— Mēs vēl nemaz neesam sākuši, — Nunans paskaidroja. — Tikai gatavojāmies. Vai tad no tevis var kur sprukt!
Redriks asi iesmējās un iegrūda ar duri Nunanam pa plecu.
— Tūlīt mēs paskatīsimies, kurš kuru panāks, kurš kuru pārspēs! Ejam uz viesistabu, ko mēs te pa virtuvi! Gūta, stiep šurp vakariņas…
Viņš iebāza galvu ledusskapī un atkal atliecās, turēdams rokā pudeli ar krāsainu etiķeti.
— Uzdzīvosim! — Redriks paziņoja. — Kā nākas, jāuzcienā labākais draugs Ričards Nunans, kurš savējos neatstāj nelaimē vienus. Kaut arī viņam no tā nav nekāda labuma. Ek, žēl, ka nav Gutalīna…
— Piezvani viņam, — Nunans ieteica.
Redriks pakratīja sarkanmataino galvu.
— Vēl telefons nav ievilkts tajā vietā, kur viņam tagad piezvanīt. Nu, ejam, ejam …
Viņš pirmais iegāja viesistabā un ar blīkšķi nolika pudeli uz galda.
— Tagad būs dzīres, tētuk! Iepazīstieties! — viņš uzrunāja nekustīgo večuku. — Sis te ir mūsu draugs Ričards Nunans! Bet tas, Dik, ir mans tētuks Suharts, vecākais …
Ričards Nunans, domās stingri koncentrējies, atpleta muti platā smaidā līdz ausīm, pavicināja roku gaisā un, pagriezies pret veidojumu, teica:
— Ļoti priecājos, mister Suhart. Kā jūtaties?… Mēs jau esam pazīstami, Red, — viņš sacīja Suhartam, jaunākajam, kurš rakņājās pa bāru. — Mēs vienreiz esam redzējušies, tiesa gan, tā pa acu galam…
— Apsēdies, — Redriks viņam teica, pamādams uz krēslu iepretī vecītim. — Ja gribēsi ar viņu sarunāties, tev būs jārunā skaļāk, jo viņš neko nedzird. — Redriks salika glāzes uz galda, ātri attaisīja pudeles un teica Nunanam: — Ielej visiem. Tētukam nedaudz, tikai paša glāzes dibenā …
Nunans bez steigas sāka liet dzērienu. Vecītis sēdēja iepriekšējā pozā, skatīdamies sienā. Un nereaģēja, kad Ričards piebīdīja viņam pokālu. Bet Nunans jau bija iejuties jaunajā situācijā. Tā bija baismīga un nožēlojama spēle. To uzsāka Redriks, un Nunans iesaistījās šajā spēlē, kā visu mūžu bija iesaistījies svešās spēlēs — gan briesmīgās, gan nožēlojamās, gan apkaunojošās, gan daudz bīstamākās nekā šī. Redriks, pacēlis pokālu, teica:
— Nu tad atiet?
Un Nunans jatļ gluži dabiski paskatījās uz vecīti, bet Redriks nepacietīgi pieskandināja savu pokālu Nunana glāzei un atkārtoja — Atiet, atiet… — Tad Nunans tikpat dabiski pamāja un viņi iztukšoja glāzes.
Mirdzošām acīm Redriks sāka runāt tādā pašā saspringtā, nedaudz mākslotā tonī:
— Pietiek, brāli Cietuma kameras mani vairs nekad neredzēs. Ja tu, draudziņ, zinātu, cik mājās ir labi! Nauda ir, esmu jau noskatījis sev jauku kotedžu, tādu ar dārzu, nebūs nemaz sliktāk kā Maitu Ērglim… Zini, es gribēju emigrēt, jau cietumā apņēmos to izdarīt. Rauj tevi velns, domāju. Atgriezos mājās, un — še tev! — emigrāciju aizliedza! Vai tad mēs šo divu gadu laikā esam k|uvuši kā spitālīgie, vai?
Viņš runāja un runāja, bet Nunans, laiku pa laikam iemalkodams viskiju, māja ar galvu, līdzjūtīgi iestarpināja pa lamuvārdam, pa retoriskam jautājumam, pēc tam ņēmās iztaujāt par kotedžu — kas par māju, kur atrodas, cik maksā? — un viņi ar Redriku sastrīdējās. Nunans pierādīja, ka kotedža ir dārga un atrodas neizdevīgā vietā, viņš izvilka piezīmju grāmatiņu, sāka to šķirstīt un nosaukt pamestu kotedžu adreses; tās taču tiks atdotas tikpat kā par velti, bet remonts neizmaksās dārgi, ja iesniegs lūgumu par emigrāciju, saņems atteikumu no varas iestādēm un pieprasīs kompensāciju.
— Kā redzu, tu jau sāc nodarboties ar nekustamiem īpašumiem, — Redriks secināja.
— Es nodarbojos ar visu ko pa druskai, — Nunans atbildēja un piemiedza aci.
— Zinu, zinu, esmu dzirdējis par tavām afērām!
Nunans iepleta acis, pielika pirkstu pie lūpām un pameta ar galvu uz virtuves pusi.
— Tur nav ko slēpt, to jau visi zina, — Redriks attrauca. — Nauda nesmird. Tagad es to esmu skaidri apjēdzis… Bet Krumsli esi izraudzījis par pārvaldnieku — es smējos vēderu turēdams, kad to padzirdēju! Iecēli āzi par dārznieku… Viņš taču ir psihs, es viņu pazīstu no bērna kājas!
Te vecītis lēni, ar stūrainām kustībām, gluži kā liela lelle, pacēla roku, kas gulēja uz cejgala, un ar kokainu klaudzienu nometa to uz galda blakus savai glāzei. Roka bija tumša, ar zilganu mirdzumu, krampjos sarautie pirksti to darīja līdzīgu vistas kājai. Redriks apklusa un paskatījās uz vecīti. Viņa seja noraustījās, un Nunans ar izbrīnu ieraudzīja šajā vasarraibumiem nosētajā plēsīga zvēra fizionomijā vistīrāko un neviltotāko mīlestību un maigumu.
— Dzeriet, tētuk, dzeriet, — Redriks sirsnīgi teica.
— Mazliet jau var, dzeriet uz veselību… Nekas, — viņš pusbalsī sacīja Nunanam, sazvērnieciski piemiegdams aci.
— Gan viņš līdz glāzītei aizkļūs, vari būt mierīgs…
Skatīdamies uz večuku, Nunans atcerējās, kas notika toreiz, kad Boida laboranti bija ieradušies pēc šī paša veidojuma. Laboranti bija divi, abi spēcīgi mūsdienu puiši, sportisti un tā tālāk, bija arī ārsts no pilsētas slimnīcas un tam līdzi divi sanitāri, rupji, dūšīgi tēvaiņi, kas spēj stiept nestuves un nomierināt trakojošos. Vēlāk viens no laborantiem stāstīja, ka «šis Rudais» sākumā it kā neesot sapratis, par ko tiek runāts, ielaidis visus dzīvoklī, Jāvis apskatīt tēvu, un droši vien vecīti tā arī aizvestu, jo, kā likās, Redriks bija iedomājies, ka tēvu ievietos slimnīcā profilaktiskai apskatei. Bet šie stulbeņi sanitāri, kuri iepriekšējo pārrunu laiku slaistījās pa priekštelpu un blenza uz Gutu, kura virtuvē mazgāja logus, — kad šie nejēgas ar nestuvēm tika pasaukti, tic ķērās pie vecīša kā pie nedzīva koka kluča, stiepa un vilka un beigu beigās nometa uz grīdas. Redriks pārskaitās, un tad priekšā izlīda stulbenis ārsts un sāka pamatīgi skaidrot, kas, kur un kāpēc. Redriks klausījās viņā minūti vai divas un pēkšņi eksplodēja kā ūdeņraža bumba. Laborants, kas to stāstīja, pats neatcerējās, kā atradies uz ielas. Rudais velns nolaidis pa kāpnēm visus piecus, turklāt nevienam nav Jāvis iziet pa durvīm savām kājām. Laboranta vārdiem runājot, viņi visi izlidojuši no turienes kā lodes. Divi palikuši turpat nemaņā guļam, bet pārējos trīs Redriks trencis pa ielu kvartālus četrus, pēc tam atgriezies pie institūta mašīnas un izdauzījis tai visus stiklus — šoferis aizmucis pa ielu pretējā virzienā…
— Vienā bārā man iemācīja samaisīt jaunu kokteili, — Redriks teica, liedams glāzē viskiju. — Sauc par «Raganu recekli», es tev uztaisīšu, kad brauksim prom. Tā, brālīt, ir tāda manta, ko tukšā dūšā bīstami lietot: jau pēc vienas porcijas nejūt vairs ne rokas, ne kājas. Dari, ko gribi, Dik, bet es tevi šodien pacienāšu uz goda, nudien pacienāšu. Atcerēsimies vecos labos laikus, «Boržču» … Ernests, nabadziņš, sēž vēl šodien, vai zini? — Viņš izdzēra, noslaucīja lūpas ar plaukstas virsu un nevērīgi pavaicāja:
— Vai tur Institūtā pie «raganu recekļa» vēl nav ķērušies? Zini, pa šo laiku esmu mazliet atpalicis no zinātnes …
Nunans tūlīt saprata, kāpēc Redriks sāk par to runāt. Viņš sasita rokas un iesaucās:
— Ko tu, draudziņ! Zini, kāds trakums sanāca ar to pašu «recekli»? Vai par Kariganovu laboratorijām esi dzirdējis? Tā ir tāda privāta bodīte… Sie sadabūja porciju «recekļa»..,
Viņš pastāstīja par katastrofu, par skandālu, tomēr beigu beigās visi gali bijuši ūdenī un nav noskaidrots, kur šie ņēmuši «recekli», bet Redriks klausījās šķietami izklaidīgi, klakšķināja mēli, purināja galvu, pēc tam enerģiski ielēja vēl viskiju glāzēs un teica: