— Pats esmu vainīgs, — Artūrs turpināja. — Es taču dzirdēju, ka jūs man pavēlējāt gulēt, bet šausmīgi nobijos un, kad sāka cepināt, pavisam zaudēju galvu. Man ļoti bail no sāpēm, mister Suhart…
— Celies augšā, — Redriks teica nepagriezdamies. — Tie bija tikai ziediņi… Celies, ko gulšņā!
Iešņākdamies no sāpēm apdedzinātajos plecos, viņš uzmeta somu uz muguras un iebāza rokas plecu siksnās. Sajūta bija tāda, it kā āda apsvilinātajās vietās sarauktos sāpīgās krunciņās. No sāpēm šis baidās!..,
Viņš atskatījās. Nu nekas, no takas viņi nav novirzījušies. Tagad būs miroņu uzkalniņi. Nešķīstie pauguri — stāv, gnīdas, rēgojas kā sātana pakauši, un tad vēl tā ieplaka starp uzkalniņiem… Redriks instinktīvi ievilka nāsīs gaisu. Ak šī nešķīstā ieplaka, tā jau ir tā riebīgā vieta.
— Vai redzi ieplaku starp uzkalniem? — viņš jautāja Artūram.
— Redzu.
— Nu tad taisnā ceļā uz to, marši
Ar plaukstas virspusi Artūrs noslaucīja padeguni un devās uz priekšu, brizdams pa slīkšņu. Viņš mazliet piekliboja un neizskatījās vairs tik stalts un iznesigs kā agrāk — bija jau salicis un tagad soļoja uzmanīgi, ar lielu piesardzību. Re, vēl vienu esmu izvilcis, Redriks nodomāja. Kurš pēc skaita tas būs? Piektais? Sestais? Tagad rodas jautājums: kāpēc? Vai viņš man kāds tuvinieks, vai? Vai esmu par viņu galvojis? Paklau, Rudais, kāpēc tu viņu izvilki? Pats taču viņa dēļ tik tikko neatstiepi pedāļus… Tagad, apsverot visu ar skaidru prātu, es zinu: pareizi vien darīju, ka viņu stiepu, bez viņa ne- iztikšu, viņš man ir kā ķīla par Pērtiķēnu. Es iznesu nevis cilvēku, bet gan savu mīnu meklētāju. Savu traleri, mūķīzeri. Tur, karstākajā vietā, es par to pat nedomāju. Stiepu viņu kā brāli, kā tuvinieku, un pat prātā nenāca doma, ka varētu viņu pamest, lai gan biju aizmirsis visu — gan par mūķīzeri, gan par Pērtiķēnu… Kā tad nu galu galā iznāk? Iznāk, ka es patiešām esinn lāga zēns. To pašu apgalvo Gūta, to teica arī nelaiķis Kirils, un Ričards visu laiku to skandina… Ir nu gan atraduši lāga zēnu! Izbeidz, viņš pats sev uzsauca. Seit tavai labsirdībai nav nekādas nozīmes! Jādomā, jāpalauza galva, bet pēc tam jādarbojas ar rokām un kājām. Lai būtu pirmā un pēdējā reize, skaidrs? Lāga zēns… Man viņš jāpataupa «gaļas mašīnai», Redriks salti un aukstasinīgi nodomāja. Te visur var iziet cauri, vienīgi «gaļas mašīnai» ne.
— Apstājies! — viņš uzsauca Artūram.
Ieplaka atradās viņu priekšā, un Artūrs jau stāvēja, apjucis raudzīdamies uz Redriku. Ieplakas dibenu klāja puvekļaina žurga, kas saulē trekni spīdēja. Virs tās kūpēja nelielas vieglu garaiņu strūkliņas, kas starp pauguriem uzkrājās un sabiezēja, un trīsdesmit soļu attālumā nekas vairs nebija redzams. Un smirdoņa! «Tur, Rudais, tev tik būs aromāts, tā ka tu… nezaudē dūšu.»
Artūrs izdvesa savādu gārdzošu skaņu un atkāpās atpakaļ. Tad Redriks atbrīvojās no sastinguma, steidzīgi izvilka no kabatas vates vīstokli, kas piesūcināts ar de- zodoratoru, aizbāza nāsis ar tamponu un pastiepa vati Artūram.
— Paldies, mister Suhart, — vārgā balsī pateicās Artūrs. — Bet vai pa augšu kaut kā nevar?…
Redriks klusēdams saņēma viņu aiz matiem un pagrieza viņa galvu uz lupatu kaudzītes pusi, kas atradās uz akmeņu nogruvuma.
— Tas ir viss, kas palicis pāri no Briļļainā, — viņš teica. — Bet uz paugura kreisajā pusē, kas no šejienes nav redzams, atdusas Pūdelis. Tādā pašā veidā. Skaidrs? Tāpēc uz priekšu!
Du|ķainā žurga bija silta un lipīga. Sākumā viņi gāja stāvus izslējušies, žurga tiem sniedzās lidz viduklim, pamats, par laimi, bija akmeņains un diezgan līdzens, bet drīz Redriks abās pusēs atkal saklausīja jau pazīstamo sīkšanu. Uz kreisā paugura, ko apspīdēja saule, nekas nebija redzams, bet nogāzē labajā pusē ēnā mirgoja bāli violetas uguntiņas.
— Noliecies! — viņš komandēja, izgrūzdams vārdu caur zobiem, un pats pieliecās. — Zemāk, stulbeni! — To viņš jau izkliedza.
Artūrs pārbijies pieliecās, un tajā pašā mirkli gaisu pāršķēla pērkona grāviens. Tieši viņiem virs galvas pavīdēja zibens līčloču līnija, kas uz gaišo debesu fona bija tik tikko saredzama. Arturs pietupās un iegremdējās duļķēs lidz pleciem. Redriks, juzdams, ka viņam no grāviena aizkritušas ausis, pagrieza galvu un ēnā ieraudzīja spoži sārtu plankumu, kas ātri izgaisa starp akmens šķembām, un tūlīt pērkons nogranda vēlreiz.
— Uz priekšu! Uz priekšu! — Redriks auroja, nedzirdēdams pats savu balsi.
Tagad viņi virzījās uz priekšu pietupušies, viens aiz otra, atstājuši virs žurgas tikai galvu, un katru reizi, atskanot grāvienam un parādoties zibens čūskai, Redriks redzēja, ka garie mati uz Artūra galvas sace|as stāvus, un juta, ka tūkstošiem siku adatiņu ietriecas sejas ādā. — Uz priekšu! — viņš monotoni atkārtoja. — Uz priekšu!… — Tagad viņš vairs neko nedzirdēja. Vienu reizi Artūrs pagrieza galvu sāņus, un Redriks saskatīja viņa aiz bailēm izvelbtās acis, kas šķielēja uz Redriku, nobālušās, drebošās lūpas un ar za|iem ūdensaugiem ap- lipušo, nosvīdušo vaigu. Tad pērkons sāka spert tik zemu, ka viņi bija spiesti ienirt žurgā pavisam — ar galvu. Zaļās gļotas aizlipināja muti, elpošana kļuva smagāka. Kampjot gaisu ar muti, Redriks izrāva tamponus no nāsīm un pēkšņi atklāja, ka smirdoņas vairs nav, gaiss pilns svaigas, asas ozona smaržas, bet tvaiku slānis ap viņiem kļuvis vēl biezāks — vai varbūt viņam satumsušas aeis? — un vairs nebija redzami pakalni ne labajā, ne kreisajā pusē — nekas nebija redzams, tikai ar zaļajām gļotām aplipusī Artūra galva un dzeltenīgie tvaika mutuļi visapkārt.
Iziešu cauri, iziešu, Redriks domāja. Nav jau pirmā reize, visu mūžu tā esmu gājis, pats līdz kaklam mēslos, bet virs galvas plosās zibens un pērkons… citādi nekad nav bijis… Kur te radies tik daudz mēslu? Briesmīgi daudz mēslu… traks var palikt, cik daudz mēslu vienā vielā! Tas ir Maitu Ērgļa deļ, viņš nikni nodomāja. Vecais Bārbridžs te ir gājis cauri, un aiz viņa tas viss ir palicis… Briļļainais gāja, bet palika labajā pusē. Pū dēlim bija lemts atdusēties te, pa kreisi, un tas viss tādēļ, lai Maitu Ērglis varētu iziet viņiem pa vidu un atstāt aiz sevis visu šo draņķi… Tā tev arī vajag, viņš sev teica. Kas seko Maitu Ērglim, tas vienmēr ir mēslos līdz ausīm. Vai tad tu agrāk to nezināji? Viņu, šo maitas putnu, ir pārāk daudz, tāpēc šeit vairs nav nevienas tīras vietiņas… Nunans ir idiots, teikdams: tu, Rudais, esi līdzsvara izjaucējs, kārtības grāvējs, tev jebkura kārtība — gan laba kārtība, gan slikta — visas sliktas, tevis un tev līdzīgu dēļ nekad uz zemes nebūs mierīgas dzīves… Ko tu no tā daudz saproti, resnais? Kur tu pie mums esi redzējis labu kārtību? Kad tu esi redzējis mani dzīvojam pie labas kārtības? …
Viņš paslīdēja uz kāda akmens un pavisam pazuda zem ūdens, bet izniris ieraudzīja sev cieši blakus Artūra pārvērsto seju un izvalbītās acis un pēkšņi sastinga: viņam šķita, ka ir pazaudējis pareizo virzienu. Tomēr tā nebija noticis. Viņš tūlīt saprata, ka jāiet tajā virzienā, kur virs dūksts rēgojas akmens melnā mugura, — saprata, kaut gan dzeltenajā miglā nekas nebija redzams, vienīgi šī tumšā mugura.
— Stāvi! — Redriks ieaurojās. — Turies vairāk pa labi! Akmenim pa labi!
Atkal viņš nedzirdēja savu balsi, tāpēc pielika soli, panāca Artūru, satvēra aiz pleca un sāka rādit ar roku: turies no akmens pa labi, galvu noliec zemāk. Jūs man vēl par to samaksāsiet, viņš nodomāja. Pie akmens Artūrs ienira, un tajā pašā mirklī zibens sprakšķēdams trāpīja melnajā orientierī, uz visām pusēm pašķīda nokaitētas šķembas. Jūs man par to samaksāsiet, Redriks domās atkārtoja, pilnīgi ienirdams ūdenī un, cik spēka.