— Kas tas tāds bija? — Erni neticīgi prasa.
— Te dzīvoja viens tāds bārmenis. Pirms tevis, — es atbildu.
— Nu un tad?
— Nekas. Kā tu domā, kāpēc notika citplanētiešu Apciemojums? Viņš berzēja, berzēja … Kā tu domā, kas mūs ir apciemojis?
— Tu esi muldoņa, — Ernests atzinīgi saka.
Viņš iziet virtuvē un atgriežas ar šķīvi, kurā atnesis man ceptus cīsiņus. Šķīvi noliek man priekšā, piebīda ket- čupu, bet pats atkal ķeras pie pokāliem. Ernests savu darbu prot. Viņam ir ictrenčta acs, viņš uzreiz redz, ka stalkers nāk no Zonas, ka peļņa būs, un Ernests zina, kas stalkeram pēc Zonas vajadzīgs. Savs cilvēks Erni! Labdaris.
Apēdis cīsiņus, aizpīpēju un sāku rēķināt, cik Ernests no mums, stalkeriem, nopelna. Es nezinu, kādas cenas Zonas laupījumam ir Eiropa, tomēr pa ausu galam esmu dzirdējis, ka «māneklis», piemēram, ejot gandriz vai par divarpus tūkstošiem, bet Erni dod mums tikai četrsimt. «Baterijas» tur inaksā ne mazāk par simtu, bet mēs saņemam labi ja divdesmit. Droši vien arī viss pārējais tādā pašā garā. Tiesa gan, mantas nogādāšana uz Eiropu droši vien maksā naudu. Vienam žūksni, otram žūksni, priekšnieki un pārsūtīšanas punkti ari prasa savu tiesu … Vispār, ja padomā, Ernests tik daudz nemaz neplēš, procentus piecpadsmit, divdesmit, ne vairāk, bet, ja iekrīt, desmit gadi katorgā viņam nodrošināti…
Te manas labdabīgās pārdomas pārtrauc kāds laipns tips. Es pat nedzirdēju, kā viņš ienāca, izaug kā no zemes man pie labā elkoņa un prasa:
— Atļausiet?
— Apžēliņ, kas par jautājumu! Lūdzu!
Tāds maziņš un vājiņš cilvēciņš ar smailu deguntiņu un taurenīti pie kakla. Viņa fizionomija man šķiet tā kā pazīstama, esmu to jau kaut kur redzējis, bet neatceros — kur. Viņš uztraušas uz taburetes man blakus un saka Ernestam:
— Burbonu, lūdzu! — Un tūlīt man: — Piedodiet, es laikam jūs pazīstu. Jūs strādājat Starptautiskajā institūtā, vai ne?
— Jā. Bet jūs?
Mazais vīriņš veikli izrauj, no kabatiņas vizītkarti un noliek man priekšā. Uzmetu acis: «Aloizs Makno, Emigrācijas biroja pilnvarotais aģents.» Nu protams, es viņu pazīstu. Piesienas cilvēkiem, pūlas pierunāt, lai tie atstāj pilsētu. Kaut kam tas laikam ļoti vajadzīgs, lai mēs visi aizbrauktu. Mums Hārmontā jau tā ir palikusi tikai labi ja puse no agrākā iedzīvotāju skaita, bet šiem vajag pilsētu no mums iztīrīt pavisam. Ar elkoni atstumju kartīti un saku:
— Nē, pateicos. Neinteresējos. Ziniet, es sapņoju nomirt dzimtenē.
— Kāpēc? — tips dzīvi jautā. — Piedodiet par uzmācību, bet kas jūs šeit piesaista?
Tā jau nu es šim teikšu, kas mani te saista!
— Nu bet kā citādi! Saldās bērnības atmiņas. Pirmais skūpsts pilsētas parkā. Mammīte, papucītis. Kā es pirmo reizi iereibis te šajā bārā sakāvos. Dārgais un neaizmirstamais policijas iecirknis… — Te es izvelku no kabatas saņurcītu mutautiņu un piespiežu pie acīm. — Nē, no šejienes prom neparko!
Viņš pasmejas, ielaiza savu burbonu un domīgi saka:
— Es jūs, hārmontiešus, nekādi nespēju saprast. Dzīve pilsēta ir grūta. Vara pieder militārām organizācijām. Apgāde bēdīga. Blakus Zona, dzīvojat kā uz pulvermucas. Jebkurā mirkli var izcelties kāda epidēmija vai vēl kas sliktāks … Es vēl saprastu vecišus. Viņiem grūti pamest ierasto vietu. Bet jūs . .. Cik jums gadu? Divdesmit divi — divdesmit trīs, ne vairāk… Saprotiet, mūsu Birojs ir labdarības organizācija, nekādu savtīgu nolūku mums nav. Gluži vienkārši gribam, lai cilvēki 110 šīs velnu apsēstās vietas aizietu un iesaistītos īstajā dzīvē. Mēs taču garantējam jums pārcelšanās izdevumu atmaksu, jaunajā vietā palīdzam iekārtoties darbā… jaunajiem — tādiem kā jūs — nodrošinām iespēju mācīties … Nē, es nesaprotu!
— Vai tad neviens nevēlas aizbraukt? — es gribu zināt.
— Nē, nevarētu teikt, ka nqviens… Daži ir ar mieru, it sevišķi ģimenes cilvēki. Bet jaunieši, vecīši… Kas jūs te saista? Tas taču ir ūķis, province …
Nu es vairs neizturu, atbāžu viņam pretī:
— Makno kungs! Pareizi! Mūsu pilsētiņa ir ūķis. Vienmēr tāds bijis un arī tagad ir ūķis. Tikai ar to starpību, ka tagad tas ir caurums uz nākotni. Caur šo lūku mūsu draņķīgajā pasaulē sasūknēsim kaut ko tādu, ka viss pārvērtīsies. Dzīve kļūs pavisam citāda — pareiza, ikvienam būs viss, kas viņam vajadzīgs. Te nu jums ir ūķis, caurums! Pa šo caurumu mums ienāk zināšanas, bet, kad būs zināšanas, mēs visus gan bagātus padarīsim, gan aizlidosim pie zvaigznēm, nokļūsim visur, kur vien sirds vēlēsies. Re, kāds mums te ir tas caurums …
Es apraujos, jo pamanu, ka Ernests skatās uz mani ar milzīgu izbrīnu, un man kļūst neērti. Vispār nemēdzu atkārtot svešus vārdus, pat ja tie ir patīkami. Vēl jo vairāk tāpēc ne, ka man tas iznāk kaut kā nedabiski. Kad runā Kirils, tu, cilvēks, vari aizrautīgi klausīties, pat muti piemirsti aizvērt. Es it kā izklāstu to pašu, bet izklausās citādi. Varbūt tāpēc, ka Kirils nekad nav Ernestam zem letes pabāzis laupijumu. Nu labi…
Te Ernests atjēdzas un steigšus ielej man uzreiz pusotru mēriņu: sak, atjēdzies, puis, kas ar tevi šodien noticis? Bet smaildegunis Makno kungs ielaiza savu burbonu un saka:
— Jā, protams … Mūžīgie akumulatori, «Zilās brīnumzāles»… Vai tiešām ticat, ka tā būs, kā jūs teicāt?
— Tā nu gan nebūs jūsu darišana, kam patiesībā ticu. To es teicu par pilsētu. Par sevi varu teikt: ko es tur pie jums, Eiropā, vēl neesmu redzējis? Vai jūsu garlaicību? Dienu raujies, vakarā skaties televizoru…
— Nu kāpēc katrā ziņā Eiropa? …
— Visur viens un tas pats, bet Antarktīdā plus pie visa vēl aukstums.
Savādi: es viņam stāstu un pats arī patiešām ticu tam, ko saku. Mūsu Zona, riebīgā, draņķīgā slepkava, šinī mirklī man šķiet simtreiz dārgāka par visām viņu Eiropām un Afrikāni. Un vēl neesmu nemaz iereibis, gluži vienkārši uz mirkli iedomājos, kā es noguris un izmocīts no darba atgriežos tādu pašu kretīnu barā, kā mani pazemes dzelzceļa vagonā spaida no visām pusēm, kā man viss apriebies un neko vairs negribas.
— Un ko jūs teiksiet? — smaildegunis uzrunā Ernestu.
— Man ir savs uzņēmums, — Erni svarīgi atbild. — Es jums neesmu nekāds smurgulis! Visu savu naudu esmu ieguldījis šajā pasākumā. Reizēm pie manis šeit iegriežas pats komandants ģenerālis, vai saprotat? Kāpēc lai es brauktu prom no šejienes?
Aloizs Makno kungs sāk viņam kaut ko skaidrot, minēdams skaitļus, bet es runātājā vairs neklausos. Iedzeru 110 glāzes kārtīgu malku, izvelku no kabatas veselu sauju sīknaudas, norāpjos no taburetes un iemetu automātā par veselu disku. Tur ir viena tāda dziesmiņa — «Nenāc atpakaļ, ja neesi tu drošs». Pēc Zonas tā iedarbojas uz mani ļoti labdabīgi… Automāts tātad dārd un gaudo, bet es savācu savu pokālu un eju kaktā pie «vienroča bandīta» nokārtot vecus rēķinus. Laiks aizlido kā vēja spārniem … Izgrūžu pēdējās monētas, un tad zem viesmīlīgajām velvēm ieveļas Ričards Nunans ar Gutalīnu. Gutalīns jau pilnās burās — bola acis un meklē, kam varētu gāzt pa ausi, bet Ričards Nunans mīlīgi tur viņu zem rokas un novērš uzmanību, stāstot anekdotes. Vienreizējs pārītis! Gutalīns ir zaļoksnējs puisis, melns kā virsnieka zābaks, sprogains, milzīgās rokas līdz ceļiem, bet Diks — maziņš, labiņš, apaļīgs, sārts kā mēnesnīca, tikai gaismu vien neizstaro.
— A-ā! — Diks sauc, ieraudzījis mani. — Paskat, arī Reds ir šeit! Nāc pie mums, Red!
— Par-reizi! — Gutalīns auro. — Visā pilsētā ir tikai divi cilvēki — Reds un es! Visi pārējie — cūkas un velna bērni. Red! Kaut arī esi pārdevies velnam, tomēr tu esi cilvēks…