debesis. Ari es paskatījos uz augšu. Tur nekas nebija redzams, vienīgi liela, gaisā nekustīgi sastingusi klija.
— Vai jūs nebraucat uz Pendžikentu? — noklepojies jautāju.
_— Kas jūs tāds esat? — savukārt vaicāja augumā mazākais.
Garākais piecēlās, pārliecās pār sēdekli, un pie viņa platas jostas es ieraudzīju pistoli maksti.
— Esmu arheologs. Mēs atrokam «Apīdas pili».
— Ko jūs atrokat? — mazākais pārprasīja jau daudz laipnāk.
— «Apīdas pili».
— Kur tā atrodas?
Es paskaidroju.
— Kāpēc jūs gribat braukt uz Pendžikentu?
Pastāstīju viņam par Lozovski un par stāvokli mūsu
nometnē. Par «zirnekli» un satraucošajiem nakts notikumiem neteicu ne vārda.
— Es pazīstu Lozovski, — pēkšņi ierunājās garais. Viņš sēdēja, pārkāris kājas pār bortu, un aizsmēķēja pīpi.
— Es pazīstu Lozovski. Boriss Janovičs, vai ne?
Es pamāju.
— Labs cilvēks. Mēs, protams, labprāt jūs aizvestu, bet, kā redzat, paši esam tintē…
— Georgij Palič, — no mašīnas apakšas atskanēja pārmetoša balss, — tas stūres stienis …
— Tu esi muldoņa, Petrenko, — laiski noteica garais.
— Padzīšu tevi. Padzīšu un naudu nemaksāšu…
— Georgij Palič …
— Re, re, kur tas atkal parādās!… — iesaucās mazākais.
Melnais Helikopters iznira debesīs virs nogāzes un strauji slīdēja gar ceļu tieši mums virsū.
— Velns zina kas tā par mašinul — noburkšķēja augumā mazākais.
Helikopters uzšāvās debesīs un palika karājoties virs mūsu galvām. Man tas ļoti nepatika, un es jau pavēru muti, lai dalītos savās izjūtās ar pārējiem, kad pēkšņi garais apspiestā balsī izgrūda: — Sis laižas zemē! — un izlīda no mašīnas. Helikopters krita lejup, tā vēderā atvērās draudīgs, apaļš caurums, lidaparāts laidās arvien zemāk un zemāk, tieši mums virsū.
— Petrenko, lien ārā, velns parāvis! — ieaurojās garais un, sagrābis mani aiz rokas, metās sāņus.
Es skrēju prom, un mazais ģeologs darīja to pašu. Viņš kaut ko kliedza, plati atvēris muti, taču motora rēkoņa nomāca visas pārējās skaņas. Atjēdzos ceļa grāvi, manas acis bija putekļu pilnas, es paguvu saskatīt vienīgi to, ka Petrenko uz visām četrām skrien pie mums, bet Melnais Helikopters nolaižas uz ceļa. Virpuļviesulis, ko sacēla spēcīgie propelleri, norāva man cepuri no galvas un visu apkārtni ietina dzeltenu putekļu mākonī. Pēc tam atkal uzliesmoja tā pati žilbinoši baltā gaisma, kas pārspēja saules spožumu, un es iekliedzos aiz sāpēm acis. Kad putekļi bija nosēdušies, mūsu acu priekšā rēgojās tukšs ceļš. Mašīna bija nozudusi. Helikoptera melnais korpuss slīdēja augšup virs aizas ..,
… Pēc tam es vairs neesmu redzējis ne Viesus no kosmosa, ne viņu gaisakuģus. Džamils un strādnieki redzējuši vienu helikopteru tajā pašā dienā un divus — 16. augustā. Tie bija lidojuši nelielā augstumā un arī gar ceļu.
Mani tālākie piedzīvojumi saistīti ar Svešiniekiem tikai netieši. Es un apzagtie ģeologi ar gadijuma mašīnām kaut kā nokļuvām līdz Pendžikentai. Garais bārdainis visu ceļu lūkojās debesīs, bet mazais lādējās, atkārtodams: ja tie ir aviokluba puišu jociņi, tad viņš gan tiks ar tiem galā. Šoferis Petrenko bija pavisam izsists 110 sliedēm. Viņš vairākkārt mēģināja kaut ko paskaidrot par stūres stieni, taču neviens viņā neklausījās.
Pendžikentā man paziņoja, ka Lozovskis izbraucis no turienes jau 14. augusta rītā, bet mūsu grupas šoferis Koļa atgriezies tās pašas dienas vakarā bez Lozovska un aizturēts milicijā, jo acīmredzot ir pazudinājis mašīnu un Lozovski, tikai negrib atzīties, kur un kā tas noticis, bet attaisnodamies melš tīrās blēņas par gaisa uzbrukumu.
Es drāzos uz miliciju. Koļa sēdēja pie dežuranta uz koka sola un smagi pārdzīvoja cilvēku netaisnību. Kā viņš stāstīja, tad kilometrus četrdesmit no Pendžikentas «pans šefs» devies aplūkot kaut kādus paugurus, kas atradušies sāņus no ceļa. Pēc minūtēm divdesmit nolaidies helikopters un aizstiepis automašīnu. Koļa dzinies tam pakaļ vai veselu kilometru, bet nav panācis un gājis meklēt Lozovski. Taču arī Lozovskis bijis nez kur pazudis. Tad Koļa atgriezies Pendžikentā un gods godam visu noziņojis, bet tagad — še tev.., «Pietiek gvelzt niekus!» dusmīgi noteica dežurants, bet šajā brīdī milicijā ieklupa divi mani ģeologi un Petrenko. Viņi atnesa iesniegumu par mašīnas nozušanu un skopiem vārdiem apjautājās, kam jāiesniedz sūdzība par gaisa huligānismu. Pēc pusstundas Koļu atbrīvoja.
Piebildīšu, ka, starp citu, Koļas likstas ar to vēl nebeidzās. Pendžikentas prokuratūra ievadīja «Lietu par pils. Lozovska pazušanu un par varbūtējo viņa noslepkavošanu», kurā Ko|a bija aizdomās turētais, bet Džamils, strādnieki un es — liecinieki. So «lietu» pārtrauca tikai pēc tam, kad atbrauca komisija, kuru vadīja profesors Ņikitins. Negribu par to stāstīt un arī nestāstīšu, jo es rakstu par Svešiniekiem, bet toreiz katru dienu uzzinājām par tiem ko jaunu. Taču pašas interesantākās ziņas sniedza mūsu priekšnieks — tas pats «pans šefs» Boriss Lozovskis.
Mēs ilgi nodevāmies dažādiem minējumiem, pūlēdamies saprast, no kurienes Svešinieki uzradušies un kas viņi ir. Tika izteiktas vispretrunīgākās domas, un skaidrību guvām tikai pēc tam, kad septembra vidū bija uziets Svešinieku nosēšanās laukums un atrasta Borisa Lozovska dienasgrāmata. To uzgāja robežsargi, kas, izmantojot aculiecinieku liecības, bija novērojuši dažas Melno Helikopteru trases. Sis laukums atradās ieplakā starp kalniem, piecpadsmit kilometru uz rietumiem no «Apīdas pils»; laukums bija līdzeni noblietēta virsma, ko gar malām norobežoja apkusuši akmens bluķi. Tā diametrs bija apmēram divsimt metru, augsne daudzās vietās šķita apsvilusi, augu valsts — zāle, dzelkšņi, divi zīdkoki — pār- ogļojusies. Laukumā atrada vienu no nolaupītajām automašīnām (GAZ-69), nomazgātu, ieeļļotu, bet bez degvielas, vairākus priekšmetus, kas bija pagatavoti no nezināma materiāla un nezin kādām vajadzībām paredzēti (tagad nodoti sīkākai izpētīšanai)', un — pats galvenais — arheoloģiskās grupas «Apīda» dienasgrāmatu ar paša Borisa Lozovska ievērojamajiem ierakstiem.
Dienasgrāmata atradās uz mašīnas pakaļējā sēdekļa un nebija cietusi ne no mitruma, ne arī no saules, to klāja vienīgi putekļu kārta. Parastā piezīmju burtnīca brūnos kartona vākos līdz divām trešdaļām bija pierakstīta ar «Apīdas pils» izrakumu aprakstiem un atskaitēm par arheoloģiskās izpētes darbiem pils apkārtnē, bet dienasgrāmatas beigās divpadsmit lappusēs bija īss stāsts, kas, pēc manas dziļākās pārliecības, ir jebkura romāna un daudzu zinātnisku un filozofisku apcerējumu vērts.
Lozovskis bija rakstījis ar zīmuli, vienmēr steidzies (spriežot pēc rokraksta), un bieži vien piezīmes bija diezgan nesakarīgas. Šis tas no uzrakstītā nav saprotams, bet daudz kas no tā vieš skaidrību atsevišķās nesaprotamās notikuma detaļās, un viss Lozovska izklāsts ir ārkārtīgi interesants, it sevišķi viņa secinājumi par Svešiniekiem. Burtnīcu man — kā arheoloģiskās grupas priekšnieka vietas izpildītājam — nodeva Pendžikentas prokuratūras izmeklētājs tūlīt pēc tam, kad «Lieta par nozušanu» un tā tālāk tika pārtraukta «sakarā ar nozieguma sastāva neesamību». Pievienoju visus šos ierakstus dienasgrāmatā, komentējot dažas ne visai saprotamas vietas.
Lappuses no R. Lozovska dienasgrāmatas