Artūrs aizvainots pakratīja galvu. — Dūšas uztaisīšanai man nevajag, mister Subart. Ar jūsu atļauju — es labāk iedzeršu kafiju. Seit ir ļoti drēgni, vai ne?
— Drēgni gan, — Redriks piekrita. Viņš noslēpa blašķi, paņēma sviestmaizi un sāka gremot. — Kad migla izklīdīs, redzēsi, ka visapkārt ir vieni vienīgi purvi. Agrāk te bija odu, ka biezs …
Viņš apklusa un ielēja sev kafiju. Tā bija karsta, stipra, salda un pašlaik patīkamāka nekā alkohols. Kafijas smarža atgādināja mājas, Gutu. Un ne vienkārši Gutu, bet Gutu rītasvārkos, tikko pamodušos, ar nospiedumu vaigā, kas palicis no spilvena. Velti es iesaistījos šajā darījumā, viņš nodomāja. Piecsimt tūkstoši… Priekš kā man šie piecsimt tūkstoši? Taisos par to bāru pirkt, vai? Nauda vajadzīga, lai par to nebūtu jādomā, tas tiesa. To Diks pateica pareizi. Māja ir, dārzs ir, bez darba Hārmontā nepaliksi… Maitu Ērglis ievilināja mani kā vientiesīgu zaļknābi…
— Mister Suhart, — pēkšņi Artūrs, raudzīdamies sāņus, ierunājās, — vai jūs patiešām ticat, ka šī lietiņa spēj izpildīt vēlēšanos?
— Blēņas, — Redriks izklaidīgi atteica un sastinga ar kafijas glāzīti pie mutes. — Bet kā tu zini, ka mēs ejam pēc tādas lietiņas?
Artūrs apmulsis iesmējās, iebrauca ar visiem pieciem pirkstiem melnajos matos, paraustīja tos un atbildēja:
— Nojautu!… Tagad jau neatceros vairs, kas tieši uzvedināja mani uz tādām domām… Agrāk tēvs nepārtraukti bubināja par šo Zelta lodi, bet pēdējā laikā pārstāja un sāka bieži apciemot jūs, es taču zinu, ka jūs neesat nekādi draugi, lai arī ko tēvs sacītu… Turklāt pēdējā laikā viņš kļuvis tāds savāds… — Artūrs atkai iesmējās un, kaut ko atcerējies, pakratīja galvu. — Bet pilnīgi es to sapratu tajā reizē, kad jūs abi nezālēm aizaugušajā laukā izmēģinājāt šo dirižabli… — Viņš uzsita ar plaukstu pa mugursomu, kurā atradās cieši satītais gaisa balona apvalks. — Vaļsirdīgi runājot, es jūs izsekoju, un, kad redzēju, ka balonā paņemat no zemes sev līdzi maisu ar akmeņiem, man uzreiz viss bija skaidrs. Manuprāt, Zonā vairs nav palicis nekā smaga, vienīgi Zelta lode. — Viņš nokoda gabaliņu maizes un ar pilnu muti domīgi teica:
— Es tikai nesaprotu, aiz kā jūs to aizkabināsiet, lode droši vien ir gluda …
Redriks vēl arvien pāri glāzītei skatījās uz viņu un domāja, cik ļoti tēvs un dēls atšķiras viens no otra. Viņiem nebija nekādas līdzības. Ne sejā, ne balsī, ne arī dvēselē. Maitu Ērglim balss sēcoša, pieglaimīga, varētu teikt — neģēlīga, bet, runājot par Zelta lodi, viņš runāja lieliski. Tad viņā nevarēja neklausīties. «Rudais,» viņš teica, pārliecies pār galdu, «mēs esam palikuši tikai divi, par abiem mums ir divas kājas — un abas tavējās… Kam citam tā lai tiek, ja ne tev? Tā varbūt ir pati vērtīgākā lieta, kas Zonā atrodama! Kam tā tiks? Vai tiešām šiem baltrocī- šiem ar viņu mašīnām? Bet es taču to atradu, es! Cik daudz mūsējo nav palikuši ceļā uz turieni! Bet atradu es! Glabāju pats sev. Un arī tagad nevienam neatdotu, bet, kā pats redzi, rokas kļuvušas par īsām… Vienīgi tev — nevienam citam. Cik daudz dažādu pienapuiku es neesmu savācis, veselu skolu, saproti, viņiem atvēru, bet viņi nav
spējīgi, viņi ir no cita kaula. Nu labi, ja netici — netici, nevajag ari. Tev būs nauda. Atdosi man tik, cik pats gribēsi, es zinu, tu man pāri nedarīsi… Bet es varbūt atgūšu kājas. Kājas atdabūšu, vai saproti? Zona taču atņēma man kājas, varbūt Zona tās arī atdos? …»
— Ko? — Redriks atjēdzies vaicāja.
— Es prasīju, vai drīkst pīpēt, mister Subart?
— Jā. Pīpē, pīpē… Es arī to darīšu.
Viņš vienā rāvienā izdzēra atlikušo kafiju, izvilka cigareti un, to murcīdams, blenza miglā, kas sāka izklīst. Nenormālais, viņš nodomāja. Vājprātīgais. Kājas šim vajag, maitasgabalam…
Pēc visām šīm sarunām dvēselē palika kaut kādas savādas nogulsnes. Ar laiku tās neizgaisa, bet — gluži otrādi — krājās un krājās. Viņš nesaprata, kas tās ir, bet tās traucēja, Maitu Ērglis viņu it kā inficēja, taču nevis ar kādu nelietību, gluži otrādi… Ar spēku, vai? Nē, nevis ar spēku. Bet ar ko tad? Nu labi, viņš sev teica. Tagad iedomāsimies tā: es nebūtu atnācis uz šejieni. Būtu gan jau pilnīgi sagatavojies, mugursomā salicis visu vajadzīgo, bet tad pēkšņi kaut kas būtu noticis… piemēram, viņi būtu mani sagrābuši. Vai tas būtu slikti? Noteikti — slikti. Kāpēc slikti? Vai tāpēc, ka naudiņa aizgājusi gar degunu? Nē, ne tāpēc, būtība nav naudā… Tāpēc, ka labums tiktu tiem neliešiem. Tādiem kā Krekšķis un Kaulainais? Patiešām, tas jau ir tuvāk patiesībai. Aizskaroši. Bet kas tad man? Vienalga, beigu beigās viss tiks viņiem …
— Br-r-r… — Artūrs nodrebinājās. — Drēgnums velk cauri līdz kauliem. Mister Subart, varbūt tagad iedosiet man pāris malciņu?
Redriks klusēdams izvilka blašķi un pastiepa to Artūram. Bet es uzreiz nemaz nepiekritu, viņš pēkšņi nodomāja. Reizes divdesmit pasūtīju Maitu Ērgli vienu māju tālāk, taču divdesmit pirmajā reizē tomēr piekritu. Tas gāja pāri spēkiem. Un pēdējā saruna mums iznāca īsa un pavisam lietišķa. «Sveiks, Rudais. Es atnesu karti. Varbūt tu tomēr apskatīsi?» Bet es paskatījos viņam acīs, tās atgādina augoņus — dzeltenas ar melnu punktu, un teicu: «Lai notiek.» Un tas bija viss. Atceros, ka toreiz biju piedzēris, veselu nedē|u dzēru, ap dūšu bija riebīgi… Velns parāvis, vai nav vienalga! Ko es tik briesmīgi rokos atmiņās kā nenormāls! Vai mani pārņēmušas bailes, vai? …
Viņš sarāvās. Pēkšņi no miglas atskanēja gari stiepta, grūtsirdīga čirkstoņa. Kā vaļā palaista atspere Redriks pielēca kājās, un tūlīt tikpat strauji piecēlās arī Artūrs. Bet visapkārt atkal valdīja klusums, vienīgi sīkie oļi zem viņu kājām, birstot lejup pa uzbērumu, klusu švirkstēja.
— Tie laikam ir ieži, kas nosēžas, — Artūrs nedroši nočukstēja, ar pūlēm izrunādams vārdus, — Vagonetes ar iežiem … tur stāv sen …
Redriks stingi blenza zemē sev priekšā un neko neredzēja. Viņu bija pārņēmušas atmiņas. Tas notika naktī. Viņš pamodās no tāda paša trokšņa, tikpat grūtsirdīga un gari stiepta. Tur kliedza Pērtiķēns, sēžot savā gultā pie loga. Arī Gūta pamodās un satvēra Redrika roku, viņš sajuta viņas plecu, kas acumirklī pārklājās ar sviedriem; tā viņi gulēja un klausījās, bet, kad Pērtiķēns apklusa un apgūlās, viņš vēl brītiņu pagaidīja, tad piecēlās, nokāpa lejā virtuvē un kāri izdzēra puspudeli konjaka. Kopš tās nakts viņš sāka dzert.
— Zināt, ieži ar laiku nosēžas, — Artūrs murmināja. — No mitruma vai erozijas, tas var notikt visādu iemeslu dēļ…
Redriks paskatījās uz viņa nobālušo seju un atkal apsēdās. Cigarete bija nez kur pagaisusi, viņš sameklēja jaunu. Artūrs vēl brīdi pastāvēja kājās, bailīgi grozīdams galvu, pēc tam arī viņš apsēdās un klusu teica:
— Es zinu, ļaudis runā, ka Zonā it kā kaut kas dzīvo. Nez kādi cilvēki. Nevis atnācēji citplanētieši, bet tieši cilvēki. It kā toreiz citplanētiešu Apmeklējums viņus tur pārsteidzis, uz viņiem iedarbojušies inutagēni… un viņi pielāgojušies jaunajiem apstākļiem. Vai jūs, mister Su- hart, esat dzirdējis par to?
— Jā, — Redriks atteica. — Tikai tas nav šeit. Tas noticis kalnos, ziemeļrietumos. Kaut kādi gani.
Redz, ar ko viņš ir mani inficējis, Redriks nodomāja. Ar savu neprātu viņš ir mani aplaidis. Tad tāpēc es nācu uz šejieni, redz, ko man šeit vajag… Pamazām viņu pārņēma dīvaina, visai neparasta izjūta. Viņš apzinājās, ka patiesībā šī izjūta nemaz nav jauna, ka tā jau sen slēpusies viņā, bet tikai nupat viņš to ir apjautis, un viss nostājās savā vietā. Kas agrāk šķita muļķības, prātu izkūkojuša veča vājprātīgi murgi, tagad pārvērtās par vienīgo cerību, galveno dzīves jēgu, jo tikai tagad viņš saprata: vienīgais, kas viņam vēl atlika šajā pasaulē, vienīgais, kā dēļ viņš pēdējos mēnešus dzīvoja, — šis vienīgais bija cerība uz brīnumu. Viņš, stulbenis, idiots, noraidīja šo cerību, mīdija kājām, ņirgājās par to, nodzēra, tāpēc ka viņš tā bija pieradis, tāpēc ka jau no mazotnes nekad dzīvē ne uz ko nebija paļāvies, vienīgi pats uz sevi, un tāpēc ka jau no mazām dienām šī paļaušanās uz sevi viņam bija izpaudusies iegūto zaļo papīriņu žūksnī, ko viņam izdevās izraut, izplēst, ar zobiem izgrauzt no apkārtējā vienaldzības haosa. Tā bija vienmēr, un tāpat būtu arī turpmāk, ja galu galā viņš nebūtu apjēdzis, ka atrodas purvā, no kura viņam nepalīdzēs izķepuroties nekādas monētas un kurā paļauties uz sevi nav absolūti nekādas jēgas. Bet tagad šī cerība — vairs nevis cerība, bet pārliecība par brīnumu — viņu bija pārņēmusi pilnīgi — no kājām līdz matu galiem, un viņš pats brīnījās, kā agrāk bija varējis dzīvot tādā bezcerīgā, drūmā tumsā, no kuras neredzēja nekādas izejas… Redriks iesmējās un iegrūda Artūram ar dūri pa plecu.