpat viņš nesaprot, kāds sakars ir starp pogu un apelsīnu vai banānu. Kaut vai, piemēram, tie paii «puļķi». Mēs esam iemācījušies tos izmantot, atklājām pat apstākļus, kādos tie daloties vairojas. Bet vēl līdz šai dienai mēs neprotam paši pagatavot nevienu «puļķi», nezinām, kāda ir to uzbūve, un, kā liecina līdzšinējā pieredze, tik drīz arī netiksim galā ar šo uzdevumu… Es teiktu tā: ir objekti, kurus mēs esam iemācījušies izmantot. Mēs tos izmantojam, kaut gan droši vien daram to pavisam citādi nekā paši citplanētieši. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka vairumā gadījumu mēs naglas iedzenam ar mikroskopu. Lin tomēr ir lietas, ko mēs izmantojam: «puļķi», «aproces», kas stimulē dzīvības procesus… dažādie kvazibioloģisko masu tipi, kuri radījuši tādu apvērsumu medicīnā… Esam saņēmuši jaunus trankvili- zatorus, jauna veida minerālmēslus, apvērsums agronomijā… Bet ko es jums visti to stāstu! Jūs pats to zināt tikpat labi kā es — redzu, ka pats nēsājat aprocīti… Sauksim tos par derīgajiem objektiem. Var teikt, ka cilvēce zināmā mērā ar tiem ir aplaimota, lai gan nevienu mirkli nedrīkstam aizmirst, ka mūsu eiklīdajā pasaulē ikvienai nūjai ir divi gali…
— Vai jūs runājat par to, ka ir nozares, kur šo objektu izmantošana nav vēlama? — Nunans jautāja.
— Tieši tā. Teiksim, «puļķu» izmantošana kara rūpniecībā… Nē, es gribēju teikt ko citu. Katra derīgā objekta iedarbību vai ietekmi mēs daudzmaz esam izpētījuši un daudzmaz izskaidrojuši. Tagad jāķeras pie tehnoloģijas, bet pēc gadiem piecdesmit mēs paši iemācīsimies pagata vot šos karaļa zīmogus un tad tiku tikām dauzīsim ar tiein riekstus. Sarežģītāk ir ar citu objektu grupu — sarežģītāk tieši tāpēc, ka mēs nevaram vai neprotam tos nekādi izmantot, bet šo objektu īpašības pēc mūsu pašreizējiem priekšstatiem ir absolūti neizskaidrojamas. Kaut vai, piemēram, dažāda tipa magnētiskie slazdi. Mēs saprotam, ka tie ir magnētiskie slazdi. Panovs to pieradīja ļoti asprātīgi. Bet mēs nesaprotam, kur atrodas tik spēcīga magnētiskā lauka avots, kur slēpjas tā super- stabilitātes cēlonis… neko nesaprotam. Mēs varam tikai izteikt fantastiskas hipotēzes par tādām telpas īpašībām, par kurām mums agrāk nebija ne jausmas. Vai K-23… Kā jūs saucat tās skaistās, melnās lodītes, kuras izmanto rotaslietām?