— Vai tad pa pauguru starpu var iet, mister Subart? — Artūrs ierunājās pusbalsī pie pašas auss. Viņš stāvēja blakus un arī lūkojās kartē.
— Paskatīsimies uz vietas, — Redriks atbildēja. Viņš ilgi pētīja karti. Tur bija vēl divi krustiņi — viens tā paugura nogāzē, kur vīdēja nokaltušais koks, bet otrs — uz akmens šķembām. Pūdelis un Briļļainais. Taciņa veda uz nogāzi starp abiem krustiņiem. — Paskatīsimies uz vietas, — viņš atkārtoja, salocīja karti un iebāza kabatā. Tad viņš pagriezās pret Artūru. — Uzliec man mugursomu … Iesim tāpat kā pirmīt, — viņš paskaidroja, sakratīdams somu un novietodams ērtāk plecu siksnas. — Tu iesi pa priekšu, lai es ik mirkli tevi redzētu. Neskaties apkārt, bet ausis turi vaļā. Mana pavēle ir likums. Ņem vērā, ka daudzreiz vajadzēs līst rāpus, nedomā vairīties no dubļiem, ja pavēlēšu — bez domāšanas liecies uz snuķa dubļos… Aiztaisi savu jaciņu. Nu, vai esi gatavs?
— Gatavs, — Artūrs atsaucās dobjā balsī. Viņš pamatīgi nervozēja. Sārtums no vaigiem nozudis kā nebijis.
— Vispirms dosimies tur, — Redriks strauji pamāja ar plaukstu uz tuvāko pakalnu, kas atradās savus simt metrus no uzbēruma. — Skaidrs? Ejam!
Artūrs krampjaini ievilka elpu un, pārkāpis pār dzelzceļa sliedi, sāniski sāka virzīties lejup pa uzbērumu. Oļi un šķembas žvarkstēdamas bira viņam pa pēdām.
— Rāmāk, rāmāk, — Redriks aizrādīja. — Mums nav kur steigties.
Viņš pats uzmanīgi sekoja Artūram, ierasti regulēdams smagās mugursomas inerces spēku ar kāju muskuļiem. Iesānis viņa acis nepārtraukti vēroja Artūru. Zēns baidās, viņš nodomā/Ji. Un pamatoti baidās. Droši vien viņam ir priekšnojauta. Ja viņam ir tēva deguns, tad viņš noteikti nojauš… Ja tu, Maitu Ērgli, būtu zinājis, kā beigu beigās viss iegrozīsies. Ja tu būtu zinājis, ka šoreiz es tev neklausīšu. «Seit tu, Rudais, viens cauri netiksi. Gribi vai negribi, bet vajadzēs kādu ņemt līdzi. Varu dot vienu no savējiem, kura nav žēl…» Pierunāja.
Pirmo reizi mūžā es piekritu šādam pasākumam. Nu nekas, viņš nodomāja. Varbūt beigās viss vēl iznāks labi, es taču neesmu nekāds Maitu Ērglis, kaut kā izkulsimies.
— Stopi — viņš uzsauca Artūram.
Puisis apstājās, iebridis līdz potītēm purva rāvā. Kamēr Redriks nokļuva viņam līdzās, viņš bija iestidzis muklājā jau līdz ceļiem.
— Vai redzi akmeni? — Redriks jautāja. — Re, tur paugura pakājē. Ieturi kursu uz to.
Artūrs devās uz priekšu. Kad viņš bija desmit soļu pagājis, Redriks viņam sekoja. Muklājs zem kājām līgojās, čaukstēja un šmīkstēja. Sis bija nedzīvs staignājs — te nemanīja ne odu, ne varžu, pat kārklu krūmi bija nokaltuši un satrunējuši. Redriks, kā parasti, pavēroja apkārtni, bet pagaidām viss it kā bija mierīgi. Pakalns lēnām tuvojās, aizklāja vēl agro un zemo sauli, bet pēc tam nosedza visu debess austrumu pusi. Pie akmens Redriks atskatījās uz uzbērumu. To spoži apspīdēja saule, uz tā atradās vesels vilciena sastāvs — desmit vagonetes, daļa nogājušas no sliedēm un apgāzušās uz sāniem, uzbērums zem tām bija pārklāts ar rūsganiem izbirušo iežu plankumiem. Tālāk, karjera pusē, uz ziemeļiem no vilciena, gaiss virs sliedēm nespodri vibrēja un vizuļoja, un laiku pa laikam tajā uz mirkli uzliesmoja un apdzisa mazas varavīksnes. Redriks skatījās šajā vibrēšanā, nospļāvās un aizgriezās.
— Tālāki — viņš ierunājās, un Artūrs pagrieza pret viņu saspringto seju. — Tur tās skrandas tu redzi? Ne jau tur! Skaties vairāk pa labi…
— Jā, — Artūrs atsaucās.
— Tad zini, reiz dzīvoja tāds Glumais. Tas bija sen. Viņš neklausīja vecākiem biedriem un tagad speciāli gul te, lai rādītu gudriem cilvēkiem ceļu. Ņem divu pirkstu platumā pa labi no šī Glumā… Paņēmi? Fiksēji punktu? Apmēram tur, kur kārklājs saaudzis mazliet biezāks… Virzies uz turieni!
Tagad viņi gāja paralēli uzbērumam. Ar katru soli ūdens zem kājām kļuva seklāks un seklāks, un drīz jau viņi soļoja pa sausiem, atsperīgiem ciņiem. Bet kartē atzīmēts, ka te viscaur ir vienlaidu purvs, Redriks nodomāja. Karte ir novecojusi, Bārbridžs sen šeit nav bijis, tāpēc tā ir novecojusi. Slikti. Protams, pa sausu vietu ir vieglāk iet, bet labāk lai šeit būtu purvs… Paskat, kā soļo, viņš domāja par Artūru. Gluži kā pa galveno prospektu.
Artūrs, kļuvis acīm redzami mundrāks, tagad gāja raitā solī. Vienu roku viņš bija iebāzis kabatā, bet otru sparīgi vicināja gluži kā pastaigā. Tad Redriks pačamdīja ar roku kabatā, izraudzīja divdesmit gramu smagu uzgriezni un notēmējis ielaida ar to Artūram pa galvu. Metāla gabaliņš trāpīja puisim tieši pakausī. Tas pārsteigumā iesaucās, saķēra galvu rokās un, sarāvies čokurā, nokrita sausajā zālē. Redriks apstājās tam līdzās.
— Re, tā tas šeit notiek, Arčij, — viņš pamācoši teica. — Te tev nav nekāds bulvāris, kur mēs esam izgājuši promenādē.
Artūrs lēni cēlās augšā. Seja viņam bija balta kā krīts.
— Vai viss skaidrs? — Redriks jautāja.
Artūrs norija siekalas un pamāja.
— Tad ir labi. Bet nākamajā reizē vilkšu pa zobiem. Ja vien paliksi dzīvs. Ejam!
No šī puikiņa varētu iznākt stalkers, Redriks domāja. Viņu droši vien iesauktu par Skaistuli Arčiju. Mums jau bija viens skaistulis, to sauca par Diksonu, bet tagad sauc par Susliku. Vienīgais stalkers, kurš iekļuva «gaļas mašīnā» un tomēr palika dzīvs. Sis ērins vēl līdz šim laikam domā, ka tas bija Bārbridžs, kas viņu izvilka no «gaļas mašīnas». Lika drusciņ pagaidīt! No «gaļas mašīnas» nevienu neizvilksi… No Zonas gan Bārbridžs viņu izvilka, tas tiesa. Jā, tādu varonīgu soli Bārbridžs spēra! Lai tikai būtu pamēģinājis Susliku neizvilkt! Tamlīdzīgi Bārbridža jociņi toreiz visiem jau bija apnikuši, un puiši tajā reizē viņam pateica tieši acīs: viens tu labāk neatgriezies. Bet tieši toreiz Bārbridžu iesauca par Maitu Ērgli, līdz tam viņu dēvēja par Vezumnieku…
Pēkšņi Redriks juta pie kreisā vaiga pieskārāmies tikko jaušamu gaisa strāvu un tūlīt, pat nepaguvis neko nodomāt, uzsauca:
— Stāvi!
Viņš izstiepa roku pa kreisi. Tur gaisa plūsma bija jūtama stiprāk. Kaut kur vidū starp viņiem un uzbērumu atradās «odu kaupre», bet iespējams, ka tā stiepās pa pašu uzbērumu, ne velti vagonetes bija nogāzušās. Ar- tūis stāvēja kā zemē iemiets, vir.iš pat nebija pagriezies.
— Turies vairāk pa labi! — Redriks pavēlēja. — Uz priekšu!
Jā, būtu iznācis tīri labs stalkers… Velns parāvis, vai es viņu žēloju, vai? Tā tik vēl trūka! Vai mani kāds ir kādreiz žēlojis?… Vispār esmu jau gan žēlots. Kirils mani žēloja. Diks Nunans ari. Tiesa gan, viņš varbūt ne tik daudz mani žēlo, cik pēc Gūtas tiecas, bet varbūt arī žēlo, kārtīgiem cilvēkiem šīs jūtas viena otru netraucē… Tikai man nav nācies nevienu žēlot. Es varu izvēlēties: vai nu — vai… Viņš pirmo reizi pavisam skaidri apjauta šo izvēli: vai nu šis puisis, vai viņa Pērtiķēns. Tur nav nemaz ko izvēlēties, viss skaidrs tāpat. Ja vien brīnums ir iespējams, atskanēja kāda iekšēja balss, un viņš ar šausmām un niknumu apspieda šo balsi.