— Tā viņiem, riebekļiem, arī vajag, kaut viņi nosprāgtu …
Viņi iedzēra. Redriks paskatījās uz tētuku, viņa seja atkal noraustījās, viņš pastiepa roku un piebīdīja pokālu tuvāk krampjos sarautajiem pirkstiem, un tie pēkšņi atslāba, atlaidās un atkal savilkās, satverot pokālu aiz apakšas.
— Tā mums ies ātrāk, — viņš teica tin pēkšņi ieaurojās: — Gūta! Vai ilgi vēl mūs mērdēsi badā?… Viņa tevis dēļ tā cenšas, — Redriks paskaidroja Nunanani. — Noteikti gatavo tavus iecienītos salātus — ar moluskiem, viņa tos ir pietaupījusi, es redzēju… Nu, bet kas vispār institūtā notiek? Vai ir atrasts kaut kas jauns? Runā, ka jums tagad visur strādā automāti, tomēr maz izstrādā.
Nunans sāka stāstīt par notikumiem institūtā, tin, kamēr viņš runāja, pie galda blakus večukam nedzirdami parādījās Pērtiķēns, brīdi stāvēja, uzlikusi spalvainās ķepas uz galda malas, un pēkšņi ar bērnam raksturīgu kustību pieglaudās pie veidojuma un uzlika galvu tam uz pleca. Un Nunans, joprojām pļāpādams, skatīdamies uz abiem šiem baismīgajiem Zonas izdzimteņiem, nodomāja: «Ak dievs, vai tad vēl nepietiek? Kam vēl jānotiek ar mums, lai mēs beidzot saprastu? Vai tiešām ar to vēl ir par maz?,,.» Viņš zināja, ka ir par maz. Viņš zināja, ka miljardiem cilvēku neko nezina un negrib zināt, bet, ja arī uzzinās, pašausmināsies minūtes desmit — un viss atkal atgriezīsies vecajās sliedēs. Jāiet prom, viņš nikni nodomāja. Velns lai parauj Bčjj-bridžu un Lemhenu… velns lai parauj šo dieva nolādēto ģimeni!
— Ko tu blenz uz viņiem? — Redriks klusā balsī vaicāja. — Neuztraucies, viņai tas nav kaitīgi. Gluži otrādi — stāsta, ka šie atlējumi nākot veselībai par labu.
— Jā, es zinu, — Nunans atteica un vienā rāvienā iztukšoja glāzi.
Ienāca Gūta, lietišķi izrīkoja Redriku, lai tas sakārto šķīvjus uz galda, un nolika visiem priekšā lielu, sudrabainu bļodu ar Nunana iecienītajiem salātiem.
Te pēkšņi večuks, it kā neredzama roka būtu parāvusi viņu aiz diedziņa, spēji pacēla pokālu pie mutes, kura pamazām vērās vaļā.
— Nu, draugi! — Redriks jūsmīgi iesaucās. — Tagad mums sāksies dzīres uz goda!
Pa nakti ieleja atdzisa, bet rītausmā tur kļuva pavisam salti. Viņi gāja pa uzbērumu, kāpdami pa satrunējušiem gulšņiem sarūsējušu sliežu starpās, un Redriks skatījās, kā uz Artūra Bārbridža ādas jakas mirdz sabiezējušas miglas pilieniņi. Puisis soļoja viegli un līksmi, it kā aiz muguras nebūtu nogurdinošas nakts un nervu sasprindzinājuma, no kura vēl tagad trīcēja katra cīpsliņa ķermenī, it kā divas briesmīgas stundas nebūtu pavadītas miklā, kailā pakalna virsotnē; tās viņi pārlaida mokošā pussnaudā, saspieduši kopā muguras, lai būtu siltāk, nogaidot, kamēr izzūd «briljantzaļā» straume, kas tecēja ap kalnu un izgaisa gravā.
Uzbēruma abās pusēs gulēja bieza migla. Laiku pa laikam uz sliedēm uzviļņoja smagi, pelēki mutuļi, un tad viņi soļoja, līdz ceļiem brizdami pa slīdošiem, gaistošiem miglas vāliem. Gaisā bija jūtams mitras rūsas smārds, bet no purva uzbēruma labajā pusē vilka sasmakušas gaļas dvaka. Visa apkārtne tinās necaurredzamā miglā, taču Redriks zināja, ka uzbēruma abās pusēs stiepjas ar akmens šķembām klāts paugurains līdzenums, bet aiz tā miglā slēpjas kalni. Vēl viņš zināja: kad uzlēks saule un migla kritīs, nosēžoties uz zemes rasas veidā, kaut kur kreisajā pusē viņam jāierauga sadragātā helikoptera karkass, bet priekšā — vagonešu sastāvs, un tad sāksies īstais darbs.
Iedams Redriks pabāza plaukstu starp muguru un mugursomu, paceļot to augstāk, lai hēlija balona mala asi negrieztos mugurkaulā. Smags gan, velns, kā es ar tādu kravu parāpošu uz priekšul Pusotra kilometra četrrāpus… Labi, stalker, nav ko īdēt — zināji, kur ej. Ceļa galā gaida piecsimt tūkstoši monētu, to dēļ ir vērts arī sviedrus liet. Piecsimt tūkstoši — trekns kumosiņš, vai ne? Mazāk par piecsimt tūkstošiem viņi ne velna no manis nedabūs. Un Maitu Ērglim nedošu vairāk par trīsdesmit. Un smurgulim… bet smurgulim — neko. Ja vecais mūdzis pateicis kaut pusi patiesības, tad smurgulim — neko.
Viņš atkal pameta skatienu uz Artūra muguru un kādu laiku, acis piemiedzis, raudzījās, cik viegli puisis soļo, kapdams uzreiz pāri diviem gulšņiem: platiem pleciem, šauriem gurniem, un garie, spīdošie melnie mati — tādi paši kā māsai — šūpojas soļu taktī. Pats uzprasījās, Redriks nīgri nodomāja. Pats. Kāpēc viņš tik izmisīgi lūdzās, lai ņem līdzi? Gandrīz vai drebēja, acīs asaras… «Ņemiet mani, mister Suhartl Mani ir aicinājuši dažādi cilvēki, bet es gribētu tikai kopā ar jums, viņi taču nekur neder! Tēvs gan… bet viņš tagad nevar!» Redriks ar pūlēm atvairīja šīs atmiņas. Viņam bija pretīgi to atcerēties, varbūt tāpēc domas pievērsās Artūra māsai. Tas nav pat aptverami: tik karaliska sieviete, bet patiesībā tukšs cilvēks, īsts māneklis, lelle, nevis dzīva sieviete. Kā manas mātes blūzes pogas — tādas dzintaraini zeltainas, puscaurspīdīgas, kuras gribas iebāzt mutē un sūkāt cerībā sajust neparastu saldumu. Redriks tās arī bija sūkājis un katru reizi izjutis briesmīgu sarūgtinājumu, bet pietika pogas atkal ieraudzīt — un viņš jau bija aizmirsis šo sarūgtinājumu, pat ne aizmirsis, bet gluži vienkārši atsacījies noticēt pats savai atmiņai.
Varbūt papticītis man viņu uzsūtījis, Redriks nodomāja par Artūru. Paskat, kāds lielgabals viņam bikšu aizmugures kabatā… Nē, diez vai. Maitu Ērglis mani pazīst. Viņš zina, ka ar mani nav nekādi joki. Un zina, kāds esmu Zonā. Nē, tās visas ir blēņas. Viņš nav pirmais, kas mani lūdzis, nav pirmais, kas lējis asaras, citi pat metušies ceļos… Bet lielgabalus viņi visi stiepj līdzi tikai pirmajā reizē. Pirmajā un pēdējā. Vai tiešām pēdējā? Ai, puis, pēdējā gan! Redzi nu, Maitu Ērgli, kā sanāk, — tiešām pēdējo reizi. Jā, papucīt, ja tu būtu zinājis par šo viņa ideju, būtu ar kruķiem pārmācījis viņu, savu dēliņu, kuru pats izlūdzies no Zonas… Pēkšņi viņš juta, ka priekšā kaut kas ir, tepat netālu, metrus trīsdesmit četrdesmit no viņiem.
— Apstājies! — viņš uzsauca Artūram.
Puisis paklausīgi sastinga uz vietas. Viņam bija laba reakcija — viņš palika stāvam ar paceltu kāju, pēc tam uzmanīgi nolaida to uz zemes. Redriks apstājās Artūram blakus. Seit bija slīpums un sliežu ce|š manāmi gāja uz leju, izgaistot miglā. Un tur, miglā, kaut kas bija. Kaut kas liels un nekustīgs. Nekaitīgs. Redriks uzmanīgi ievilka nāsīs gaisu. Jā. Nekaitīgs.
— Uz priekšu, — viņš klusinātā balsī teica un, pagaidījis, kamēr Artūrs pasper soli, devās tam pa pēdām. Iesānis viņš redzēja puiša seju, skaisto, pareizi veidoto profilu, vaigu gludo ādu un apņēmīgi sakniebtās lūpas zem smalkās ūsu līnijas.
Viņi ienira miglā līdz jostasvietai, pēc tam līdz kaklam, bet pēc neliela brītiņa priekšā parādijās sašķiebies vagonetes siluets.
— Tā, — Redriks noteica un sāka ņemt nost mugursomu. — Apsēdies turpat, kur stāvi. Pīppauze.
Artūrs palīdzēja viņam noņemt mugursomu, un abi apsēdās blakus uz sarūsējušās sliedes. Redriks atsprādzēja vienu no mugursomas kabatām, izņēma sainīti ar ēdamo, termosu ar kafiju un, kamēr Artūrs attina vīstokli un salika sviestmaizes uz mugursomas, izvilka no azotes blašķi, atskrūvēja vāciņu un, piemiedzis acis, iedzēra pāris nelielu malciņu.
— Gribi? — ar plaukstu apslaucījis blašķei kaklu, viņš pastiepa to Artūram. — Dūšas uztaisīšanai…