— «Melnās lāses», — Nunans paskaidroja.
— Pareizi, «melnās lāses»… Labs nosaukums… Jus jau zināt, kādas ir to īpašības. Ja uz šādu lodīti laiž gaismas staru, tas neiziet lai cauri uzreiz, bet aizkavējas, un šī aizkavēšanās atkarīga no lodītes svara, lieluma un vēl dažiem citiem parametriem, un iznākošās gaismas frekvence vienmēr ir mazāka par ieejošās gaismas frekvenci … Ko tas nozīmē? Kāpēc tā notiek? Pastāv neprātīga ideja, ka šīs jūsu «melnās lāses» patiesībā ir gigantiski telpiski veidojumi, kam piemīt citādas īpašības nekā mums zināmajai telpai un kas šādu «satītu» formu ieguvuši mūsu telpas iedarbībā… — Valentīns izvilka cigareti un aizsmēķēja. — Ar vārdu sakot, šīs grupas objekti pašreizējā cilvēces praksē ir pilnīgi nederīgi, lai gan no tiri zinātniskā viedokļa tiem ir fundamentāla nozīme. Tās ir no debesim nokritušas atbildes uz jautājumiem, kurus mēs vēl neprotam uzdot. Minētais sers Izaks varbūt neorientētos lāzerā, bet viņš vismaz saprastu, ka tāda lieta ir iespējama, un šis apstāklis stipri ietekmētu viņa zinātnisko pasaules uzskatu. Es nerunāšu par to sīkāk, bet, tā kā eksistē tādi objekti kā magnētiskie slazdi, K-23, «baltais riņķis», tad līdz ar to uzreiz ir pārvilkta svītra veselai virknei nesen radušos teoriju un dzimušas pilnīgi jaunas idejas. Un ir vēl arī trešā grupa…
— Ja, — Nunans piekrita. — «Raganu receklis» un citi jaukumi.
— Nē, nē. Tie visi pieskaitāmi vai nu pie pirmās, vai otrās grupas. Es domāju tos objektus, par kuriem nezinām neko vai arī zinām tikai pēc nostāstiem, objekti, kurus nekad neesam turējuši rokās. Tos, ko stalkeri mums aizstiepuši no degungala, kas pārdoti nezin kam, kas paslēpti. Tos, par kuriem viņi klusē. Leģendas un pus- leģendas: «mašīna, kas izpilda vēlēšanos», «klaidonis Diks», «jautrie spoki»…
— Pag, pag, — Nunans viņu pārtrauca. — Kas tie tādi ir? «Mašīna, kas izpilda vēlēšanos» — to es saprotu …
Valentīns iesmējās.
— Redzat nu, arī mums ir savs darba žargons. «Klaidonis Diks» ir tas pats hipotētiskais uzvelkamais lācītis, kurš ālējas rūpnīcas drupās. Bet «jautrie spoki» ir kaut kāda bīstama turbulenta plūsma, kura manīta dažos Zonas rajonos.
— Pirmo reizi par to dzirdu, — Nunans atzinās.
— Vai saprotat, Ričard, — Valentīns dedzīgi runāja, — mēs rakājamies pa Zonu jau divus gadu desmitus, taču nezinām pat tūkstošo daļu no tā, kas Zonā atrodas. Bet runājot par Zonas ietekmi uz cilvēku… Jā, mūsu klasifikācijā vajadzēs izveidot vēl vienu — ceturto grupu. Pie šīs grupas pieskaitīsim nevis objektus, bet iedarbību. Sī grupa ir izpētīta pavisam maz, lai gan faktu, manuprāt, sakrājies vairāk, nekā vajag. Vai zināt, Ričard, man reizēm tirpas skrien pār muguru, domājot par šiem faktiem.
— Dzīvie miroņi… — Nunans nomurmināja.
— Ko? A-ā… Nē, tas ir mīklaini — un nekas vairāk. Kā lai jums to pasaka… Tas ir noģidums, šķitums… Bet kad pēkšņi ap cilvēku ne no šā, ne no tā sāk veidoties ārkārtējas fizikālas, ārkārtējas bioloģiskas parādības …
— A-ā, jūs domājat emigrantus…
— Jā, tieši viņus. Vai zināt, matemātiskā statistika ir ļoti precīza zinātne, kaut gan arī te ir sastopami gadi- juma lielumi. Un tomēr tā ir ļoti daiļrunīga zinātne, ļoti uzskatāma…
Valentīns acīmredzot bija viegli iereibis. Viņa balss kļuva skaļāka, vaigi bija sasārluši, bet uzacis saraukušās augstu virs tumšajām acenēm, piere sagrumbota kā ermoņikas.
— Man patīk tie, kas nedzer, — Nunans ironiski teica.
— Nenovirzieties no temata! — Valentīns viņam stingri uzsauca. — Klausieties, ko jums stāsta! Tas ir ļoti savādi. — Viņš pacēla glāzīti, vienā rāvienā izdzēra pusi un turpināja: — Mēs nezinām, kas notika ar nabaga hār- montiešiem pašā Apmeklējuma laikā. Bet viens no viņiem nolēma emigrēt. Kāds ļoti parasts pilsonis. Frizieris. Friziera dēls un friziera mazdēls. Viņš aizbrauc, teiksim, uz Detroitu. Atver savu frizētavu, un sākas velnišķīgi murgi. Vairāk nekā deviņdesmit procentu viņa klientu gada laikā nomirst: aiziet bojā autokatastrofās, izkrīt pa logu, daļu nogalina gangsteri un huligāni, daļa noslīkst seklās vietās — un tā tālāk, un tā joprojām. Detroitā un tās apkārtnē pieaug dabas katastrofu skaits. Nez no kurienes uzrodas virpuļvētras un taifūni, kuri šajās vietās nav bijuši no tūkstoš septiņi simti nez kāda gada. Un tā tālāk tādā pašā garā. Līdzīgas kataklizmas notiek jebkurā pilsētā, jebkurā vietā, kur apmetas emigranti no Zonas rajona, un šo kataklizmu skaits ir tieši proporcionāls to emigrantu skaitam, kuri apmetušies tajā vietā. Iegaumējiet: tāda iedarbība ir tikai tiem emigrantiem, kuri piedzīvojuši pašu Apmeklējuma mirkli. Tie, kas dzimuši pēc Apmeklējuma, nekādi neietekmē nelaimes gadījumu statistiku. Jūs esat nodzīvojis šeit desmit gadu, bet pārcēlāties uz šejieni pēc Apmeklējuma, un jūs droši var pārvietot kaut vai uz Vatikānu. Ar ko tas izskaidrojams? No kā jāatsakās — no statistikas? Vai no veselā saprāta? — Valentīns sagrāba glāzīti un vienā rāvienā to izdzēra.
Ričards Nunans pakasīja aiz auss.
— M-jā, — viņš novilka. — Vispār es esmu dzirdējis par to, bet, atklāti sakot, vienmēr domājis, ka cilvēki mazliet pārspīlē… Patiešām, raugoties no mūsu varenās pozitīvistiskās zinātnes viedokļa …
— Vai arī, piemēram, Zonas mutagēnā iedarbība, — Valentīns pārtrauca Nunanu. Viņš noņēma acenes un ieurbās Ričardā ar savām melnajām, tuvredzīgajām acīm.
— Visos cilvēkos, kuri pietiekami ilgi bijuši saskarē ar Zonu, notiek kā fenotipiskās, tā arī genolipiskās pārmaiņas. Jūs taču zināt, kādi bērni dzimst stalkeriem, zināt, kas notiek ar viņiem pašiem. Kāpēc? Kur mutagēnais faktors? Radiācijas Zonā nav nekādas. Gaisa un augsnes ķīmiskajam sastāvam Zonā gan ir savas specifiskas īpašības, taču tiem nepiemīt nekāda mutagēna bīstamība. Vai man tādā situācijā jāsāk ticēt pesteļiem? Ļaunai acij?…
— Jūtu jums līdzi lielajās šaubās, — Nunans teica.
— Taču, patiesību sakot, man personiski augšāmcēlušies miroņi krīt uz nerviem daudz vairāk nekā statistikas dati.
It sevišķi tāpēc, ka šos datus es nekad neesmu redzējis, bet miroņus skatījis un apostījis vairāk, nekā vajag..,
Valentīns bezbēdīgi atmeta ar roku.
— Ak šie mūsu miroņi… — viņš novilka. — Klausieties, Ričard, vai jums nemaz nav kauna? Kā nekā tomēr esat izglītots cilvēks. Pirmkārt, tie nav nekādi miroņi. Tie ir atlējuini… rekonstrukcijas pēc skeleta… izbāžņi. Turklāt galvoju jums: no fundamentālu principu viedokļa šie jūsu veidojumi nemaz nav vairāk apbrīnojami kā mūžīgie akumulatori. Tikai «puļķi» pārkāpj pirmo termodinamikas likumu, bet atlējumi — otro, tur ir tā atšķirība. Savā ziņā mēs visi esam tādi kā alu cilvēki — neko briesmīgāku par rēgu vai vampīru nevaram iedomāties. Bet kauzalitātes principu neievērošana ir daudz briesmīgāka nekā vesels bars rēgu… un visādu Rubin- šteina — vai Vallenšteina? — briesmoņu.