Es pakratu galvu.
— Vienalga. Tu, resnais barokli, pilsētā dzīvo jau trešo gadu, bet Zonā ne reizi neesi bijis, «raganu recekli» esi redzējis tikai uz ekrāna kinoteātrī, bet, ja tu paskatītos to dabā un redzētu, ko tas dara ar cilvēku… Tā, dārgumiņ, ir briesmīga manta, to nedrīkst iznest no Zonas… Pats zini, ka stalkeri ir rupji ļaudis, tiem dod tik priekšā šanci un labi daudz, taču pat nelaiķis Mikstiniesis nebūtu uz to piedabūjams. Maitu Ērglis Bārbridžs arī neielaidīsies. Es pat baidos iedomāties, kam un kādā nolūkā «raganu receklis» var būt vajadzīgs…
— Nu jā, tas viss ir pareizi, — Diks piekrīt. — Tikai, saproti, nepavisam negribas, ka vienā jaukā rītā mani atrod gultā beigtu — izdarījis pašnāvību. Esmu rupjš un lietišķs cilvēks, kaut arī neesmu stalkers. Un mīlu dzīvot, vai saproti? Sen jau dzīvoju, esmu pieradis…
Pēkšņi Ernests pie letes ieaurojas:
— Nunana kungs! Pie telefona!
— Velns parāvis! — Diks pikti iesaucas. — Atkal jau laikam reklamācija. Nekur nevar noslēpties. Atvaino, Red!
Viņš pieceļas un aiziet pie telefona. Es palieku ar Guta- Iinu un pudeli un, tā kā no Gutalīna pašlaik nav nekāda iahurna, visu uzmanību veltu pudelei. Velns lai parauj šo Zonu, nekur no tās nav glābiņa. Lai kur tu ietu, lai ar ko runātu, visur Zona, Zona, Zona… Kirilam, protams, viegli teikt, ka no Zonas dveš mūžīgs miers un labvēlīga gaisotne. Kirils ir lāga zēns, par muļķi neviens viņu nesauks, gluži otrādi — visi uzskata par gudrinieku. Bet no dzīves gan viņš ne velna nezina. Viņš nemaz nevar iedomāties, cik daudz visādu neliešu riņķo ap Zonu. tagad pat, lūdzu: kādam ievajadzējies «raganu recekļa». Ne, kaut arī Gutalīns ir pļēgurs un mazliet ķerts pa reliģijas līniju, tomēr reizēm viņš padomā, padomā un saka: varbūt tiešām atstāt velnam to, kas tam pienākas? Nemaisi sūdus…
Dika vietā pie mūsu galdiņa piesēžas kāds smurgulis ar raibtt šalli.
— Suharta kungs? — šis prasa.
— Nu?
— Mani sauc Kreons. Esmu no Maltas.
— Nu, un kā jums tur Maltā ir?
— Mums AAaltā nav slikti, bet ne par to es gribēju runāt Ernests mani atsūtīja pie jums.
Tā, nodomāju. Ernests tomēr ir draņķis. Viņā nav ne žēluma, nekā. Te nu sēž puisītis — tāds tumsnējs, tīriņš, skaistulītis, kas zina, varbūt vēl ne reizi nav skttvies un meiteni skūpstījis, bet Ernestam vienalga, viņam galvenais, lai tikai Zonā ievilinātu vairāk cilvēku — katrs trešais atgriezīsies ar laupījumu…
— Un kā tad jūtas vecais Ernests? — es prasu.
Viņš atskatās uz leti un saka:
— Man šķiet, viņš nedzīvo slikti. Es labprāt būtu viņa vietā.
— Es gan ne. Vai gribi iedzert?
— Pateicos, es nedzeru.
— Tad uzpipē.
— Piedodiet, bet es arī nepīpēju.
— Velns parāvis, kāpēc tad tev vajadzīga nauda?
Puisis nosarkst, smaids apdziest, un viņš paklusu saka:
— Suharta kungs, tas laikam attiecas vienīgi uz mani pašu, vai ne?
— Kas tiesa, tas tiesa, — es saku un ieleju sev mēriņu. Galvā, jāatzīst, jau neliels skurbulis, bet visā ķermenī patīkams atslābums: no Zonas esmu pavisam atbrīvojies.
— Tagad esmu pilnā, — saku maltietim, — pašlaik uzdzīvoju, kā redzi. Biju Zonā, atgriezos dzīvs un vēl ar naudu. Tā negadās bieži, ka atgriežas dzīvs, un pavisam reti notiek, ka atgriežas ar naudu. Tā ka labāk atliksim nopietno sarunu…
Viņš pielec kājās, saka «piedodiet», un es redzu, ka Diks ir atgriezies. Stāv blakus savam krēslam, un pēc viņa sejas nojaušu, ka ir kas noticis.
— Nu, vai tavi baloni atkal netur vākumu? — es prasu.
— Jā, — viņš atteic. — Atkal.
Diks apsēžas, ielej sev, papildina manu glāzi, un redzu, ka šoreiz nav runa par reklamāciju. Par to, jāsaka skaidri un gaiši, viņš nospļaujas — ir nu gan darbinieciņšl
— Iedzersim, Red! — viņš saka un, negaidīdams mani, vienā rāvienā iztukšo savu glāzi, tad ielej no jauna. — Zini, Kirils Panovs ir nomiris.
Skurbumā es uzreiz nemaz neaptveru dzirdēto. Kaut kas ir nomiris — nu, lai mirst.
— Tad iedzersim par nelaiķa dvēseli… — es svepstu.
Viņš paskatās uz mani izvalbītām acīm, un tikai tad
jūtu, ka manī kaut kas pārtrūkst. Vēl atceros, ka pieceļos, atspiežos pret galdu un skatos uz viņu no augšas.
— Kirils?! — Man acu priekšā mirguļo sudrabotais tīmeklis, un es atkal dzirdu, kā tas švirkstēdams satrūkst. Cauri šai briesmīgajai Urkšķēšanai Dika balss skan it kā no otras istabas.
— Sirds plīsums. Viņš atrasts dušas telpās kails. Neviens neko nesaprot. Jautāja par tevi, es teicu, ka tu esi sveiks un vesels …
— Kas tur ko nesaprast? Zona… — es murminu.
— Sēdi, — Diks saka. — Sēdi un iedzer.
— Zona, — es atkārtoju un nevaru vairs rimties. — Zona, Zona …
Ap sevi neko citu vairs neredzu, vienīgi sudrabaino tīmekli. Viss bārs ietinies zirnekļa tīklā, cilvēki kustas, bet timeklis, klusu tirkšķēdams, sašķīst, kad viņi tam pieskaras. Centrā stāv maltietis, viņa sejā ir izbrīns, bērnišķīgs mulsums — viņš neko nesaprot.
— Mazulīt, — es milīgi saku, — cik daudz naudas tev vajag? Ar tūkstoti pietiks? Še, ņem! — Bāžu viņam naudu saujā un kliedzu jau skaļā balsī: — Ej pie Ernesta un pasaki, ka viņš ir draņķis un nelietis, nebaidies, saki vien! Viņš ir zaķpastalal… Pasaki to viņam, pēc tam nekavējoties dodies uz staciju, nopērc biļeti — un taisnā ceļā laid uz savu Maltul Nekur nekavējies!..,
Neatceros, ko vēl es kliedzu. Atminos vienigi, ka atrados pie letes. Ernests noliek man priekšā glāzi ar atspirdzinošu dzērienu un vaicā:
— Tu šodien, šķiet, esi naudīgs?
— Jā, naudīgs gan… — es atcērtu.
— Varbūt parādiņu atdosi? Man rīt jāmaksā nodoklis.
Ieraugu, ka man saujā sažņaugts vesels žūksnis naudas. Skatos uz zaļajiem papīriņiem un murminu:
— Tātad nav ņēmis.., lepns.,, Maltas Kreons… Nu, viss pārējais — liktenis.
— Kas tev notika? — Erni vaicā. — Par daudz esi uzņēmis uz krūts?
— Nē, ar mani viss kārtībā. Varu iet kaut tūlīt uz dušu.
— Būtu gājis labāk mājās, — Erni turpina. — Tu tomēr esi ieķēris par daudz.
— Kirils ir miris, — es saku.
— Kāds Kirils? Tas vienrocis, vai?
— Tu pats esi vienrocis, nelieti. Viens Kirils atsver tūkstoš tādu kā tu. Tu esi gnīda, pretīgs tirgonis. Tu taču tirgojies ar nāvi, draņķi. Esi mūs visus nopircis par zaļajiem papīriņiem… Pagaidi tik, tūlīt izdauzīšu tavu bo- diti…
Tikko esmu pa īstam atvēzējies, kāds pēkšņi mani sagrābj un stiepj kaut kur prom. Es vairs neko neapjēdzu un negribu apjēgt. Kaut ko bļauju un atgaiņājos, kaut kam speru ar kājām, kad nāku pie sajēgas — izrādās, ka caur un cauri slapjš sēžu tualetē, fizionomija sadauzīta. Raugos spogulī un nepazīstu pats sevi, vaigs raustās, tā man nekad vēl nav bijis. No zāles puses skan troksnis, kaut kas šķīst, trauki šķindēdami plīst, meičas spiedz, un cauri visam dzirdu Gutalīna rēcienus: «Nožēlojiet grēkus, liekēži! Kur Rudais? Kur esat likuši Rudo, izdzimteņi?…» Un tad atskan policijas sirēna.
Tikko tā sāk gaudot, man galvā viss acumirklī noskaidrojas. Visu atceros, visu zinu, visu saprotu. Un sirdī man vairs nav nekā, vienīgi saltas dusmas. Nu pagaidi vien, es tev sarīkošu tādu vakaru! Es tev parādīšu, kas ir stalkers, tu, smirdošais tirgoni! Izvelku no pulksteņa kabatiņas «niezekli» — pavisam jaunu, vēl ne reizi nelietotu, mirkli paspaidu to pirkstos, lai ātrāk iedarbojas, mazliet paveru durvis uz zāli un klusi iesviežu «niezekli» spļaujamtraukā. Pats atgrūžu vaļā lodziņu un — esmu jau uz ielas. Man, protams, gribas paskatīties, kas tur tagad notiks, taču es jūtu, ka jātinas pēc iespējas ātrāk prom. Es slikti paciešu «niezekli», man no tā nāk asinis pa degunu.