— Iedošu karti… visas lamatas, visas… Pats atradīsi, nenožēlosi…
Redriks stāvēja nekustīgi un klausījās, tad atbrīvoja pirkstus, ielaida kasteti no rokas kabatā un teica:
— Labi. Tavs uzdevums — gulēt bezsamaņā, skaidrs? Vaidi un neļauj nevienam sev pieskarties.
Viņš apsēdās pie stūres, iedarbināja dzinēju un sāka braukt.
Viss noritēja gods godam. No posteņa mājiņas neviens neiznāca, kad lendrovers akurāti, atbilstoši ceļa zīmju un rādītāju prasībām, lēni pabrauca tai garām, pēc tam mašīna, strauji palielinot ātrumu, drāzās uz pilsētu caur dienvidu nomali. Pulkstenis bija seši no rīta, ielās vēl nemanīja nekādas kustības, asfalts no nesenā lietus tumši spīdēja, automātiskie luksofori krustojumos vienveidīgi un nevienam nevajadzīgi mirkšķināja. Viņi pabrauca garām maizes ceptuvei ar augstiem, spilgti apgaismotiem logiem, un Redriku apņēma silts, neparasti garšīgas smaržas vilnis.
_— Derētu kaut ko iekost, — Redriks teica un, izvingri- nādams no sasprindzinājuma sastingušos locekļus, izstaipījās, atspiezdamies ar rokām pret stūri.
— Ko? — Bārbridžs bailīgi jautāja.
— Saku, ka vajadzētu ko iekost… Kur tevi aizvest? Uz mājām vai tiešā ceļā pie Miesnieka?
— Pie Miesnieka, brauc pie Miesnieka! — steidzīgi nomurmināja Bārbridžs, tramīgi saliecies uz priekšu, un drudžaini pūta karstu elpu Redrikam pakausī. — Tieši pie viņa! Brauc tieši! Viņš man vēl ir parādā septiņsimt monētu … Brauc taču, brauc ātrāk, ko rāpo kā uts pa slapju vietu! — Un pēkšņi bezspēcīgi un nikni sāka lamāties rupjiem, negantiem vārdiem, šķiezdams siekalas, aizrīdamies negaidītās klepus lēkmēs.
Redriks neatbildēja. Nebija ne laika, ne spēka nomierināt satracināto Maitu Ērgli. So braucienu un visu pārējo, kas ar to saistīts, vajadzēja ātrāk beigt un kaut stundiņu vai vismaz pusstundu pagulēt pirms tikšanās «Metropolē». Viņš izgrieza mašīnu uz Sešpadsmitās ielas, nobrauca divus kvartālus un apstājās pelēkas divstāvu savrupmājas priekšā.
Miesnieks pats atvēra Redrikam durvis — acīmredzot tikko bija piecēlies un gatavojās doties uz vannasistabu. Viņš bija ģērbies greznā halātā ar zelta pušķiem, rokā glāze ar mākslīgajiem zobiem. Mati bija izspūruši, zem duļķainajām acīm nokārušies tumši maisiņi.
— A, Rudais! Ko teiksi?
— Ieliec zobus — un iesim! — Redriks pavēlēja.
— Aha, — Miesnieks atsaucās un uzaicinādams pameta ar galvu uz halles otru galu, bet pats, šļūkādams persiešu tupelītēs ieautās kājas un apbrīnojami veikli kustēdamies, devās uz vannasistabu.
— Kurš? — viņš jautāja no turienes.
— Bārbridžs.
— Kas viņam noticis?
— Kājas.
Bija dzirdams, ka vannasistabā tek ūdens, atskanēja sprauslāšana, šļaksti, kaut kas nokrita un aizvēlās pa grīdas flīzēm. Redriks noguris atlaidās krēslā, izņēma cigareti un, apkārt skatīdamies, aizpīpēja. Jā, halle bija tā nekas. Miesnieks naudu nebija žēlojis. Viņš bija ļoti pieredzējis un ļoti mūsdienīgs ķirurgs, zinātnes spīdeklis ne tikai pilsētā, bet arī štatā, un ar stalkeriem viņš ielaidās, protams, ne jau naudas dēļ. Arī viņš guva savu daļu no Zonas: ņēma graudā dažādu laupījumu veidā, kuru izmantoja savā medicīnas nozarē; ņēma zināšanu veidā, izmantodams sakropļotos stalkerus, lai pētītu agrāk nezināmas slimības, cilvēka organisma kropļojumus un bojājumus; guva slavas veidā, jo bija planētas pirmais speciālists cilvēku slimībās, kas saslimuši ar «necilvēciskām» slimībām. Un — nav ko noliegt — viņš labprāt ņēma ari naudu.
— Kas konkrēti noticis ar kājām? — viņš vaicāja, iznākdams no vannasistabas ar lielu dvieli uz pleciem. Ar tā galu viņš uzmanīgi slaucīja slaidos, jutīgos pirkstus.
— Iestidzis «receklī», — Redriks paskaidroja.
Miesnieks iesvilpās.
— Nu, tad Bārbridžam ir beigas, — viņš nomurmināja. — Zēl gan, bija labs stalkers.
— Nekas, — Redriks noteica, zvilnēdams krēslā. — Tu viņam uztaisīsi protēzes, un viņš ar tām vēl lēkās pa Zonu.
— Nu labi, — Miesnieks novilka. Sejas izteiksme kļuva lietišķa. — Pagaidi, es tūlīt saposīšos.
Kamēr ķirurgs ģērbās, kamēr kaut kur zvanīja — droši vien uz savu klīniku, lai viss tiek sagatavots operācijai, — Redriks kā sastindzis pusguļus zvilnēja krēslā un pīpēja. Viņš sakustējās tikai vienu reizi, lai izvilktu blašķi. Redriks dzēra maziem malciņiem, tāpēc ka dzēriens pudelē bija atlicis vairs pašā dibenā, un centās neko nedomāt. Viņš gluži vienkārši gaidīja.
Pēc tam viņi abi izgāja pie mašīnas. Redriks apsēdās pie stūres, Miesnieks atlaidās viņam blakus un tūlīt, pārliecies pār sēdekļa atzveltni, ņēmās aptaustīt Bārbridža kājas. Vecais stalkers, apklusis un sarāvies, kaut ko žēlabaini murmināja, zvērēja apzeltīt, atkal un atkal pieminēja bērnus un nelaiķi sievu un lūdza glābt viņam vismaz ceļgalus.
Kad viņi piebrauca pie klīnikas, Miesnieks nolamājās, jo pie ieejas nebija sanitāru, viņš izlēca no mašīnas, pirms tā bija apstājusies, un nozuda aiz klīnikas durvīm. Redriks atkal aizpīpēja, bet Bārbridžs negaidot sacīja skaidri un saprotami, it kā pavisam nomierinājies:
— Tu gribēji mani nozūmēt. To es neaizmirsīšu.
— Nenozūmēju taču, — Redriks vienaldzīgi iebilda.
— Jā, nepiebeidzi gan… — Bārbridžs apklusa, tad turpināja: — Arī to neaizmirsīšu.
— Neaizmirsti, neaizmirsti. Mani tu, protams, nesāktu galēt nost… — Redriks pagriezās un paskatījās uz Bārbridžu. Vecais pašķobīja muti, kustinādams apkaltušās lūpas. — Tu mani gluži vienkārši pamestu, — Redriks teica. — Atstātu Zonā — un gali ūdeni. Kā Briļļaino.
— Briļļainais pats nomira, — Bārbridžs drūmā balsī iebilda. — Man ar viņu nav nekāda sakara. Viņš vairs netika ne no vietas, palika kā pielīmēts.
— Tu esi nelietis, — novērsies Redriks vienaldzīgi teica. — īsts Maitu Ērglis.
No klīnikas izskrēja samiegojušies, izspūruši sanitāri un, pa ceļam sakārtodami nestuves, rikšoja pie mašīnas. Laiku pa laikam ievilkdams dūmu, Redriks skatījās, cik veikli tie izvilka Bārbridžu no mašīnas, noguldīja uz nestuvēm un aizstiepa uz klīnikas durvīm. Vecis gulēja nekustīgi, salicis rokas uz krūtīm, un stingi vērās debesīs. Viņa lielās pēdas, ko «receklis» bija nežēlīgi sakropļojis, izskatījās dīvaini un nedabiski izgrieztas uz āru. Bārbridžs bija pēdējais no vecajiem stalkerieni, no tiem, kuri sāka meklēt negaidītos dārgumus tūlīt pēc citplanētiešu Apmeklējuma, kad Zonu vēl neviens nesauca par Zonu, kad vēl nebija ne institūta, ne mūra, ne ANO policijas, kad pilsētu bija paralizējušas bailes, bet pasaule smējās par avīžnieku izdomājumiem. Redrikatn toreiz bija desmit gadu, bet Bārbridžs vēl bija spēcīgs un veikls virs — viņam patika iedzert uz citu rēķina, izkauties, iespiest kaklā kādu aiz- sapņojušos meiču. Paša bērni viņu toreiz nemaz neinteresēja, bet savu sīkā nelieša dabu viņš parādīja jau tajos laikos, jo iereibis ar neģēlīgu patiku piekāva savu sievu — ar lielu troksni, visiem redzot. Viņš to sadauzīja līdz nāvei.
Redriks apgrieza Iendroveru un, nepievērsdams uzmanību luksoforiem, trieca to tieši uz savu māju, rēcoši signalizēdams retajiem gājējiem un ar lielu ātrumu krustojumos nogriezdamies ap stūri.