Es ar glāzi rokā pieeju pie viņiem. Gutalīns sagrābj mani aiz virsjakas, nosēdina pie galdiņa un saka:
— Sēdies, Rudais! Sēdies, velna kalps! Es tevi mīlu. Nāc, paraudāsiin par cilvēku grēkiem. Rūgti tos aprau- dāsim!
— Apraudāsim. Šķīstīsimies asarās, — es piekrītu.
— Jo tuvojas tā diena, — Gutalīns svinīgi pavēsti. — Jo baltais zirgs jau apseglots un jātnieks jau ielicis kāju kāpslī. Un veltīgi lūdzas tie ļaudis, kuri pārdevušies sātanam. Izglābsies tikai tie, kas celsies ciņai pret velnu. Jūs, cilvēka bērni, kas padevušies velna kārdinājumam un iekārojuši sātana dārgumus, — jums es saku: aklie! Atjēdzieties, draņķi, kamēr vēl nav par vēlu! Samīdiet velna nieciņus! — Pēkšņi viņš apklust, it kā aizmirsis, ko teikt. — Vai dzert man šeit dos? — viņš prasa jau citā balsī. — Kur es īsti atrodos?… Zini, Rudais, mani atkal padzina no darba. Esot aģitators. Es viņiem paskaidroju: atjēdzieties jūs, aklie, iegāzīsieties bezdibenī un citus aklos aizrausiet sev līdzi! Viņi smejas. Nu, tad es iegāzu pārvaldniekam pa purnu un aizgāju. Tagad ietupinās. Bet par ko?
Pienāk Diks un noliek uz galda pudeli.
— Šodien es maksāju! — uzsaucu Ernestam.
Diks pašķielē uz mani.
— Viss likumīgi. Nodzersim prēmiju, — es paskaidroju.
— Vai bijāt Zonā? — Diks prasa. — Kaut ko iznesāt?
— Pilnu «mānekli», ko likt uz zinātnes altāra. Nu, vai tu ielicsi vai ne?
— «Mānekli»!… — Gutalīns sērīgi norūc. — Par kaut kādu «mānekli» tu riskēji ar dzīvību. Dzīvs paliki, bet pasaulei atnesi vēl vienu velna ražojumu … Kā tu, Rudais, vari zināt, cik daudz posta un grēka ..,
— Aizveries, Gutalīn, — es stingri saku. — Dzer un priecājies, ka es dzīvs atgriezos. Veči, iedzeram par veiksmi!
Malks par veiksmi labi iet pie dūšas. Gutalīns pavisam saskābis — sēž un raud, asaras tek no acīm kā ūdens no krāna. Nekas, nekas, es viņu pazīstu. Tā viņam ir tāda stadija, kad viņš izplūst asarās un sprediķo, ka Zona ir sātana darbs, ar ko kārdināt cilvēkus, no Zonas neko nedrīkst nest ārā, bet, ja kas jau iznests, tas jāatdod atpakaļ un jādzīvo tā, it kā Zonas nemaz nebūtu. Sak, atdod velnam to, kas tam pienākas. Es viņu, Gutalīnu, mīlu. Es vispār mīlu savādniekus. Kad viņam ir nauda, viņš bez kaulēšanās uzpērk laupījumu no jebkura, kas pārdod, bet vēlāk nakti stiepj to atpakaļ Zonā un tur ierok… >Ak kungs, nu gan kauc! Nekas, gan jau pāries.
— Ko nozīmē — pilns «māneklis»? — Diks vaicā. — Zinu, kas ir vienkārši «māneklis», bet kāds ir pilns? Pirmo reizi dzirdu.
Es viņam paskaidroju, viņš papurina galvu, nočāpstina lūpas.
— Jā, tas ir interesanti, kaut kas jauns. Ar kuru kopā tu gāji? Ar krievu?
— Jā, — es atbildu. — Ar Kirilu un Tenderu, mūsu laborantu.
— Droši vien nomocījies ar viņiem…
— Nekā tamlīdzīga. Puiši turējās gods godam. It sevišķi Kirils. Dzimis stalkers. Ja viņam būtu lielāka pieredze un nebūtu bērnišķās steigas, es kopā ar viņu katru dienu ietu Zonā.
— Un katru nakti? — viņš vaicā ar dzērāja smiekliņu.
— Izbeidzi Joki paliek joki…
— Zinu, zinu, — Diks saka. — Joki paliek joki, bet par tādiem var arī norauties. Uzskati, ka esmu tev parādā divas pļaukas…
— Kam divas pļaukas? — Gutalīns noskurinās. — Kas te ir parādā? …
Mēs sagrābjam viņu aiz rokām un ar pūlēm apsēdinām. Diks iesprauž viņam cigareti zobos un aizdedzina šķiltavas. Gutalīns nomierinās. Pa to laiku salasās arvien vairāk ļaužu. Tie jau apstājuši leti, arī daudzi galdiņi aizņemti. Ernests pasauc savas meičas, tās skraida, iznēsādamas gan alu, gan kokteili, gan viskiju. Redzu, ka pēdējā laikā pilsētā saradies daudz nepazīstamu ļaužu, galvenokārt kaut kādi smurguļi ar raibām, garām šallēm līdz zemei. Es ierunājos par to Dikam. Viņš pamāj.
— Kā gan citādi. Sākas lielā celtniecība. Institūts liek pamatus trim jaunām ēkām, turklāt gatavojas norobežot
Zonu ar mūri — no kapsētas līdz vecajam rančo. Stal- keru zelta dienas beigsies…
— Kad viņiem tādas ir bijušas? — es prasu, bet pie sevis domāju: še tev nu bija, kas par jaunumiem. Tātad tagad vairs nevarēs piepelnīt. Varbūt tā būs pat labāk — kārdinājums mazāks. Iešu Zonā pa dienu kā kārtīgs darbinieks, peļņa, protams, vairs nebūs tāda, toties daudz drošāk: «galoša», specapģērbs, šis un tas, un par patruļām nospļauties… Dzīvot var arī no algas, bet iedzeršanai man būs prēmijas. Mani sagrābj neciešamas skumjas. Atkal būs jāskaita katrs grasis: to var sev atļauties, to nevar, krāj katrai Gūtas lupatai, uz bāru neej, ej uz kino… Cik apnicīgi un garlaicīgi. Pelēcīga katra diena un katrs vakars, un katra nakts.
Es sēžu un domāju, bet Diks dudina pie auss:
— Vakar iegriezos viesnīcas bārā iemest nakts graķīti. Tur sēž kaut kādi jaunie. Man jau no pirmā acu uzmetiena tie nepatika. Viens piesēžas pie manis un aplinkus sāk sarunas, liek saprast, ka viņš mani pazīst, zina, kas esmu, kur strādāju, un dod mājienu, ka ir ar mieru labi samaksāt par dažādiem pakalpojumiem …
— Okšķeris, — es konstatēju. Dika stāsts mani sevišķi neinteresē, esmu redzējis te pietiekami daudz špiku un saklausījies visādas runas attiecībā par pakalpojumiem.
— Nē, manu draudziņ, tas rlav špiks. Paklausies tālāk. Mazliet aprunājos ar viņu, tā uzmanīgi, protams, izlikos par vientiesi. Viņu interesē šādi tādi priekšmeti; «niezek- lis», «melnās lāses» un cita bižutērija viņam nav vajadzīga. Bet, ko viņš kāro, to lika tikai noprast.
— Kas īsti viņam vajadzīgs? — es jautāju.
— «Raganu receklis», cik nojautu, — saka Diks un tā dīvaini skatās uz mani.
— Ak viņam vajadzīgs «raganu receklis»! — es iesaucos. — Bet vai «nāves gaismekli» viņš nav iekārojis?
— Es viņam tā arī jautāju.
— Nu?
— Iedomājies: ir vajadzīgs.
— Jā? Nu tad lai viņš pats arī visu to iegūst. Tas taču tikpat kā vienreiz nospļauties! Ar «raganu recekli» ir pilni pagrabi, ņem tik un pasmel. Apbedīšana uz paša rēķina.
Diks klusē, raugās uz mani caur pieri un pat nepasmaida. Velns parāvis, ko tas nozīmē, vai viņš mani grib nolīgt, vai? Un tad pēkšņi man pielec.
— Pag, pag, — es saku. — Kas tad tas bija? «Recekli» aizliegts pētīt pat institūtā..,
— Pareizi, — Diks rāmi un mierīgi saka, nenolaiz- dams acu no manis. — Pētniecība, kura ir potenciāli bīstama cilvēcei. Vai tagad saprati, kas tas bija?
Es neko nesapratu.
— Citplanētietis, vai? — jautāju.
Viņš sāk smieties, paplikšķina man pa roku un ierosina:
— Labāk iedzersim, vientiesi!
— Iedzersim, — es saku, bet pats dusmojos. Atraduši sev vientiesi, draņķi tādi! — Ei, Gutalīn! Pietiek gulēt, iedzersim!
Nē, Gutalīns guļ! Nolicis savu melno pauri uz tumšā galdiņa un gu|, rokas nokāris līdz grīdai. Mēs ar Diku iedzeram bez Gutalīna.
— Nu labi, — es saku. — Vai nu esmu vienkāršs antiņš, vai sarežģītas dabas cilvēks, bet par šo tipu es gan paziņotu, kur nepieciešams. Lai arī kā nemīlu policiju, tomēr pats tur aizietu un paziņotu.
— Jā-ā, — Diks novelk. — Bet policijā tev pajautātu: interesanti, kāpēc šis tips griezās tieši pie jums? Ko?