— Ģērbies ātrāk! Zivis atdziest.
Gūta tagad bija jau atguvusies un atkal sāka komandēt. Pavīpsnājis Redriks apģērbās, tas ir, uzstīvēja krekliņu un sporta bikses, un tādā izskatā atgriezās virtuvē.
— Nu tagad var arī paēst, — apsēzdamies viņš teica.
— Vai ve|u saliki tvertnē?
— Aha, — ar pilnu muti Redriks atbildēja. — Laba zivtiņa!
— Ūdeni uzlēji?
— Nē-ē… pardon, vainīgs, tas vairs neatkārtosies, madam… Nu izbeidz, gan pagūsi, tagad pasēdi! — Viņš satvēra Gutu aiz rokas un mēģināja viņu novilkt sev klēpī, bet viņa izvairījās un nosēdās galda otrā pusē.
— Tu smādē vīru, — Redriks noteica, atkal piebāzis pilnu muti. — Tātad riebjas.
— Kas tu tagad par vīru! Tukšs maiss, nevis vīrs. Tevi vispirms vajag piepildīt.
— Un ja nu pēkšņi? Pasaulē taču notiek arī brīnumi!
— Kaut kā neesmu manījusi, ka tu darītu brīnumus. Varbūt iedzersi?
Redriks šaubās pagrozīja dakšiņu.
— Tomēr ne-ē, — viņš noteica un, paskatījies pulkstenī, piecēlās. — Es tagad iešu. Sagatavo man parādes uzvalku. «A» klases: lai būtu krekls, kaklasaite…
Ar patiku šļūkādams tīrām, basām kājām pa vēso grīdu, viņš iegāja pieliekamajā un aizšāva aizbīdni. Tad uzlika gumijas priekšautu, uzvilka garus gumijas pirkstaiņus un ķērās pie maisa, izkraujot uz galda visu tā saturu. Divi «mānekļi». Kastīte ar «kniepadatām». Deviņas «baterijas». Trīs «aproces». Un viena tāda kā stīpa — arī kaut kas līdzīgs «aprocei», taču no baltmetāla, vieglāka un ar lielāku diametru, ap trīsdesmit milimetru. Sešpadsmit «melnās lāses» polietilēna sainī. Divi pilnīgi veseli «sūkļi» dūres lielumā. Trīs «niezekļi». «Gāzētā māla» kārba. Maisā vēl palika smags porcelāna konteiners, rūpīgi iesaiņots stikla tarā, taču Redriks to neaiztika. Viņš izvilka cigareti un aizpīpēja, apskatīdams mantību, kas bija salikta uz galda.
Pēc tam atvēra atvilktni, izņēma papīra lapu, zīmuļa galiņu un skaitīkļus. Iespiedis cigareti mutes kaktiņā, miegdams acis no dūmiem, viņš rakstīja skaitli pēc skaitļa, kārtodams visu trīs stabiņos, pēc tam pirmos divus saskaitīja. Summas bija iespaidīgas. Redriks nospieda iz- smēķi pelnutraukā, uzmanīgi atvēra kārbu un izbēra «kniepadatas» uz papīra. Elektriskajā gaismā tās zilgi lāsmoja un tikai retumis pēkšņi uzziedēja tīrās spektra krāsās — dzeltenā, sarkanā un zaļā. Viņš paņēma vienu «kniepadatu» un, lai nesadurtos, uzmanīgi saspieda starp īkšķi un rādītāju. Pēc tam izslēdza gaismu un brītiņu pagaidīja, kamēr acis pierod pie tumsas. Taču «kniepadata» klusēja. Redriks nolika lo sāņus, sataustīja citu un atkal iespieda starp pirkstiem. Atkal nekā. Viņš paspieda stiprāk, riskēdams sadurt pirkstus, un tad «kniepadata» atdzīvojās: pa to sāka skraidīt vāji sārtas gaismas zibšņi, kurus pēkšņi nomainīja retāki za|i uzliesmojumi. Kādu brīdi Redriks tīksminājās par savādo zibšņu spēli, kurai, kā viņš bija izlasījis «Ziņojumos», noteikti bija kāda nozīme, varbūt tā signalizēja par ko |oti svarīgu, ļoti nopietnu; pēc tam nolika «kniepadatu» sāņus, atsevišķi no citām, un paņēma jaunu …
Kopa bija septiņdesmit trīs «kniepadatas», no tām divpadsmit «runāja», pārējās klusēja. Patiesībā arī tām vajadzēja runāt, bet ar pirkstiem vien te nepietika, bija nepieciešama speciāla mašīna galda lielumā. Redriks iededza gaismu un pie uzrakstītajiem skaitļiem pierakstīja vēl divus. Un tikai pēc tam viņš bija sadūšojies nākamajam solim.
Redriks iebāza abas rokas maisā un, elpu aizturējis, izvilka un uzlika uz galda mīkstu vīstokli. Labu brīdi viņš skatījās uz to, domīgi berzēdams zodu ar delnas virspusi. Pēc tam tomēr paņēma zīmuli, pagrozīja to neveiklajos pirkstos, kas bija ievilkti gumijas cimdos, un atkal nometa. Izvilka vēl vienu cigareti un, neatraudams acis no vīstokļa, izpīpēja to līdz galam.
— Kāda velna pēc! — Redriks skaļi noteica, apņēmīgi satvēra vīstokli un iebāza atpakaļ maisā. — Viss. Un pietiek.
Viņš ātri sameta «kniepadatas» atpakaļ kārbā un piecēlās. Bija laiks iet. Varbūt pusstundu varētu pagulēt, lai galva kļūtu skaidrāka, taču, no otras puses, daudz derīgāk ierasties uz tikšanos pirms laika un paskatīties, kas un kā. Viņš nometa cimdus, pakāra priekšautu un, neizslēdzis gaisinu, izgāja no pieliekamā.
Uzvalks jau bija nolikts uz gultas, un Redriks sāka ģērbties. Spoguļa priekšā viņš patlaban sasēja kaklasaiti, kad viņam aiz muguras klusu iečīkstējās grīdas dēļi, atskanēja sparīga šņākuļošana, un viņš savaikstija seju īgnā grimasē, lai nesāktu smieties.
— O-ū! — pēkšņi viņam blakus iekliedzās sīka bal- stiņa, un kaut kas satvēra viņu aiz kājas.
— Ai-ai-ai! — Redriks izsaucās un «bezsamaņā» iekrita gultā.
Pērtiķēns smiedamās un spiegdama nekavējoties uzrāpās viņam virsū. Meitene Redriku bradāja ar kājām, raus
tīja aiz matiem un applūdināja ar daždažādas informācijas plūdiem. Kaimiņu Villijs atrāvis lellei kāju. Trešajā stāvā uzradies balts kaķēns ar sarkanām acīm — droši vien nav klausījis mammu un gājis Zonā. Vakariņās bijusi biezputra ar Ievārījumu. Tēvocis Gutalīns atkal piesūcies un bijis slims, viņš pat raudājis. Kāpēc zivis neslīkst, ja viņas ir ūdenī? Kāpēc mamma naktī negul? Kāpēc ir pieci pirksti, bet rokas divas un deguns tikai viens?… Red- riks saudzīgi apkampa silto radījumu, kas rāpoja pa viņa vēderu un krūtīm, ieskatījās milzīgajās, viscaur tumšajās — bez baltumiem — acīs, piespieda seju pie apaļā, ar zeltainu, mīkstu pūku apaugušā vaidziņa un čukstēja:
— Pērtiķēn… ak, tu Pērtiķēn, manu Pērtiķēn…
Pie auss asi iezvanījās telefons. Redriks pastiepa roku un nonēma klausuli.
— Hallo!
Neviens neatsaucās. Pec tam klausulē noknakšķēja un atskanēja īsi signāli. Redriks piecēlās, nolaida Pērtiķēnu zemē un, vairs viņā neklausīdamies, uzvilka bikses un žaketi. Bērns bez mitas tarkšķēja, taču viņš izklaidīgi pasmaidīja vienīgi ar muti, tā ka beidzot viņam lika paziņots, ka tētis laikam ir ar zobiem sakodis un norijis mēli, un tad viņu atstāja mierā.
Redriks iegāja pieliekamajā, salika portfelī visu, kas atradās uz galda, ieskrēja vannasistabā pēc kastetes, vēlreiz atgriezās pieliekamajā, vienā rokā paņēma portfeli, otrā — grozu ar maisu, izgāja, rūpīgi aizslēdza durvis un uzsauca Gūtai:
— Es aizeju!
— Kad būsi mājās? — viņa jautāja, iznākdama no virtuves. Viņa jau bija sakārtojusi matus un nokrāsojusies, un viņai mugurā bija nevis rītasvārki, bet mājas kleita, tā, kas viņam vislabāk patika, — koši zila ar dziļu izgriezumu.
— Es piezvanīšu, — Redriks atbildēja, skatīdamies uz sievu, tad piegāja pie viņas un noliecies noskūpstīja uz kakla izgriezumā.
— Jel ej, — Gūta klusu teica.
— Un es? Un mani? — Pērtiķēns spiedza, spraukdamās starp viņiem.
Vajadzēja noliekties vēl zemāk. Gūta skatījās viņā stingu skatienu.
— Sīkums. Neuztraucies. Es piezvanīšu.
Stāvu zemāk uz kāpņu laukumiņa Redriks ieraudzīja korpulentu cilvēku svītrainā pidžamā, kurš ņēmās ap savu durvju atslēgu. No dzīvokļa nāca silta, skābena smaka. Redriks apstājās un sveicināja: