— Frankenšteina.
— Jā, protams, Frankenšteina briesmoņi. Sellija kundze. Dzejnieka laulātā draudzene. Vai meita. — Viņš pēkšņi iesmējās. — Jūsu atlējumiem ir viena interesanta īpašība — autonomā dzīvotspēja. Tiem var nogriezt kādu ķermeņa daļu, un šī daļa dzīvos. Atsevišķi, pati par sevi. Bez kādiem fizioloģiskiem šķīdumiem… Nesen uz institūtu tika atvests viens tāds… Man stāstīja laborants Boida … — Valentīns sāka skaļi smieties.
— Vai mums nebūtu laiks doties uz mājām, Valen- tīn? — Nunans jautāja, raudzīdamies pulkstenī. —• Man vēl kārtojama viena svarīga lieta.
— Ejam, — Valentīns piekrita, veltīgi pūlēdamies iebāzt degunu briļļu rāmjos, un beidzot, paņēmis brilles ar abām rokām, rūpīgi uzstatīja tās uz deguna. — Vai jūs esat ar mašīnu?
— Jā, es jūs aizvedīšu.
Viņi samaksāja un devās uz izeju. Valentīns ik pa brīdim slaidi piemeta roku pie deniņiem, sveicinādams pazīstamus laborantus, kuri ziņkāri vēroja pasaulslaveno fizikas spīdekli. Pie pašām durvīm, atvadīdamies no šveicara, kurš smaidīja pār visu seju kā maijmēness, Valentīns nejauši nogrūda sev brilles, un visi trīs metās tās ķert.
— Rīt man ir eksperiments. Zināt, visai interesanta lieta… — viņš skaidroja, rāpdamies Nunana mašīnā.
Un viņš ņēmās stāstīt par rītdienas eksperimentu. Nunans aizveda viņu uz zinātnes pilsētiņu.
Arī zinātnieki baidās, Ričards domāja, atkal sēzdamies savā mašīnā. Baidās, gudrās galvas… Bet tā tam ari jābūt. Viņiem vajadzētu baidīties pat vairāk nekā mums, vienkāršajiem pilsoņiem, visiem kopā. Mēs taču neko nesaprotam, bet viņi vismaz saprot, cik maz viņi saprot. Skatās bezdibenī un zina, ka viņiem noteikti tur ir jānolaižas — sirds pamirst, tomēr jālaižas vien lejā… bet kā tikt tur zemē, kas atrodas apakšā, un, galvenais, vai pēc tam varēs izkļūt no turienes ārā?… Mēs, grēcīgie, skatāmies uz otru pusi. Varbūt tā arī vajag? Lai viss iet savu gaitu, gan jau kaut kā nodzīvosim. Viņš pareizi teica: pats varonīgākais cilvēces solis ir tas, ka esam izdzīvojuši un nolēmuši izdzīvot arī turpmāk… Un tomēr — kaut velns jūs parautu, viņš teica atnācējiem cit- planētiešiem. Vai nevarējāt sarīkot savus piknikus citā vietā? Kaut vai uz Mēness… Vai uz Marsa… Jūs esat tādi paši vienaldzīgi draņķi kā visi citi, kaut arī esat iemācījušies «satīt» telpu. Iedomājieties, sarīkojuši pikniku! Pikniks…
Kā man labāk tikt galā ar saviem piknikiem? — viņš domāja, lēni vadīdams mašīnu pa spilgti apgaismotajām mitrajām ielām. Kā veiklāk to visu izgrozīt? Pēc principa: minimāli maz darbības. Kā mehānikā. Kāda velna pēc man kabatā ir šāds tāds inženiera diploms, ja nevaru izdomāt, kā veiklāk izzoridēt šo bezkājaino nelieti…
Nunans apturēja mašīnu pie mājas, kurā dzīvoja Redriks Suharts, brītiņu pasēdēja pie stūres, prātā pārlikdams, kā iesākt sarunu. Tad viņš izņēma «puļķi», izrau- sās no mašīnas un tikai tagad ievēroja, ka māja izskatās neapdzīvota. Gandrīz visi logi bija tumši, skvēriņā neredzēja nevienas dzīvas dvēseles, tur nedega pat gaismekļi. Nunans iedomājās, ko viņš tūlīt ieraudzīs, un salīgi nodrebinājās. Viņam pat ienāca prātā, ka varbūt vajadzētu izsaukt Rcdriku pa telefonu un parunāt ar to mašīnā vai kādā klusā krodziņā, taču šo domu viņš atvairīja. Daudzu iemeslu dēļ. Un pie visa tā nebūsim tādi paši kā šie nožēlojamie tipi, kuri aizbēguši no šejienes kā tarakāni, kas applaucēti ar vārošu ūdeni.
Nunans iegāja pa parādes durvīm un kāpa augšup pa sen neslaucītām kāpnēm. Visapkārt valdīja klusums, kāds parasti mēdz būt neapdzīvotās telpās, daudzo dzīvokļu durvis, kas veda uz kāpņu telpu, bija vai nu puspievērtas, vai arī līdz galam vaļā — no tumšajiem priekšnamiem uzvēdīja pelējuma un puvuma smaka. Viņš apstājās Red- rika dzīvokļa durvju priekšā, pieglauda matus aiz ausīm, dziļi nopūtās un nospieda zvana pogu. Kādu brīdi aiz durvīm bija klusums, tad nočīkstēja grīdas dēļi, pagriežoties noklakšķēja atslēga, un durvis klusītiņām pavērās. Soļus viņš tā arī nebija dzirdējis.
Uz sliekšņa stāvēja Pērtiķēns — Redrika Suharta meita. No dzīvokļa gaiteņa pustumšajā kāpņu telpā krita spilgta gaisma, un pirmajā mirklī Nunans redzēja vienīgi meitenes tumšo siluetu un nodomāja, ka pēdējo mēnešu laikā viņa ir stipri pastiepusies, bet tad viņa atkāpās dziļāk gaitenī un Nunans ieraudzīja viņas seju. Vienā mirklī viņam aizžņaudzās rīkle.
— Sveicināta, Marija, — viņš teica, pūlēdamies runāt pēc iespējas sirsnīgāk. — Kā tev klājas, Pērtiķēn?
Meitene neatbildēja. Viņa klusēdama atkāpās lidz viesistabas durvīm, caur pieri raudzīdamās uz ciemiņu, izskatījās, ka viņa to nepazīst. Arī viņš, atklāti runājot, meiteni nepazina. Zona, viņš nodomāja, nolādētā draņķe…
— Kas tur atnācis? — vaicāja Gūta, pabāzdama galvu no virtuves. — Ak dievs, tas taču Diks! Kur jūs bijāt pazudis? Zināt, Redriks ir atgriezies!
Viņa steidzās ciemiņam pretī, pa ceļam slaucīdama rokas dvielī, kas hija pārmests pār plecu; Gūta vēl arvien bija tikpat skaista, enerģiska, stipra, tikai tāda saspringta: seja sakritusies un acīs drudžains spīdums…
Nunans noskūpstīja Gutu uz vaiga, atdeva viņai putekļu mēteli un platmali un teica:
— Jā, jā, esmu dzirdējis… Tikai nekādi nevarēju atrast laiku, lai ieskrietu. Vai viņš mājās?
— Mājās, mājās… Pie viņa tur kāds atnācis… Droši vien drīz aizies… viņi jau sen sēž. Nāciet dziļāk, Dik…
Nunans pagāja dažus soļus pa gaiteni un apstājās viesistabas durvīs. Vecītis sēdēja pie galda. Veidojums. Sastindzis un mazliet uz sāniem sagriezies. Abažūra sārtā gaisma krita platajā, tumšajā sejā, kas izskatījās kā iz- grebta no veca koka, iekritusi mute bez lūpām, stingas acis bez mirdzuma. Un tūlīt Nunans sajuta arī smaku. Viņš zināja, ka tā eksistē vienīgi viņa iztēlē, jo smaka mēdz būt tikai pirmajās dienās, bet vēlāk izzūd pilnīgi, taču Ričards Nunans to juta it kā pēc atmiņas — smagu, smacīgu izrakņātas zemes smārdu.
— Iesim uz virtuvi, — Gūta steidzīgi aicināja. — Es tur gatavoju vakariņas, pie viena varēsim arī papļāpāt.
— Ja, protams, — Nunans moži atsaucās. — Tik ilgi neesam redzējušies!… Vai neesat aizmirsusi, ka pirms vakariņām man patīk iedzert?
Viņi iegāja virtuvē. Gūta tūlīt atvēra ledusskapi, bet Nunans apsēdās pie galda un pavērās apkārt. Kā arvien, šeit viss bija tīrs, spīdēja un laistījās, virs kastrolīšiem cēlās tvaiki. Pavards bija jauns, pusautomātiskais — tātad nauda viņiem bija.
— Nu, kāds viņš izskatās? — Nunans jautāja.
— Tāds pats kā agrāk, — Gūta atsaucās. — Cietumā bija novājējis, bet tagad jau atkal ir atkopies.
— Joprojām — Rudais?
— Bez šaubām!
— Nikns?
— Ka citādi! Tāds viņš būs līdz mūža galam.
Gūta nolika viņa priekšā glāzi ar kokteili «Asiņainā Merija» — dzidrs krievu degvīna slānis it kā karājās virs tomātu sulas kārtas.
— Vai nebūs par daudz? — viņa jautāja.
— Pašā laikā. — Nunans iedzēra maisījumu. Viņam ienāca prātā, ka faktiski tikai tagad viņš pirmo reizi pa visu dienu iedzer kaut ko stiprāku.
— Vai jums viss kārtībā? Kāpēc tik sen neesat mūs apciemojis? — Gūta gribēja zināt.