darbodamies ar rokām un kājām. Ausīs spalgi atbalsojās jauns pērkona grāviens. Es no jums par to izkratīšu dvēseli! Vienu mirkli pavidēja doma: uz ko es skaišos? Pats nezinu, bet kādam taču par to ir jāmaksā, un kāds man par to samaksās! Pagaidiet tik, ļaujiet man aizkļūt līdz lodei, es jums neesmu nekāds Maitu Ērglis, prasīšu no jums pēc sava prāta.
Kad viņi izbrida sausumā, uz saules nokaitēto akmens šķembu klājuma, apdulluši, izmocījušies, grīļodamies, viens pie otra turēdamies, lai nepakristu, Redriks ieraudzīja aplupušo autofurgonu, kas gulēja uz asīm, un neskaidri atcerējās, ka šeit, pie furgona, var atpūsties. Viņi ielīda furgona ēnā. Artūrs atlaidās uz muguras un vārgām pirkstu kustībām sāka pogāt vaļā ādas jaku, bet Redriks ar mugursomu nokrita pie furgona sienas, notīrīja plaukstas no akmens drumslām un iebāza roku azotē.
— Man ari… — Artūrs ierunājās. — Man ari, mister Subart!
Redriks nobrīnījās, cik šim puisim skaļa balss, iedzēra malku, aizvēra acis un pastiepa blašķi Artūram. Tagad viss, viņš slābani nodomāja. Esam izgājuši cauri. Ari tam esam tikuši cauri. Tagad — pasniegšu jums rēķinu. Jūs domājat, esmu aizmirsis? Nē, es visu atceros. Vai domājat: es jums paldies teikšu, ka jūs mani atstājāt dzīvu, nenoslīcinājāt? Piķi uz puļķa dabūsiet, nevis paldies. Tagad jums visiem būs vāks, vai skaidrs? Es to tā neatstāšu. Tagad es komandēšu. Es, Redriks Suharts, ar veselu saprātu spriedīšu par jums visiem un izlemšu visu. Bet jūs pārējie — maitu ērgļi, krupji, citplanētieši, krek- šķi, kaulainie, kvoterbladi, parazīti, zaļknābji, jūs ar kaklasaitēm, mundierīšos, baltrocīši, darba devēji ar portfeļiem, ar garajām runām, labdarībām, ar mūžīgajiem akumulatoriem, mūžīgajiem dzinējiem, ar «odu kauprēm», melīgajiem solījumiem — pietiek, jūs vazājāt mani aiz deguna, visu mūžu to darījāt, es kā stulbenis vēl lielījos: kā gribēšu, tā darīšu, jūs tikai piebalsojāt, bet aiz muguras, riebekļi, saskatījāties un smīnējāt un vazājāt mani aiz deguna, vilkāt cauri cietumiem un krogiem… Diezgan! Viņš atsprādzēja mugursomas siksnu un paņēma blašķi no Artūra.
— Nekad nebiju domājis, — Artūrs teica, un balsī skanēja neizpratne, — nevarēju pat iedomāties… Protams, es zināju — uguns, nāve… bet kaut ko tādu!… Kā mēs tiksim atpakaļ?
Redriks neklausījās viņā. Tam, ko saka šis cilvēciņš, tagad nav nekādas nozīmes. Ari agrāk tam nebija nozīmes, bet agrāk tas tomēr bija cilvēks. Turpretī tagad tas… tagad tas ir runājošs mūķīzeris. Lai runā vien.
— Derētu nomazgāties… — Artūrs teica, norūpējies lūkodamies apkārt. — Kaut seju noskalot.
Redriks izklaidīgi paskatījās uz viņu, redzēja salipušos, savēlušos matus, ar apkaltušām gļotām notriepto seju, redzēja Artūru — no galvas līdz kājām pārklātu ar dubļu kārtiņu, kas, sausumā sažuvusi, sāka plaisāt, un nejuta ne žēlumu, ne satraukumu — itin neko. Runājošs mūķīzeris. Viņš novērsās. Priekšā pletās vienmuļš līdzenums, tāds kā pamests būvlaukums, klāts asām šķembām, noputējis ar baltiem putekļiem, žilbinošas saules apspīdēts, neizturami balts, karsts, ļauns, nedzīvs laukums. Karjera pretējā — tālākā mala no šejienes bija jau redzama — arī tā bija žilbinoši balta un tādā attālumā šķita pavisam gluda un stāva, bet tuvāko malu klāja prāva akmens atlūžņu kārta, nokļūt karjerā varēja pa turieni, kur starp baltajām atlūzām kā sarkans plankums vīdēja ekskavatora kabīne. Tā bija vienīgais orientieris. Vajadzēja iet tieši uz to, paļaujoties uz pašu parastāko veiksmi.
Arturs pēkšņi mazliet pacēlās, pabāza roku zem furgona un izvilka no turienes sarūsējušu konservu kārbiņu.
— Paskatieties, mister Suhart, — atdzīvojies viņš teica. — To droši vien atstājis tēvs… Tur ir arī vēl citas.
Redriks neatbildēja. To nu tu dari velti, viņš vienaldzīgi nodomāja. Labāk jau tēvu tagad neatcerēties, labāk tagad būtu klusējis. Bet vispār vienalga… Viņš piecēlās un nosēcās aiz sāpēm, jo apģērbs bija pielipis pie miesas, pie apdedzinātās ādas, un tagad tur, zem apģērba, kaut kas sāpīgi plīsa, norāvās, satrūka gabalos un tika atrauts nost kā asinīs sakaltusi marles saite no brūces. Artūrs arī piecēlās un tāpat caur zobiem skaļi ievilka elpu, iestenējās un ar cietēja skatienu pavērās uz Redriku — bija skaidri redzams, ka viņam gribas parunāt, dalīties savās ciešanās, taču viņš neuzdrošinās. Puisis apspiestā balsī vienīgi teica:
— Vai tagad es drīkstētu ieraut vēl vienu malciņu, mister Suhart?
Redriks paslēpa azotē blašķi, kuru bija turējis rokā, un jautāja:
— Vai redzi sarkano plankumu starp akmeņiem?
— Redzu, — Artūrs atbildēja un krampjaini ievilka elpu.
— Nu tad pa taisno uz to! Ejami
Artūrs ievaidēdamies teica:
— Vajadzētu kaut mazliet nomazgāties… Viss aplipis.
Redriks klusēdams gaidija. Artūrs nomākti paskatījās
uz viņu, pamāja un sāka jau kustēties, bet pēkšņi atkal apstājās.
— Mugursoma! Jūs aizmirsāt mugursomu, mister Suhart.
— Marši — Redriks pavēlēja.
Viņam negribējās nedz ko paskaidrot, nedz arī melot, un vispār tam nebija nekādas nozīmes. Aizies tāpat. Zēnam nav kur likties. Gan aizies. Un Artūrs gāja. Salīcis vilkās uz priekšu, kājas šļūkādams, pūlēdamies atplēst no sejas cieši piekaltušos mēslus, jauneklis izskatījās mazs, nožēlojams, novājējis un samircis kā no ūdens izvilkts kaķēns. Redriks tam sekoja, un, tikko viņš iznāca no ēnas, saule viņu apsvilināja un apžilbināja, viņš aizsedza acis ar plaukstu, nožēlodams, ka nav paņēmis līdzi tumšās brilles.
Pie katra soļa gaisā pacēlās baltu putekļu mākoņi, tie nosēdās uz zābakiem, turklāt neciešami smirdēja — pareizāk sakot, smaka nāca no Artūra, iet viņam pa pēdām bija neizturami, un Redriks tikai pēc mirkļa aptvēra, ka nejaukā smirdoņa visvairāk nāk no viņa paša. Dvaka bija riebīga, bet tāda kā pazīstama — tā bija tā pati, kas piepildīja pilsētu tajās dienās, kad ziemeļu vējš dzenāja oa ielām rūpnīcas dūmus. Un tāda pati smaka nāca no tēva, kad viņš atgriezās mājās — milzīgs, drūms, ar sarkanām, neprātīgām acīm, un Redriks tad pasteidzās noslēpties kādā tālākā kaktā un no turienes bailīgi skatījās, kā tēvs norauj sev darba tērpu un iesviež to mātei rokās, nomauc 110 milzīgajām kājām lielos nomītos zābakus, nomet tos zem drēbju pakaramā, bet pats vienās zeķēs plakšķinādams šļūc uz vannasistabu un ilgi sprauslā zem dušas, ar rokām skaļi pliķēdams pa kailo miesu, dārdinādams mazgājamās vannas, kaut ko pie sevis purpinādams, bet pēc tam kliedz pa visu māju: «Marija! Aizmigusi esi, vai?» Vajadzēja nogaidīt, kamēr viņš nomazgājas, apsēžas pie galda, uz kura jau stāv pudelīte, dziļš šķīvis ar biezu zupu un kārba ar ketčupu, pagaidīt, kamēr viņš izstrebj zupu un ķeras pie gaļas ar pupiņām, un tad bija pienācis laiks, kad varēja izlīst no kakla, ierausties viņam klēpī tin pajautāt, kuru meistaru un kuru inženieri viņš šodien noslīcinājis sērskābē…
Apkārt viss bija nokaitis līdz baltkvēlei, Redrikam sametās slikti no sausā, nežēlīgā karstuma, no noguruma, neganti sūrstēja apdegusi āda, kas locītavās jau bija pārplīsusi, un viņam šķita, ka cauri karstajai miglai, kas ietina apziņu, tā pūlas sasaukt viņu, lūgdama mieru, ūdeni, vēsumu. Izplūduši atmiņu fragmenti drūzmējās nogurušajās smadzenēs, nomainīja cits citu, pārmāca cits citu, sajaucās cits ar citu, ievijās baltajā, svelmainajā pasaulē, kas mirgoja puspievērto acu priekšā, un visas šīs atmiņas bija rūgtas un izraisīja gruzdošu žēlumu vai naidu. Viņš mēģināja iejaukties šajā haosā, pūlējās izsaukt no pagājības kādu patīkamu mirāžu, maiguma vai možuma izjūtu, viņš uzbūra no atmiņu dzīlēm Gūtas smaidošo sejiņu, agrākās Gūtas — iekārojamas un neaizskaramas meitenes — tēlu, viņš to jau skatīja, bet tikai īsu mirkli, tad tā izbalēja, nogrima rāvā, tēls izkropļojis un pārvērtās par drūmo, ar asu, brūnu vilnu apaugušo Pērtiķēna purniņu; viņš pūlējās atsaukt atmiņā Kirilu, svēto cilvēku, tā straujās, drošās kustības, smieklus un balsi, kas solīja nepieredzētas, skaistas vietas un laikus, un Kirils parādijas viņa priekšā, bet mirkli vēlāk saulē spoži pamirdzēja sudrabainais tīmeklis — un Kirila vairs nav, bet Redrikam sejā stingi blenž Krekšķa Hjū eņģeļa actiņas, un viņa lielā, baltā roka svārsta porcelāna konteineru… Kaut kādi tumši zemapziņas spēki vienā mirklī ir pārvarējuši gribas barjeru un apdzēsuši to mazumiņu labā, ko vēl glabāja viņa atmiņa, un viņam jau šķita, ka nekā laba nekad nav bijis, tikai pretīgi purni, purni vien…