Viņi pagāja garām pelēku lupatu čupiņai. No Glumā nekas nebija palicis pāri, tikai netālu sausajā, sakaltušajā zālē gulēja gara, viscaur sarūsējusi nūja — mīnu meklētājs. Toreiz daudzi lietoja mīnu meklētājus, pasle- pus pirka tos no armijas intendantiem, paļaudamies uz šo nūju kā uz pašu dievu to kungu, bet tad divi stalkeri, ejot ar šim kārtiņām, aizgāja bojā, tos nosita pazemes izlādēšanās. Kas īsti bija šis Glumais? Vai Maitu Ērglis viņu atveda uz šejieni vai viņš pats atnāca? Un kāpēc viņus visus pievelk šis karjers? Kāpēc es par to neko neesmu dzirdējis?… Sasodīts, nu gan cepina kā speltē! Jau no paša rīta, bet kā būs vēlāk?
Artūrs, iedams so|us piecus Redrikam pa priekšu, pacēla roku un noslaucīja sviedrus no pieres. Redriks pašķielēja uz sauli. Tā vēl nebija augstu. Te pēkšņi viņš apjēdza, ka sausā zāle zem kājām vairs nešvīkst kā pirmīt, bet gurkst gluži kā kartupeļu milti un tā vairs nav ne asa, ne dzeloņaina kā agrāk, bet mīksta, trausla — tā sabirza zem zābaku zolēm gluži kā kvēpu plēksnes. Viņš ieraudzīja skaidri iespiestās Artūra pēdas un, iesaukdamies: «Gulsties!» — nokrita guļus zemē.
Redriks nometās ar seju zālē, un tā, sabirzusi zem viņa vaiga, pašķīda gaisā kā putekļi; viņš grieza zobus aiz dusmām, ka tā neveicas, un gulēja, pūlēdamies nekustēties, vēl arvien cerēdams, ka varbūt paies garām, kaut gan jau saprata, ka viņi ir iekrituši. Karstums pastiprinājās, uzplūda un ietina ķermeni kā palagā, kas samērcēts karstā ūdenī, sviedri plūda acīs, un Redriks ar novēlošanos uzsauca Artūram: «Nekusties! Pacieties!» Un pats pūlējās izturēt.
Viņš būtu arī izturējis, un viss beigtos labi, viņi dabūtu tikai krietni pasvīst, bet Artūrs neizturēja. Vai nu viņš nebija sadzirdējis, ko Redriks kliedz, vai arī bija pārmērīgi nobijies, varbūt viņu karstums sagrāba vēl stiprāk nekā Redriku — lai kā arī tas būtu, bet puisis vairs nevaldīja pār sevi un kā akls, pieliecies pie zemes, ar aizsmakušu kliedzienu instinktīvi metās atpakaļ, tieši tur, kur nekādā ziņā viņš nedrīkstēja skriet. Redriks tikko paguva paslieties uz augšu un ar abām rokām saķert viņu aiz kājas, Artūrs visā garumā nostiepās gar zemi, saceldams putekļu mākoni. Viņš iespiedzās nedabiski smalkā balsī, ar brīvo kāju iespēra Redrikam pa seju, sāka raustīties un sist ar rokām, bet Redriks, no sāpēm vai sajēgu zaudējis, uzrausās viņam virsū, ar apsvilināto seju pieplakdams pie Artūra ādas jakas, pūlēdamies piespiest viņu pie zemes, iekašāt tajā, ar abām rokām turēdams aiz garajiem matiem galvu, kas raustījās, un ar zābaku purngaiiem un ceļiem nežēlīgi sizdams un sperdams pa kājām, pa dibenu, pa zemi. Viņš neskaidri sadzirdēja vaidus un īdēšanu, kas skanēja zem viņa, un paša aizsmakušos rēcienus: «Guli, krupi, necelies, citādi nositīšu…» Bet no augšas uz viņiem bira un bira kvēlojošas ogles, apģērbs jau kūpēja, āda uz kājām un sānos no karstuma plaisāja, sacēlās čulgas, kas pārplīsa, tad Redriks, atbalstījies ar pieri pelēkajos pelnos, kram pjaini ar krūtīm spaidīja šī nolādētā pienapuikas galvu, beidzot vairs neizturēja tin ieaurojās pilnā kaklā…
Viņš neatcerējās, kad tas beidzās. Apjēdza tikai, ka var atkal elpot, ka gaiss atkal kļuvis gaiss, nevis sakarsēts tvaiks, kas izplaucē rīkli, un apjauta, ka jāsteidzas, pēc iespējas ātrāk jātiek prom no šī pekles karstuma, iekams tas atkal nolaižas pār viņiem. Viņš novēlās no Artūra nekustīgā auguma, iespieda abas viņa kājas sev padusē un, piepalīdzēdams ar brīvo roku, rāpoja uz priekšu, ne- nolaizdams acu no robežas, aiz kuras atkal sākās zāle — rran nedzīva, sausa, durstīga, tomēr īsta, tā viņam tagad šķita lielākais dzīvības miteklis. Pelni čirkstēja zobos, apdedzinātajai sejai laiku pa laikam uzvēdīja karstuma viļņi, sviedri plūda acīs, droši vien tāpēc, ka viņam vairs nebija ne uzacu, ne skropstu. Artūra augums vilkās aiz viņa, it kā tīšām aizķerdamies ar savu nolādēto ādas jaku, sūrstēja apsvilušās rokas, bet mugursoma kustoties spie- riās pie apdegušā pakauša. Cīnīdamies ar sāpēm un elpas trūkumu smacīgajā karstumā, Redriks ar šausmām nodomāja, ka viņš ir pavisam apsvilis un neaizies līdz mērķim. Sīs bailes spieda viņu vēl enerģiskāk darboties ar brīvo elkoni un ceļgaliem, aizrāpot, noteikti aizrāpot, vēl mazliet, vēl pavisam nedaudz, Redrik, saņemies, vēl mazliet …
Pēc tam viņš ilgi gulēja, iegremdējis seju un rokas aukstajā purva rāvā, un ar baudu ieelpoja pēc puvuma smirdošo vēsumu. Labprāt tā gulētu ilgi, ilgi, taču viņš piespieda sevi piecelties; stāvēdams uz ceļiem, nometa mugursomu, rāpus aizkļuva pie Artūra, kurš vēl vienmēr nekustīgi gulēja soļus trīsdesmit no purva, un apgrieza puisi uz muguras. Njā-ā, jaunais cilvēks bija pārvērties. Glītais purniņš šobrīd izskatījās kā pelēki melna maska 110 sarecējušām asinīm un pelniem, un kādu brīdi Redriks ar trulu interesi aplūkoja garās švīkas šajā maskā — pēdas, ko atstājuši ciņi un akmeņi. Tad Redriks piecēlās kājās, saņēma Artūru zem padusēm un aizvilka pie ūdens. Puisis gārdzoši elpoja, bridi pa brīdim ievaidēdamies. Redriks iemeta viņu ar seju pašā lielākajā lāmā un pats nokrita blakus, atkal izjuzdams baudu, ko radīja aukstā šķidruma pieskaršanās. Artūrs noguldzināja, sakustējās, pavilka zem sevis rokas un pacēla galvu. Viņa acis bija izvelbtas, viņš neko neapjēdza un ar muti kāri kampa gaisu klepodams un spļaudīdamies. Pēc tam viņa skatienā paradījās saprāta pazīmes un acis apstājās pie Redrihi.
— Fu-ū-ū… — viņš murmināja un noskurināja galvu, tā ka netīrais ūdens pašķīda uz visām pusēm. — Kas tas bija, mister Suhart?
— Tā bija nāve, — Redriks tikko dzirdami atteica un noklepojās. Viņš aptaustīja seju. Tā sāpēja. Deguns uz- tūcis, bet uzacis un skropstas, kā par brīnumu, bija savā vietā Arī roku āda bija vesela, tikai nedaudz apsarkusi.
Arlūrs tāpat uzmanīgi ar pirkstiem pieskārās savai sejai. Tagad, kad ūdens baiso masku bija noskalojis, viņa fizionomija pretēji gaidītajam, kā izrādījās, bija gandrīz vesela. Daži skrāpējumi, nobrāzums uz pieres, pārsista apakšlūpa, bet vispār nekā briesmīga.
— Nekad par ko tādu nebiju dzirdējis, — Artūrs atzinās 1111 paskatījās atpaka].
Arī Redriks pagrieza galvu uz to pusi. Pelēcīgajā, ar pelniem piebārstītajā zālē bija palicis daudz pēdu, un
Redriks izbrīnījies vēroja, cik īss izrādījās tas baismais, bezgalīgais ceļš, kuru viņš, glābdamies no nāves, bija norāpojis. Pelēkā, izdegusi kaupre bija ne vairāk kā metru divdesmit trīsdesmit plata, bet viņš, apstulbis aiz bailēm, bija rāpojis pa to dīvainiem līčločiem kā tarakāns pa karstu pannu, un labi vēl, ka vispār bija ieturējis pareizo virzienu, varēja taču aizlīst arī uz «odu kaupri» kreisajā pusē vai pagriezties atpakaļ,.. Nē, nevarētu vis, viņš nikni nodomāja. To varētu izdarīt kāds zaļknābis, bet es neesmu nekāds zaļknābis, un, ja nebūtu šī stulbeņa, tad vispār nekas nebūtu noticis, apsvilinātu sev kāias — un tas būtu viss.
Viņš paskatījās uz Artūru. Tas sprauslādams mazgājās un krekšķēja, kad aizskāra sāpošās vietas. Redriks piecēlās un, nepatikā viebdamies, kad karstumā sacietējušais apģērbs pieskārās apdedzinātajai miesai, izgāja sausā vietā un noliecās pie mugursomas. Tā gan bija cietusi pamatīgi. Augšējās kabatiņas pavisam apdegušas, aptieciņā visas pudelītes karstumā pārsprāgušas, bet sakaltušie plankumi neizturami oda pēc medikamentiem. Redriks attaisīja mugursomas sānkabatu un sāka grābt no turienes ārā stiklus un plastiku, un tad Artūrs viņam aiz muguras ierunājās:
— Paldies, mister Suhart! Jūs mani izvilkāt.
Redriks klusēja. Kāda velna pēc vēl paldies! Briesmīgi gan esi man vajadzīgs, lai tevi vēl glābtu.