Pārskreju pār pagalmu un dzirdu, ka mans atriebības ierocis ir jau iedarbojies: visā kvartālā suņi sāk riet un gaudot, jo tie pirmie sajūt «niezekli». Pēc tam krodziņā kāds sāk vaimanāt tā, ka man ausis aizkrīt pat tāda attālumā. Es varu iedomāties, kā ļautiņi tur tagad jutas: dažu pārņēmusi melanholija, dažs sāk mežonīgi trakot, dažs no bailēm nezina, kur sprukt. «Niezeklis» ir briesmīga manta. Tagad ļaudis tik drīz vis nesteigsies uz Ernesta krodziņu. Viņš, draņķis, protams, nojautīs, ka te vainojams esmu es, bet man nospļauties par to. Beigas. Nav vairs stalkera Reda. Diezgan! Pietiek man pašam iet nāvē un citus idiotus apmācīt šajā amatā. Tu kļūdījies, Kiril, manu mīļo draudziņ. Piedod, taču iznāk, ka taisnība ir nevis tev, bet gan Gutalīnam. Te cilvēkiem nav ko darīt. Zonā nav neka laba.
Pārlienu pāri sētai un lēni slāju uz mājām. Kodīju lupas, gribas raudāt, bet nespēju. Nākotne šķiet tukša, bezjēdzīga. Skumjas un pelēka ikdiena. Kiril, manu vienīgo draudziņ, kā mēs tagad iztiksim bez tevis? Tu man pavēri perspektīvas, atklāji jaunu pasauli, pārveidotu pasauli… bet kas būs tagad? Tālajā Krievijā pēc tevis kāds lies asaras, bet es nespēju raudāt. Un pie visa vainīgs taču esmu es, nelietis, tieši es! Kā gan es, briesmonis, varēju viņu ievest garāžā, kad viņa acis vēl nebija apradušas ar tumsu? Visu mūžu esmu dzīvojis kā vilks, visu mūžu par sevi vien domājis… Un tad pēkšņi man prātā bija iešāvusies ideja izdarīt ko labu, pasniegt viņam dāvanu. Kāda velna pēc es viņam vispār pateicu par «mānekli»? Tikko par to iedomājos, kaklā sakāpj kamols, sāc vai kaukt kā vilks. Laikam jau arī iekaucos, jo cilvēki uz ielas sāk griezties sāņus no manis, bet pēkšņi man kļūst vieglāk, jo ieraugu nākam Gutu.
Viņa nāk man pretī, mana daiļaviņa, mana meitene, nāk, vieglu soli sperdama, svārciņi virs ceļiem plīvo, no visām pusēm uz viņu blenž, bet viņa soļo uz priekšu kā pa diedziņu, ne uz vienu neskatās, un nez kāpēc es uzreiz saprotu, ka viņa meklē mani.
— Sveika, Gūta! Uz kurieni tu dodies?
Viņa uzmet man acis un vienā mirklī redz visu —- gan manu sadauzīto mūli, gan mitro virsjaku, gan saskrambātās rokas, bet par to nebilst ne vārda.
— Sveiks, Red! Es meklēju tieši tevi.
— Zinu. Iesim pie manis.
Viņa klusē, novēršas un skatās sāņus. Ak, cik skaisti viņa tur galvu, un kāds viņai kakls — kā jaunai ķēvei, lepnai, bet paklausīgai savam saimniekam. Pec brīža viņa
saka:
— Nezinu, Red. Varbūt tu ar mani vairs negribēsi satikties.
Man sažņaudzas sirds — kas nu noticis? Taču es viņai pavisam mierīgi atbildu:
— Nesaprotu tevi, Gūta. Atvaino, es šodien mazliet tā… varbūt tāpēc man tik slikti ar saprašanu… Kāpēc lai es pēkšņi vairs negribētu ar tevi satikties?
Paņemu viņu zem rokas, un mēs lēnā gaitā ejam uz manu māju, un visi, kas nule uz viņu blenza, tagad steidzīgi pagriež mūļus uz otru pusi. Sajā ielā esmu nodzīvojis visu mūžu, Rudo Redu te visi labi pazīst. Bet, kas nepazīst, tas ātri vien iepazīs, un viņa to jūt.
— Māte liek man taisīt aboriu, — Gūta pēkšņi saka, — bet es negribu.
Paeju vēl dažus so|us, iekams aptveru dzirdēto, bet Gūta turpina:
— Netaisīšu nekādu abortu, gribu no tevis bērnu. Bet tu vari darīt, kā patīk. Ej, kur deguns rāda, es tevi neturu.
Es klausos, kā viņa mazpamazām iekarst, pati sevi uzkurina, klausos, un mani pārņem viegls reibonis. Neko jēdzīgu nespēju aptvert. Galvā bez pārtraukuma griežas viena un tā pati doma: par vienu cilvēku mazāk, par vienu cilvēku vairāk.
— Viņa man skaidro: bērns būs no stalkera, kāpēc tev jādzemdē kropļi… viņš ir garāmgājējs, jums nebūs ģimenes, nekā jums nebūs. Šodien viņš ir brīvs, bet rīt varbūt jau sēdēs cietumā. Taču man ir vienalga, esmu gatava uz visu. Arī viena visu varu. Pati dzemdēšu, pati izaudzināšu, pati padarīšu par cilvēku. Iztikšu arī bez tevis. Tikai tu pie manis vairs nenāc — nelaidīšu pāri slieksnim..,
— Gūta, mana mīļā meitene! Pagaidi taču.,.
Es nevaru parunāt, mani sagrābj nervozi, idiotiski smiekli. — Mana cielaviņa, kāpēc tu mani dzen prom?
Es smejos pilnā kaklā kā pēdējais mu|ķis, bet viņa apstājas, atspiežas ar galvu man pret krūtīm un raud.
— Ko mēs tagad darīsim, Red? — viņa jautā caur asarām. — Ko mēs tagad darīsim?
Redriks Suharts gulēja zemē aiz kapa akmens un, paliecis ar roku pīlādža zaru, lūkojās uz ceļu. Patruļas mašīnas prožektori krustām šķērsām slīdēja pa kapsētu un sāpīgi grieza viņam acis, tad viņš tās samiedza un aizturēja elpu.
Bija jau pagājušas divas stundas, bet uz ceļa viss palika pa vecam. Mašīna stāvēja uz vietas, dzinējs vienmērīgi darbojās tukšgaitā, un trīs mašīnas prožektori iztaustīja kapsētu, slīdēdami pa nolaistajām kapu kopiņām, sašķiebtajiem, sarūsējušajiem krustiem un kapu plāksnēm, nekoptajiem, biezi saaugušajiem pīlādžu krūmiem, pa trīs metrus augsto mūri, kas kreisajā pusē izbeidzās. Patruļas vīri baidījās no Zonas. Viņi pat neizkāpa no mašīnas. Šeit, pie kapsētas, viņiem nemaz nebija dūšas šaut. Reizēm Redriks saklausīja klusinātas balsis, reizēm redzēja, ka no mašīnas izlido izsmēķa uguntiņa un palēkdamās, šķaidīdama sarkanīgas dzirkstis, ripo pa šoseju. Šeit bija ļoti mitrs, nesen kā nolijis lietus, un pat caur ūdensnecaurlaidīgo kombinezonu Redriks juta miklu vēsumu.
yiņš uzmanīgi palaida zaru, pagrieza galvu un ieklausījās. Kaut kur labajā pusē, ne visai tālu, bet arī ne tuvu, tepat kapsētā atradās vēl kāds. Atkal tur nočaukstēja koku lapas un it kā nogruva smiltis, bet pēc tam ar nelielu troksni pret zemi atsitās kaut kas smags un ciets. Redriks uzmanīgi, nepagriezies atmuguriski parāpoja atpakaļ, pieplacis pie mitrās zāles. Atkal pāri galvai pārslīdēja gaismas stars. Redriks sastinga, ar acīm sekodams prožektora klusajai kustībai, un viņam šķita, ka starp krustiem uz kāda kapa nekustīgi sēž cilvēks, tērpies viscaur melnā. Sēž neslēpdamies, atspiedies ar muguru pret marmora obelisku un pagriezis uz Redrika pusi baltu seju ar tumšiem acu dobumiem. Patiesībā Redriks neko tādu neredzēja un sekundes daļā arī nevarēja saskatīt visas šīs detaļas, bet iedomājās, kā tam būtu jāizskatās. Viņš palīda vēl dažus soļus atpakaļ, sataustīja azotē blašķi, izvilka to un brītiņu gulēja, piespiedis pie vaiga silto metālu. Pēc tam, neiziaizdains blašķi no rokas, rāpoja tālāk. Apkārt viņš vairs neskatījās.
Kapsētas mūrī bija izlauzts caurums, un pie tā uz zemē paklāta mēteļa gulēja Bārbridžs. Tāpat kā iepriekš, viņš gulēja uz muguras, ar abām rokām ieķeries svītera apkaklē, un klusu mokoši krekšķēja, laiku pa laikam viņam izlauzās apspiests vaids. Redriks apsēdas Barbridžam blakus un atskrūvēja blašķes vāciņu. Pēc tam viņš uzmanīgi pabāza roku guļošajam zem galvas, ar plaukstu juzdams vecā vīra karsto, no sviedriem miklo pliko pakausi, un pielika pudeles kakliņu tam pie lūpām. Visapkārt bija tumsa, taču prožektoru vājajā atblāzmā Redriks saskatīja Bārbridža plaši atvērtās un it kā nedzīvi stiklainās acis, ar melniem sariem apaugušos vaigus. Guļošais kāri norija vairākus malkus, pēc tam nemierīgi sakustējās un ar roku aptaustīja maisu ar laupījumu.