PIKNIKS CEĻA MALĀ
Dari citiem labu no pasaules ļaunuma, jo nekā cita jau nav, no kā to darīt.
R. P. Vorens
No Hārmontas radio speciālkorespondenta intervijas ar doktoru Valentīnu Pilmanu, kam piešķirta Nobela prēmija fizikā 19… gadā.
— Doktor Pilman, par jūsu pirmo lielāko atklājumu laikam jāuzskata tā saucamais Pilmana radiants!
— Domāju, ka ne. Pilmana radiants nav ne pirmais, ne lielākais un vispār nav nekāds atklājums. Turklāt es to nemaz neesmu atklājis.
— Doktor, jūs laikam jokojat! Pilmana radiants ir jēdziens, kas zināms katram skolēnam.
— Tas mani nepārsteidz. Pilmana radiantu pirmais atklāja tieši skolēns. Diemžēl neatceros, kā viņu sauca. Paskatieties Stetsona «Citplanētiešu apmeklējumu vēsturē», tur viss sīki jo sīki aprakstīts. Radiantu pirmais atklāja skolēns, tā koordinātas pirmais publicēja students, bet nez kāpēc to nosauca manā vārdā.
— Ja, ar atklājumiem tādas dīvainības dažreiz notiek. Doktor Pilman, vai jūs nevarētu paskaidrot mūsu klausītājiem …
— Zināt, tautiet, Pilmana radianta būtība ir pavisam vienkārša. Iedomājieties, ka jūs esat iekustinājis lielu globusu un liekat tam strauji griezties, bet pats, nostājies malā, sākat bliezt uz to ar revolveri. Ložu caurumi globusā veido noteiktu līkni. Gluži tāpat var izskaidrot arī Pilmana radiantu, ko jūs nosaucāt par manu pirmo lielāko atklājumu: visas sešas citplanētiešu Apmeklējuma Zonas uz mūsu Zemes izvietojušās tādā veidā, it kā nezināma roka sešas reizes būtu izšāvusi ar revolveri no vietas, kura atrodas kaut kur uz līnijas Zeme—Deneba. De- neba ir Gulbja zvaigznāja alfa, bet to punktu debess velvē, no kura, pieņemsim, tika šauts, sauc par Pilmana radiantu.
— Pateicos, doktor. Dārgie hārmontieši! Beidzot mēs esam dzirdējuši izsmeļošu paskaidrojumu, kas ir Pilmana radiants. Vēl piebildīšu, ka aizvakar pagāja tieši trīspadsmit gadi, kopš noticis citplanētiešu Apmeklējums. Doktor Pilman, varbūt sakarā ar to jūs saviem tautiešiem teiksiet dažus vārdusl
— Kas tieši viņus interesē? Neaizmirstiet, ka toreiz Hārmontā es nebiju…
— Tāpēc vēl jo interesantāk dzirdēt, ko jūs domājāt, uzzinājis, ka jūsu dzimtā pilsēta kļuvusi par citplanētas supercivilizācijas uzbrukuma objektu…
— Atklāti sakot, pirmajā mirklī nodomāju, ka tā ir kārtējā presespīle. Bija grūti iedomāties, ka mūsu vecajā, mazajā Hārmontā var atgadīties kaut kas tamlīdzīgs. Gobi, Ņūfaundlcnda — tas vēl nebūtu tik ļauni, bet Hārmontā!
— Tomēr galu galā jums bija jānotic.
— Galu galā — jā.
— Un kāds bija secinājums?
— Man pēkšņi ienāca prātā, ka Hārmontā un pārējās piecas Apmeklējuma Zonas… atvainojiet, toreiz bija zināmas tikai četras… ka tās visas atrodas ļoti gludā līknē. Es aprēķināju radianta koordinātas un aizsūtīju tās uz «Neičuru».
— Un jūs nemaz neuztrauca dzimtās pilsētas liktenis?
— Zināt, tajā laikā es jau ticēju citplanētiešu Apmeklējumam, bet nekādi nevarēju piespiest sevi noticēt paniskajām korespondencēm par degošiem kvartāliem, par briesmoņiem, kas sameklē un aprij vecus cilvēkus un mazus bērnus, par asiņainajām cīņām starp citplanētiešiem, kuri nav ievainojami, un ārkārtīgi viegli ievainojamām, bet allaž drosmīgajām karaliskā tanku karaspēka daļām.
— Jums bija taisnība. Atceros, informators tad daudzko saputroja… Taču atgriezīsimies pie zinātnes. Pilmana radianta atklājums bija pirmais, bet droši vien nav pēdējais jūsu ieguldījums zināšanās par citplanētiešu Apmeklējumu!
— Pirmais un pēdējais.
— Bet jūs droši vien visu šo laiku uzmanīgi sekojāt, kā notiek starptautiskie pētījumi Apmeklējuma Zonās…
— Jā… Laiku pa laikam es pāršķirstu «Ziņojumus».
— Jūs ar to domājat «Starptautiskā ārpuszemes kultūru institūta ziņojumus»?
— Jā.
— Un kurš, pēc jūsu domām, ir vissvarīgākais atklājums šajos trīspadsmit gados?
— Pats citplanētiešu Apmeklējums.
— Kā, lūdzu?
— Pats Apmeklējums ir vissvarīgākais atklājums ne tikai pagājušajos trīspadsmit gados, bet vispār visā cilvēces pastāvēšanas laikā. Nav nemaz tik svarīgi, kas šie atnācēji bija. Nav svarīgi, no kurienes viņi ieradās, kāpēc ieradās, kāpēc tik īsu laiku šeit uzturējās un kur palika pēc tam. Svarīgi, ka cilvēce tagad skaidri zina: kosmosā mēs neesam vieni. Baidos, ka ārpuszemes kultūru institūtam nekad vairs nelaimēsies izdarīt vēl svarīgāku atklājumu.
— Tas ir ļoti interesanti, doktor Pilman, bet es, patiesību sakot, domāju atklājumus tehnoloģiskā plāksnē. Atklājumus, kurus varētu izmantot mūsu — Zemes — zinātne un tehnika. Ļoti daudz pašu slavenāko zinātnieku taču uzskata, ka atklājumi Apmeklējuma Zonā spēs mainīt visu mūsu attīstības gaitu.
— N-nu, es gan nepiederu pie šī uzskata piekritējiem. Bet, runājot par konkrētiem atklājumiem, — tur es neesmu speciālists.
— Tomēr jūs jau divus gadus esat ANO komisijas konsultants citplanētiešu Apmeklējuma jautājumos…
— Jā gan, taču man nav nekāda sakara ar ārpuszemes kultūru pētīšanu. Sajā komisijā es un mani kolēģi pārstāv starptautisko zinātnisko domu, kad sākas debates par ANO lēmumu izpildes kontroli attiecībā par Apmeklējuma Zonu internacionalizāciju. Īsāk sakot, mēs rūpējamies, lai citplanētiešu brīnumlietas, ko iegūst Zonā, nonāktu tikai Starptautiskā institūta rīcībā.
— Vai tad pēc šīm brīnumlietām tīko vēl kāds?
— Jā gan.
— Jūs droši vien domājat stalkerus?
— Es par tiem neko nezinu.
— Pie mums, Hārmontā, tā sauc drošos, pārgalvīgos ze]|us, kuri uz savu roku pamanās iekļūt Zonā un stiepj laukā no turienes visu, ko vien tiem laimējas atrast. Tā ir īsta jauna profesija.
— Saprotu. Nē, tas neietilpst mūsu kompetencē.
— Protams, protams! Ar to nodarbojas policija. Tomēr būtu interesanti uzzināt, kas ietilpst tieši jūsu kompetencē, doktor Pilman…
— No Apmeklējuma Zonas pastāvīgi nozūd materiāli, kas nokļūst bezatbildīgu personu un organizāciju rokās. Mēs nodarbojamies ar šis materiālu noplūdes rezultātiem.
— Doktor, vai nevarat pastāstīt par to mazliet konkrētāk?
— Labāk parunasim par mākslu. Vai tiešām klausītajus neinteresē, ko es domāju par nepārspējamo Gvadiju Mil- leri?
— Protams, protams! Tomēr vispirms es gribētu pabeigt par zinātni. Vai jums kā zinātniekam nav intereses pašam nodarboties ar citplanētu brinumlietu pētīšanu?
— Kā lai to saka… Nu protams!
— Tātad varam cerēt, ka vienā jaukā dienā hārmon- tieši ieraudzīs savu slaveno novadnieku dzimtās pilsētas ielās?
— Iespējams.
Vakarā mēs ar viņu slāvam mantu krātuvē — jau pavēls laiks, atliek tikai nomest spectērpu, pēc tam var laisties prom uz «Boržču» un uzņemt organismā kādu stiprāku lāsīti. Es stāvu tāpat vien, stutēju sienu, esmu savu padarījis un tagad jau turu gatavībā cigareti — briesmīgi gribas pīpēt, divas stundas neesmu to darījis, bet viņš vēl vienmēr ķēpājas ar savām mantām: vienu seifu jau piekrāmējis, aizslēdzis un aizzīmogojis, pašlaik liek otrā — ņem no transportiera «mānekļus», apskata katru no visām pusēm (bet tie, draņķi, ir smagi, būs savi sešarpus kilo) un stenēdams kārtīgi noliek uz plaukta.