— Tomēr atgriezies gan… — viņš nočukstēja. — Tu esi lāga zellis… Rudais.., Nepameti večuku… lai tas izlaiž garu..,
Redriks, atgāzis galvu, ievilka kārtīgu malku.
— Kruķi tur stāv kā pielīmēti.
— Tas… nav bez iemesla… — Bārbridžs izdvesa. Viņš runāja aprauti, vārdus it kā izelpodams. — Kāds ir nosūdzējis. Gaida.
— Var jau būt. Vai gribi vēl malku?
— Nē. Pagaidām pietiek. Tu mani nepamet. Ja nepame- tisi — es nenomiršu. Tu nenožēlosi. Vai nepametīsi, Rudais?
Redriks neatbildēja. Viņš skatījās uz šosejas pusi, uz gaišajām prožektoru gaismas strēlēm. Marmora obelisks no šejienes bija redzams, bet nevarēja saprast, vai Tas tur sēž vai ir izčibējis.
— Klausies, Rudais. Es nemurgoju. Nenožēlosi. Vai zini, kāpēc vecais Bārbridžs līdz šim laikam ir dzīvs? Zini? Bobs Gorilla jau sapuvis. Faraons Baņķieris 'arī beigts un pagalam. Kas tas bija par stalkeru! Bet pagalam ir, Mīkslmiesis tāpat. Normans Briļļainais. Kallo- gens. Pits Pušums. Visi. Palicis tikai es viens. Kāpēc?
— Tu vienmēr esi bijis nelietis, — atteica Redriks, neatraudams skatienu no šosejas. — Maitu Ērglis.
— Nelietis. Tas tiesa. Citādi nevar. Bet visi bijuši tādi. Faraons. Mīkstmiesis. Tomēr palicis esmu vienīgi es. Vai zini — kāpēc?
— Zinu, — Redriks atbildēja, lai beigtu šo sarunu.
— Melo. Nezini vis. Vai esi dzirdējis par Zelta lodi?
— Esmu.
— Tu domā — tā ir pasaka?
— Būtu labāk klusējis. Tu taču izšķied spēkus!
— Nekas. Tu mani iznesTsi. Mēs tik daudz reižu esam gājuši kopā! Vai tiešām pametīsi mani? Es taču tevi tādu… tik maziņu pazinu. Tavu tēvu pazinu.
Redriks klusēja. Ļoti gribējās pīpēt, viņš sagramstīja saujā tabaku un sāka ostīt. Tas nelīdzēja.
— Tev jāizvelk mani ārā, — Bārbridžs atkal iesāka. — Tevis dēļ iekritu. Tu biji tas, kas neņēma Maltieti.
Maltietis bija ļoti uzplijies, lai viņu ņem līdzi. Veselu vakaru cienāja, piedāvāja labu ķīlu, zvērēja, ka dabūs specapģērbu, un Bārbridžs, kas sēdēja Maltietim blakus, nolicis starpā uz sola smago, raupjo plaukstu, nikni meta ar acīm Redrikam, lai tas piekrīt. Varbūt tieši tāpēc Redriks bija teicis «nē».
— Tu iekriti savas alkatības dēļ, — Redriks auksti atteica. — Manas vainas te nav. Labāk ciet klusu!
Kādu laiku Bārbridžs tikai krekšķēja un tusnīja. Viņš atkal aizbāza pirkstus aiz apkakles un atgāza galvu pavisam atpakaļ.
— Lai viss laupījums tiek tev, — viņš nosēca, — tikai nepamet mani.
Redriks paskatījās pulkstenī. Līdz gaismai laika atlika visai maz, taču patruļas mašīna stāvēja kā stāvējusi. Tās prožektori vēl vienmēr iztaustīja krūmus, bet kaut kur tepat netālu no policijas mašīnas atradās nomaskēts lendro- vers, un jebkuru bridi tas varēja tikt atklāts.
— Zelta lode, — Bārbridžs turpināja. — Es to atradu. Kādas tik tenkas par to vēlāk izplatījās! Es pats arī palīdzēju. I<a lode izpildot jebkuru vēlēšanos. Ja jau izpildītu jebkuru, tad manis šeit sen vairs nebūtu. Es dzīvotu Eiropā kā niere pa taukiem.
Redriks paskatījās uz viņu no augšas. Prožektoru zilganās gaismas atblāzmā Bārbridža seja izskatījās kā mironim. Viņa stiklainās acis bija izvalbītas un vērīgi, neatraudamās lūkojās uz Redriku.
— Gribēju mūžīgo jaunību — pigu dabūju, — viņš murmināja. — Naudas vietā — pigu. Bet veselību gan. Un bērni rnan ir labi. Un pats esmu dzīvs. Tev pat sapņos nav rādījies, kur esmu bijis. Un tomēr dzīvs. — Viņš aplaizīja lūpas. — Es tai lūdzu tikai vienu: ļauj dzīvot un dod veselību un lai bērni būtu…
— Aizveries! — Redriks beidzot vairs neizturēja. — Ko tu pļāpā kā sievišķis. Ja varēšu — izvilkšu. Man žēl tavas Dinas — paliks par ieleni.
— Dinai — Bārbridžs nosēca. — Mans bērniņš. Daiļa- viņa. Viņi man ir izlutināti, Rudais. Nekas viņiem nelika liegts. Aizies bojā. Artūrs. Mans Arčijs. Tu taču pazīsti viņu, Rudais. Kur tu vēl tādus esi redzējis?
— Teicu jau: ja varēšu — izvilkšu.
— Nē, — Bārbridžs ietiepīgi uzstāja. — Tu mani katrā ziņā izvilksi. Zelta lode. Gribi — pateikšu, kur tā ir!
— Nu pasaki.
Bārbridžs ievaidējās un sakustējās.
— Manas kājas… — viņš sēca. — Pačamdi, kā tur ir.
Redriks pastiepa roku un taustīdams vilka ar plaukstu
pa Bārbridža kāju no ceļgala uz leju.
— Kauli… Vai kauli vēl ir? — guļošais stenēja.
— Ir, ir, — Redriks meloja. — Neknosies.
Patiesībā bija sataustāms tikai ceļgala skriemelis. Zemāk, līdz pašai pēdai, kāja bija kā mīksta gumijas šļūtene, ko varētu sasiet mezglā.
— Melo, — Bārbridžs noteica. — Kāpēc tu melo? Vai tad es nezinu, nekad neesmu redzējis?
— Celis ir vesels.
— Droši vien tu melo, — Bārbridžs drūmi sacīja. — Nu labi. Tikai izvelc mani. Es tev visu atdošu. Zelta lodi. Uzzīmēšu karti. Norādišu visas lamatas. Visu izstāstīšu …
Bārbridžs runāja un runāja, apsolīdams vēl nezin ko, bet Redriks vairs neklausījās. Viņš skatījās uz šosejas pusi. Prožektoru šaulras tagad neslīdēja pa krūmiem, tās krustojoties bija sastingušas uz tā paša marmora obeliska, un spilgtajā, zilgajā gaismā Redriks pavisam skaidri ieraudzīja salīkušu, melnu stāvu, kas klīda starp krustiem. Sī figūra kustējās kā akla, uz labu laimi, tieši uz prožektoru. Redriks redzēja, ka tā uzskrēja virsū milzīgam krustam, atsprāga atpakaļ, tad vēlreiz atsitās pret to un tikai pēc tam apgāja krustam apkārt un slīdēja tālāk, izstiepusi uz priekšu garās rokas ar izplestiem pirkstiem. Pēc tam noslēpumainais stāvs pēkšņi nozuda, it kā būtu zemē iekritis, un pēc brīža parādījās atkal gabaliņu tālāk un vairāk pa labi, soļodams ar dzīvam cilvēkam neraksturīgu iecirtlbu, kā uzvilkts mehānisms.
Pēkšņi prožektori nodzisa. Nošņirkstēja sajūgs, mežonīgi ierēcās dzinējs, starp krūmiem pazibēja sarkanās un zilās signālugunis, un patruļas mašīna izkustējās no cietas, tad, strauji uzņemdama ātrumu, aiztraucās pilsētas virzienā un nozuda aiz kapsētas mūra. Redriks krampjaini norija siekalas un atvēra kombinezona rāvējslēdzēju.
— Tomēr aizbrauca… — Bārbridžs drudžaini murmināja. — Rudais, sāc… sāc ātrāk! — Viņš sāka nemierīgi grozīties, gramstījās ar rokām pa zemi, satvēra maisu ar laupījumu un mēģināja piecelties. — Nu sāc, ko gaidi!
Redriks vēl skatījās uz šosejas pusi. Tagad tur valdīja tumsa, nekas nebija redzams, bet kaut kur tur atradās Tas — soļoja kā uzvilkts mehānisms, kāpās atpakaļ, pakrita, uzgrūžoties krustiem, sapinās krūmos.
— Labi, — Redriks balsī noteica. — Ejam.
Viņš pacēla Bārbridžu. Vecais ar kreiso roku kā spīlēs sagrāba viņa kaklu, un Redriks, nespēdams izslieties stāvus, rāpus uz visām četrām izvilka viņu pa caurumu kapsētas mūrī, ķerdamies ar rokām aiz slapjās zāles.
— Uz priekšu, uz priekšu!… — Bārbridžs sēca. — Neuztraucies, laupījumu es turu, no rokām neizlaidīšu… Uz priekšu!
Taciņa bija pazīstama, bet mitrā zāle slidena, pīlādžu zari cirtās sejā; veča augums bija neticami smags, gluži kā mironim, turklāt vēl maiss ar laupījumu šķindot un žvadzot nemitīgi aizķērās aiz neredzamiem šķēršļiem, un Redrikam bija bailes uzdurties Tam, kurš varbūt vēl arvien maldījās te pa tumsu.
Kad viņi izkļuva uz šosejas, bija vēl pavisam tumšs, taču varēja manīt, ka rīts vairs nav tālu. Mežiņā otrpus šosejas miegaini un nedroši jau sāka sasaukties putni, bel virs pilsētas tālās nomales tumšajām mājām, virs retajiem, dzeltenajiem lukturiem nakts melnums jau vērtās zilgans, un no turienes vilka dzestrs, mitrs vējiņš. Redriks nolika Bārbridžu ceļa malā, apskatījās apkārt un kā liels, melns zirneklis aši pārskrēja pār ceļu. Viņš ātri sameklēja lendroveru, nometa no tā zarus, ar kuriem mašīna bija nomaskēta, sēdās pie stūres un uzmanīgi, neiededzot prožektorus, izbrauca uz asfalta. Bārbridžs sēdēja, turēdamies pie maisa ar laupījumu un aptaustīdams kājas.