— Sasodīti daudz darba, -i- Nunans skaidroja. — Katru nedēju taisījos ienākt vai vismaz piezvanīt, bet tad vajadzēja braukt uz Reksopoli, pēc tam bija viens skandāls, un tad daži jau zināja teikt, ka Redriks atgriezies. Labi, es domāju, nav ko traucēt… Vispār, Gūta, es griežos kā karuseli. Dažbrīd jautāju pats sev: kāda velna pēc mēs tā virpujojam? Lai nopelnītu naudu? Bet kam mums nauda, ja mēs to vien darām kā riņķojam? …
Gūta nošķindināja kastrolīša vāku, paņēma no plaukta cigarešu paciņu un apsēdās pie galda Nunanam pretī. Acis viņa bija nolaidusi. Ričards steigšus izrāva šķiltavas un pasniedza viņai uguni un atkal — otro reizi mūžā — redzēja, ka viņai dreb rokas — tāpat kā toreiz, kad tiesa bija piespriedusi Redrikam cietumsodu un viņš, Nunans, bija ieradies pie viņas, lai dotu viņai naudu — pirmajā laikā viņa jutās gluži kā pazudusi bez naudas, un neviena dzīva būtne šajā mājā viņai neaizdeva. Pēc tam Gūtai nauda atkal atradās, un, kā varēja nojaust, summas nebija nekādas mazās. Nunans saprata, no kurienes tā nāk, tomēr viņš joprojām apciemoja Gutu, nesa
Pērtiķēnam saldumus un rotaļlietas, augus vakarus kopā ar Gutu dzēra kafiju un kopā ar viņu plānoja Redrikam laimīgo nākotni, bet vēlāk, noklausījies viņas stāstus, gāja pie kaimiņiem un mēģināja tos kaut kā pārliecināt, skaidroja, pierunāja un beigu beigās, zaudējis pacietību, draudēja: «Atgriezīsies Rudais, tad gan viņš jums paiā- dīs…» — taču nekas nelīdzēja.
— Kā klājas jūsu meitenei? — Gūta vaicāja.
— Kurai?
— Nu tai, ar kuru jūs toreiz atnācāt… tāda gaiša…
— Kas nu tā par manu meiteni! Tā bija mana ste- nogrāfiste. Apprecējās un aizgāja no darba.
— Dik, jums jāprecas, — Gūta teica. — Vai gribat, lai sameklēju jums sievu?
Nunans gribēja atbildēt kā parasti: «Pagaidīšu, kad paaugsies Pērtiķēns,» — taču laikus apķērās. Tagad tas būtu pavisam nevietā.
— Man vajadzīga stenogrāfiste, nevis sieva, — viņš noburkšķēja. — Pametiet savu rudo velnu un nāciet pie manis par stenogrāfisti. Jūs taču bijāt teicama stenogrāfiste. Vecais Harijs atceras jūs vēl līdz šai dienai.
— Kā gan citādi, — viņa atteica. — Abas rokas toreiz pret viņu atdauzīju.
— Paskat kā! — Nunans izlikās pārsteigts. — Ai, Harij, Harij!
— Ak dievs! Viņš mani nekur nelika mierā. Es baidījos, ka tikai Reds neuzzina.
Virtuvē nedzirdamiem soļiem ienāca Pērtiķēns — parādījās durvīs, paskatījās uz kastroļiem, tad piegāja pie mātes un, seju aizgriezusi, piespiedās pie viņas.
— Nu, Pērtiķēn, — Ričards Nunans moži uzrunāja meiteni, — vai šokolādi gribi?
Viņš iebāza roku žaketes kabatā, izvilka no turienes šokolādes automašīnīti caurspīdīgā iesaiņojumā un pastiepa meitenei. Viņa nereaģēja. Gūta paņēma šokolādi un nolika uz galda. Viņas lūpas pēkšņi bija nobālušas.
— Jā, Gūta, — Nunans turpināja tādā pašā mundrā tonī. — Vai zināt, es taisījos pārcelties uz citu vietu. Man apnicis viesnīcā. Pirmkārt, tomēr tālu no institūta…
— Viņa jau gandrīz neko vairs nesaprot, — Gūta klusu teica, un viņš aprāvās, saņēma glāzi abās rokās un bezjēdzīgi sāka to grozīt pirkstos.
— Jūs nemaz nevaicājat, kā mēs dzīvojam, — viņa turpināja. — Un pareizi darāt. Bet jūs taču esat sens mūsu ģimenes draugs, Dik, mums nav nekā, ko slēpt no jums. Un nav jau arī noslēpjams!
— Vai pie ārsta bijāt? — Nunans jautāja, acis nolaidis.
— Jā. Viņi neko nevar izdarīt. Bet viens no viņiem sacīja… — viņa apklusa.
Arī Nunans klusēja. Te nebija ko runāt, un negribējās par to nemaz domāt, bet pēkšņi viņu pārsteidza briesmīga doma: tas taču ir iebrukums. Nevis pikniks kosmiskā ce|a malā, nevis aicinājums nodibināt sakarus, bet iebrukums, iejaukšanās. Viņi nevar pārvērst mūs pašus, tāpēc viņi iespiežas mūsu bērnu miesā un pārveido to pēc sava ģīmja un līdzības. Viņš juta pārskrienam drebuļus pār muguru un pēkšņi atcerējās, ka ir jau lasījis ko tamlīdzīgu — kādu grāmatiņu košos, spīdīgos vākos, un no šīm atmiņām viņam kļuva vieglāk ap sirdi. Izfantazēt var visu, ko vien grib. Patiesībā nekad nenotiek tā, kā domāts.
— Bet viens no ārstiem sacīja, ka viņa jau tagad vairs nav cilvēks, — Gūta pabeidza iesākto.
— Blēņas, — Nunans dobji ierunājās. — Ejiet pie īsta speciālista. Aizvediet pie Džeiinsa Kāterfīlda. Es ar viņu parunāšu, vai gribat? Vienošos ar viņu…
— Pie Miesnieka? — Viņa nervozi iesmējās. — Nevajag, Dik, pateicos. Tas bija viņš, kas tā sacīja. Acīmredzot tāds ir mūsu liktenis.
Kad Nunans beidzot sadūšojās un pacēla acis, Pērti- ķēna virtuvē vairs nebija, bet Gūta sēdēja nekustīgi, pus- pavērtu muti, acis stingi skatījās vienā punktā, cigaretei viņas pirkstos bija izaudzis garš, līks pelēku pelnu stabiņš. Tad viņš pastūma glāzi pa galdu uz viņas pusi un palūdza:
— Bērniņ, sataisiet man vēl vienu porciju… un sev arī. Iedzersim.
, Viņa nokratīja pelnus, ar acīm meklēja, kur nomest izsmēķi, un iesvieda to trauku skalojamā ierīcē.
— Par ko?! — viņa rūgti vaicāja. — Ko mēs esam nodarījuši? Nevar būt, ka mēs esam paši sliktākie cilvēki šajā pilsētā!
Nunans nodomāja, ka viņa tūlīt sāks raudāt, taču Gūta to nedarīja. Viņa atvēra ledusskapi, izņēma degvīnu un sulu, no plaukta paņēma otru glāzi.
— Tomēr neļaujieties izmisumam, — Nunans ierunājās. — Pasaulē nav nekā tāda, ko nevarētu labot. Ticiet,
Gūta, man ir sakari ar ļoti ietekmīgiem cilvēkiem. Es darīšu visu iespējamo.
Sajā brīdī viņš pats ticēja saviem vārdiem un domās parcilāja cilvēkus, savus sakarus un pilsētas, un viņam jau šķita, ka par līdzīgiem gadījumiem kaut kur ir dzirdējis un viss it kā beidzies laimīgi, jāmēģina tikai atcerēties, kur tas noticis un kas bijis dziedinātājs, bet pēkšņi viņš iedomāja, kāpēc atnācis uz šo māju, atcerējās Lemhena kungu un to, kāpēc bija sadraudzējies ar Gutu, un tad viņam vairs negribējās domāt neko, viņš atvairīja domas par sakariem ar visuvarošiem cilvēkiem, nosēdās ērtāk, «atslēdzās» un gaidīja, kad viņam pasniegs dzērienu.
Sajā brīdī priekštelpā atskanēja šļūcoši soļi, klaudzieni pret grīdu, un Maitu Ērglis Bārbridžs pretīgā balsī caur degunu nošņākuļoja:
— E-ē, Rudais! Pie tavas Gūtas laikam kāds ieradies, tu lempi… Es tavā vietā to gan tā neatstātu…
Un Redrika balss:
— Piesargi protēzes, Bārbridž. Labāk turi muti! Tur ir durvis, neaizmirsti tās aizvērt aiz sevis, man laiks ēst vakariņas.
Bārbridžs:
— Tpfū, ak dievs, nu vairs nevar ne pajokot!
Un Redriks:
— Maitu Ērgli, mēs abi savu tiesu jau esam nojokojuši. Pietiek. Tinies prom ātrāk!
Noklakšķēja atslēga, balsis pieklusa — acīmredzot abi runātāji bija izgājuši kāpņu telpā. Bārbridžs pusbalsī kaut ko teica, un Redriks atbildēja: «Pietiek, pietiek, viss ir izrunāts!» Pēc tam atkal Bārbridža burkšķēšana un Redrika asā balss: «Es jau teicu — pietiek!» Noklaudzēja durvis, atskanēja žiglu soļu troksnis priekštelpā, un uz virtuves sliekšņa parādījās Redriks Suharts. Nunans, viņu sagaidot, piecēlās, un abi spēcīgi paspieda viens otram roku.
— Es jau domāju, ka tas esi tu, — sacīja Redriks, apskatīdams Nunanu žirgtām, zaļganām acīm. — Rešņuk, tu esi vēl vairāk apvēlies! Pa bāriem staigādams, uzba- rojies… Oho! Redzu, jūs te jautri pavadāt laiku! Gūta, vecenīt, uztaisi porciju man arī, gribu jūs panākt…