— Nu, stalker, — viņš sacīja. — Mēs vēl dzīvosim, vai ne?
Artūrs izbrīnījies paskatījās uz viņu un nedroši pasmaidīja. Redriks saņurcīja taukaino sviestmaižu papīru, aizsvieda to zem vagonetes un nogūlās uz mugursomas, atbalstīdamies uz elkoņiem.
— Nu labi, — viņš turpināja. — Pieņemsim, ka tāda Zelta lode patiešām eksistē..!. Ko tad tu vēlētos?
— Tātad jūs tomēr ticat? — Artūrs ātri jautāja.
— Nav svarīgi, vai es ticu vai ne. Atbildi man, ko jautāju!
Viņam pēkšņi patiešām gribējās zināt, ko Zelta lodei varētu lūgt tāds puika, zīdainis, vakarējais skolnieks, un tāpēc ar līksmu ziņkāri viņš vēroja, kā Artūrs rauc pieri, pieglauž ūsiņas, pamet uz viņu jautājošu mirkli un atkal slēpj acis.
— Nu protams, lai tēvam būtu kājas… — beidzot Artūrs izgrūda. — Lai mājās viss būtu labi…
— Mānies, skaidrs, ka mānies, — Redriks labsirdīgi viņu pārtrauca. — Tu, brālīt, ņem vērā, ka Zelta lode izpilda tikai apslēptas vēlēšanās, tikai tādas, kuru dēj, ja tās netiek izpildītas, jāmet cilpa kaklā!
Artūrs Bārbridžs pietvīka, atkal uzmeta acis Redrikam un tūlīt tās nolaida, seja kļuva pavisam sarkana, pat asaras sakāpa acīs. Skatoties uz puisi, Redriks pasmīnēja.
— Viss skaidrs, — viņš noteica gluži mīlīgā balsī. — Labi, tā nav mana darīšana, paturi vien savu vēlēšanos pie sevis… — Pēkšņi viņš atcerējās pistoli un nodomāja: kamēr vēl laiks, jāņem vērā viss, kas ņemams vērā. — Kas tev tur pakaļējā kabatā? — viņš nevērīgi jautāja.
— Pistole, — Artūrs nomurmināja un iekoda lūpā.
— Kādam nolūkam?
— Šaušanai! — Artūrs izaicinoši atcirta.
— Beidz, beidz, — Redriks stingri noteica un piecēlās sēdus. — Dod šurp. Zonā nav neviena, uz ko šaut. Dod!
Artūrs gribēja ko iebilst, taču novaldījās, iebāza roku aizmugures kabatā, izvilka armijas koltu un, turot aiz stobra, pastiepa to Redrikam. Redriks to saņēma aiz siltā, rievotā roktura, pameta gaisā, atkal satvēra un jautāja:
— Vai tev ir kāds lakatiņš? Iedod, es ievīstīšu…
Viņš paņēma no Artūra tīru, pēc odekolona smaržojošu
kabatlakatu, ietina tajā pistoli un nolika vīstokli uz sliežu gulšņa.
— Lai pagaidām paliek šeit, — Redriks paskaidroja. — Ja dievs dos, atgriezīsimies un paņemsim. Draudziņ, varbūt patiešām vajadzēs atšaudīties no patruļām.,,
Artūrs enerģiski pakratīja galvu.
— Ne jau tādām vajadzībām tas bija domāts, — viņš pikti sacīja. — Tur ir tikai viena patrona. Gadījumā ja… iznāk kā tēvam .
—- A-ā, redz, kā… — Redriks novilka, raudzīdamies puisim tieši acīs. — Nu par to tu vari nebažīties. Ja iznāks kā tēvam, līdz šai vietai es tevi atstiepšu. To tev apsolu… Skat, rīts jau klāt, kļuvis pavisam gaišs!
Migla izklīda acīm redzami. Virs uzbēruma tās nebija vairs nemaz, bet lejā un tālumā pienaini baltie vāli noplaka arvien zemāki un kļuva šķidrāki: cauri miglas autiem arvien skaidrāk un saredzamāk vīdēja pakalnu galotņu noapaļotās formas un starp pauguriem šur tur jau paspīdēja slīkšņainā purva nelīdzenā virsma, pārklāta ar retiem, izstīdzējušiem kārklu krūmiem, bet pie horizonta, aiz pauguriem, gaišā, zeltainā gaismā liesmoja kalnu galotnes, un debesis virs kalniem bija skaidras, zilas. Artūrs pāri plecam pameta acis visapkārt un sajūsmā iesaucās. Arī Redriks pavērās uz apkārtni. Austrumos kalni izskatījās melni, bet virs tiem iedegās pazīstamā smaragdkrāsas blāzma — Zonas zaļganā rītausma. Redriks piecēlās kājās, aizgāja aiz vagoncies, apsēdās uz uzbēruma malas un krekšķinādams skatījās, kā zaļā gaisma ātri gaist, pārklādamās ar sārto blāzmu, un oranžā saules maliņa jau parādās aiz kalnu grēdas, un tajā pašā brīdī no pakalniem nostiepjas violetas ēnas — viss kļuva ass, reljefs, viss skaidri saskatāms kā uz delnas, un tieši priekšā, divsimt metrus tālāk Redriks ieraudzīja helikopteru. Tas acīmredzot bija nokritis pašā «odu kaupres» centrā, fizelāža bija saplacināta kā skārda pankūka, vienīgi aste saglabājusies neskarta; viegli izliekta, tā gluži kā melns āķis rēgojās klajumā starp pakalniem, astes propelleris bija vesels — griezīgi čīkstēdams, tas šūpojās vieglajā vējiņā. «Kaupre», kā redzams, bijusi ļoti spēcīga, pat īsts ugunsgrēks nav izcēlies, un uz saplacinātajiem skārda gabaliem skaidri saskatāma Karaliskā gaisa karaspēka zili sarkanā emblēma, kuru Redriks nu jau cik gadu nebija ne acīs redzējis un it kā pat aizmirsis tās izskatu.
Pēc tam Redriks atgriezās, no mugursomas izņēma karti un izklāja to vagonetē uz sakusušo iežu kaudzes. Pats karjers no šejienes nebija redzams, to aizsedza pakalns ar nomelnējušiem, apdegušiem kokiem. Šim pakalnam vajadzēja paiet garām gar labo pusi, pa ieleju starp šo un kādu citu uzkalnu, kurš arī bija saskatāms no šejienes: pavisam kails, ar brūnām akmens šķembām nogāzē.
Visi orientieri saskanēja, taču Redriks nejutās apmierināts. Pieredzējuša slalkera instinkts kategoriski protestēja pat pret šādu absurdu un pretdabisku domu — iestaigāt taku starp divām tuvām augstienēm. Labi, Redriks nodomāja, to mēs vēl paskatīsimies. Uz vietas būs labāk redzams. Taciņa uz šo ieleju veda caur purvu, pa līdzenu, atklātu vietu, kura no šejienes šķita droša, taču, ieskatījies vērīgāk, Redriks starp sausajiem ciņiem pamanīja kaut kādus tumšpelēkus plankumus. Viņš sāka pētīt karti. Kartē tajā vietā bija ievilkts krustiņš un ķeburainiem burtiem uzrakstīts: «Glumais». Sarkanpunktētā taciņa veda vairāk pa labi no krustiņa. Iesauka it kā bija dzirdēta, bet, kas tas par Glumo, kāds viņš izskatījās un kad bija strādājis, to Redriks nevarēja atcerēties. Viņam nez kāpēc nāca prātā tikai piepīpētā «Boržča» zāle, milzīgās, sarkanās ķepas, kas satvērušas glāzes, skaļie rēcieni no plaši atplestajām rīklēm ar dzeltenajiem zobiem — fantastisku titānu un milžu bars, kas sapulcējušies dzirdināmajā vietā. Viena no spilgtākajām bērnības atmiņām viņam bija pirmais «Boržča» apmeklējums. Ko es toreiz atnesu? Šķiet, «mānekli». Taisnā ceļā no Zonas, izinircis, izsalcis, apdullis, ar maisu pār plecu, viņš iegāzās šajā krogā, nosvieda maisu uz letes Ernestam priekšā, nikni sabozies un apkārt skatīdamies, izturēja skaļo zākāša- nos un gaidīja, kamēr Ernests — toreiz vēl jauns puisis, vienmēr ar «tauriņu» pie kakla — noskaitīja viņam žūksni zaļo naudaszīmju… nē, toreiz vēl nebija zaļo, toreiz bija kvadrātveidīgās, karaliskās, ar puspliku sievišķi apmetnī un kroni galvā… pagaidīja, noslēpa naudu kabatā, pēkšņi, pašam par brīnumu, pakampa no letes smagu alus kausu un atvēzējies iegāza ar to pa tuvāko ņirdzošo purnu… Redriks pasmīnēja un nodomāja: varbūt tas bija Glumais.