— Ātri! — viņš gārdza. — Atri uz priekšu! Ceļgali, man vēl ir veseli ceļgali… Jāglābj ceļi!
Redriks viņu pacēla un, sasprindzinājumā zobus sakodis, pārvēla pār bortu mašīnā. Ar blīkšķi Bārbridžs nokrita pakaļējā sēdeklī un ievaidējās. Maisu viņš tomēr neizlaida no rokām. Redriks pacēla 110 zemes mēteli un uzmeta viņam virsū. To Bārbridžs bija pamanījies atstiept līdzi.
Redriks sameklēja kabatas lukturīti un ar to pastaigāja pa ceļmalu uz priekšu un atpakaļ, lai pārliecinātos, ka nepaliek nekādas pēdas. Pēdu vispār nebija. Izbraucot uz šosejas, lendrovers bija pieplacinājis pie zemes garo, biezo zāli, bet pēc pāris stundām tā atkal uzcelsies. Ap to vielu, kur bija stāvējusi patruļas mašīna, mētājās ļoti daudz izsmēķu. Redriks atcerējās, ka viņu sen moka velēšanās pīpēt, izvilka cigareti un aizsmēķēja, kaut gan pašlaik viņam vispār gribējās ielēkt mašīnā un triekt un triekt to pēc iespējas ātrāk prom no šejienes. Bet pagai- dām to vēl nedrīkstēja darīt. Bija jārīkojas lēni un ar apdomu.
— Ko tu dari? — raudulīgā balsī Bārbridžs ierunājās. — Ūdeni neizlēji, visi zvejas rīki sausi… Noslēp laupījumu!
— Aizveries! — Redriks uzsauca. — Netraucē mani! — Viņš ievilka dūmu. — Nogriezīsimies uz dienvidu nomali.
— Kāpēc uz nomali?! Ko vēl ne! Tā tu pazudināsi manus ceļgalus…
Redriks vēlreiz ievilka dūmu un paslēpa izsmēķi sērkociņu kārbiņā.
— Nefleitē, Maitu Ērgli. Taisni caur pilsētu nevar. Tur ir trīs posteņi, vismaz vienā apturēs.
— Lai aptur!
— Paskatīsies uz tavām pleznām — būs vāks.
— Lai skatās! Apdullinājām zivis, man trāpīja pa kājām — un beigta balle!
— Un ja nu kāds patausta?
— Patausta… Tad es tā bļaušu, ka šie aizmirsīs, kā taustīt.
Taču Redriks jau bija izšķīries. Viņš pacēla vadītāja sēdekli, apgaismoja ar lukturīti un atvēra slepenu vāku.
— Dod šurp laupījumu!
Benzīna tvertne zem sēdekļa nebija īsta. Redriks saņēma maisu un iestūma to slēptuvē; to darot, viņš dzirdēja, ka maisā kas žvadz un šķind.
— Es nedrīkstu riskēt. Man nav tiesību to darīt.
Viņš nolika vāku vietā, nobārstīja ar gružiem, virsū uzmeta lupatu un nolaida sēdekli. Bārbridžs stenēja un pukstēja, žēlabaini prasīdams pasteigties, atkal sāka solīt
Zelta lodi, pats visu laiku grozīdamies sēdeklī un bažīgi raudzīdamies gaistošajā tumsā, kas ar katru bridi kļuva blāvāka. Redriks nepievērsa vecim nekādu uzmanību. Viņš atvēra ar ūdeni piepildītu plastikāta balonu, kurā bija zivis, ūdeni uzlēja uz zvejas rīkiem, kas gulēja nomesti kravas kastes apakšā, bet zivis, kuras locīdamās sitās cita pret citu, sabēra brezenta maisiņā. Plastikāta balonu viņš pārlocīja un iebāza kombinezona kabatā. Tagad viss bija kārtībā: zvejnieki atgriezās 110 zvejas, kas nav bijusi sevišķi veiksmīga. Viņš sēdās pie stūres un sāka braukt.
Līdz pašam pagriezienam Redriks brauca ar neieslēgtiem lukturiem. Pa kreisi stiepās varena, trīs metrus augsta siena, kas norobežoja Zonu, bet labajā pusē bija krūmi, skrajas birztaliņas, reizēm pagadījās pamestas kotedžas ar aiznaglotiem logiem un aplupušām sienām. Redriks tumsā labi redzēja, un tumsa jau arī vairs nebija tik necaurredzama, turklāt viņš zināja, kas tagad notiks, tāpēc, kad priekšā parādījās salīkusi figūra, kas vienmērīgā solī kustējās pa ceļu, viņš pat nesamazināja ātrumu, vienīgi noliecās zemāk pie stūres. Tas soļoja taisni pa šosejas vidu un, tāpat kā Tie visi, devās uz pilsētu. Redriks To apdzina, nogriezis mašīnu pašā ceļa kreisajā malā, un apdzenot stiprāk nospieda akseleratoru.
— Žēlīgais dievs! Rudais, vai tu redzēji?
— Jā.
— Ak kungs!… Tā vien mums vēl trūka!… — Bārbridžs nomurmināja un pēkšņi sāka skaļi skaitīt lūgšanu.
— Aizveries! — Redriks uzsauca.
Tepat kaut kur bija jābūt pagriezienam. Redriks samazināja ātrumu, vērīgi ieskatīdamies sašķiebušos mājiņu un žogu rindā, kas stiepās labajā pusē. Veca transformatora būda… Stabs ar balstu… satrunējis tiltiņš pār grāvi… Redriks pagrieza stūri. Grambās mašīna tika pasviesta sāņus.
— Kur tu brauc!? — Bārbridžs mežonīgi iebļāvās. — Kājas man nomaitāsi, nelieti!
Redriks pagriezās un atvēzējies iegāza vecim pa seju, ar plaukstas virspusi sajuzdams saraino vaigu. Bārbridžs saguma un apklusa. Mašīna svaidījās, laiku pa laikam riteņi buksēja mīkstajos, nakts lietū radušos dubļos. Redriks ieslēdza priekšējos lukturus. Balta, lēkājoša gaisma apspīdēja ar zāli apaugušās vecās, iebrauktās sliedes, pamatīgās peļķes, satrunējušos, sašķiebtos žogus gar ceļa malām. Bārbridžs šņaukādamies raudāja. Viņš vairs neko nesolīja, viņš žēlojās un draudēja, taču ļoti klusu un neskaidri, tā ka Redriks dzirdēja tikai atsevišķus vārdus. Kaut ko par kājām, ceļgaliem, skaistuli Arčiju,,, Pēc tam viņš apklusa.
Pamestais ceļš stiepās gar pilsētas rietumu nomali. Kādreiz šeit bija vasarnīcas, sakņu un augļu dārzi, pilsētas priekšnieku un rūpnīcu administrācijas vasaras rezidences. Zaļas, dzīvespriecīgas vietiņas, mazi ezeri ar tīru smilšu krastiem, skrajas, caurredzamas bērzu birzis, dīķi, kuros audzēja karpas. Rūpnīcu darba troksnis un smacīgie dūmi līdz šejienei nekad nenonāca, tāpat arī pilsētas kanalizācija. Tagad te viss bija pamests, atstāts novārtā, un visā brauciena laikā viņi redzēja tikai vienu apdzīvotu māju — dzeltena gaisma aiz nolaistiem aizkariem, uz auklas lietū samirkusi izkārtā veļa un milzīgs suns, kas izlēca no kādas šķērsielas un, niknumā aizelsdamies, kādu laiku dzinās pakaļ mašīnai, nepievērsdams uzmanību ūdenim un dubļu pikām, kuras šļācās no mašīnas riteņu apakšas.
Redriks uzmanīgi pārbrauca pāri vēl vienam vecam, pussabrukušam tiltiņam un, kad priekšā bija saskatāms pagrieziens uz Rietumu šoseju, apturēja lendroveru un izslēdza dzinēju. Tad viņš izrausās no mašīnas uz ceļa un, pat nepagriezies pret Bārbridžu, gāja uz priekšu, salīgi sabāzis rokas kombinezona mitrajās kabatās. Bija jau pavisam gaišs, visa apkārtne slapja un miegaina, valdīja dziļš klusums. Viņš aizgāja līdz šosejai un uzmanīgi paskatījās caur krūmiem. Policijas postenis no šejienes bija labi redzams: maza būdiņa uz riteņiem, trīs apgaismoti logi; patruļas mašīna stāvēja ceļa malā, tajā neviena nebija. Labu laiku Redriks stāvēja un vēroja. Postenī nemanīja nekādas dzīvības pazīmes, acīmredzot patruļnieki, naktī izvārguši un nosaluši, tagad sildījās namiņā, snauzdami ar cigareti lūpu kaktiņā. — Krupji, — Redriks klusu pie sevis noteica. Viņš sataustīja kabatā kasteti, sabāza pirkstus ovālajos caurumos, sažņaudza saujā auksto metālu un, salīgi drebinādamies, neizņēmis rokas no kabatām, devās atpakaļ pie mašīnas. Lendrovers, mazliet sašķiebies uz sāniem, stāvēja starp krūmiem. Vieta bija nomaļa, pamesta, te laikam neviens nebija kāju spēris jau gadus desmit.
Kad Redriks piegāja pie mašīnas, Bārbridžs saslējās taisnāk un, muti pavēris, blenza uz viņu. Sinī mirklī viņš izskatijās pat vecāks par saviem gadiem — grumbains plikpauris, apaudzis asiem bārdas rugājiem, izdrupušiem zobiem. Kādu brīdi viņi klusēdami lūkojās viens uz otru, un pēkšņi Bārbridžs neskaidri sacīja: