— Labrīt!
Resnais vīrs bažīgi paskatījās uz Redriku pār spēcīgo plecu un kaut ko noņurdēja.
— Jūsu laulātā draudzenē naktī ieradās pie mums, — Redriks teica. — Mēs it kā kaut ko zāģējot. Tas ir pārpratums.
— Kas man par daļu! — resnais vīrs pidžamā norūca.
— Vakar sieva mazgāja veļu, — Redriks turpināja.
— Ja mēs traucējam jūs, lūdzu, atvainojiet.
— Es neko neesmu teicis, — resnais paskaidroja.
— Lūdzu…
— Nu, ļoti priecājos, — Redriks sacīja.
Viņš nokāpa lejā, iegāja garāžā, nolika grozu ar maisu kaktā, uzcēla tam virsū veco automašīnas sēdekli, beigās visu rūpīgi apskatīja un izgāja uz ielas.
Tālu nebija jāiet — divi kvartāli līdz laukumam, tad cauri parkam un vēl viens kvartāls līdz Centrālajam prospektam. «Metropoles» priekšā, kā parasti, mirdzēja vesela rinda niķelētu un lakotu dažādas krāsas mašīnu, sulaiņi aveņkrāsas livrejās stiepa uz ieejas durvīm čemodānus, uz marmora kāpnēm solīdi ārzemnieciska izskata cilvēki, kūpinādami cigārus, apspriedās grupiņās pa divi, pa trīs. Redriks nolēma pagaidām tur neiet. Viņš iekārtojās pie galdiņa zem sauljuma kādā mazā kafejnīciņā, kas atradās «AAetropolei» ielas pretējā pusē, palūdza kafiju un aizpīpēja. Dažus soļus no viņa pie cita galdiņa sēdēja trīs starptautiskās policijas darbinieki civilos tērpos, viņi klusēdami steigšus ēda hārmontiešu gaumē sagatavotus ceptus cīsiņus un dzēra tumšo alu no dziļām stikla krūzītēm. Otrā pusē, soļus desmit no viņa, kāds seržants, saņēmis dakšiņu saujā, drūmā noskaņojumā rija ceptus kartupeļus. Zilā ķivere ar dibenu uz augšu gulēja uz grīdas blakus viņa krēslam, siksna ar revolvera maksti karājās, pārsviesta pār atzveltni. Vairāk apmeklētāju kafejnīcā nebija. Oficiante, nepazīstama sieviete jau gados, stāvēja maliņā un laiku pa laikam nožāvājās, ar roku delikāti aizsegdama nokrāsotās lūpas. Pulkstenis bija bez divdesmit minūtēm deviņi.
Redriks ieraudzīja, ka no viesnīcas iznāk Ričards Nunans, pa ceļam kaut ko gremodams un likdams galvā mīkstu platmali. Viņš mundri tipināja pa kāpnēm — maziņš, resns, sārts, omulīgs, tikko mazgājies, droši pārliecināts, ka diena nenesīs viņam nekādas nepatikšanas. Viņš pamāja kādam ar roku, pārmeta salocīto putekļu mēteli pār labo plecu un piegāja pie sava peugeot. Arī mašīna Dikam bija īsa, ieapaļas formas, tikko nomazgāta un arī it kā droša, ka šodien tai nedraud nekādas briesmas.
Aizsedzis seju ar plaukstu, Redriks vēroja, kā Nunans rosīgi un lietišķi iekārtojas pie stūres, pārliek kaut ko no priekšējā sēdekļa uz pakaļējā, pēc kaut kā noliecas, pagroza atpakaļskata spoguli. Tad mazā mašīnīte izgrūda zilu dūmu mākulīšus, pasignalizēja kādam afrikānim apmetnī un žirgti izripoja uz ielas. Spriežot pēc visa, Nunans devās uz institūtu, tātad viņam bija jāapbrauc apkārt strūklakai un jāstūrē garām kafejnīcai. Piecelties un aiziet bija jau par vēlu, tāpēc Redriks aizklāja seju ar plaukstu un sakņupa pār savu kafijas tasīti. Tomēr tas nelīdzēja. Peugeot nopīpināja pie pašas auss, nočīkstēja bremzes, un Nunana rnožā balss sauca:
— Ei, Suhart! Red!
Klusi pie sevis nolamājies, Redriks pacēla galvu. Nunans jau naski soļoja uz viņa pusi, pa ceļam stiepdams pretī roku. Viņš staroja laipnībā.
— Ko tu te dari tādā agrumā? — pienākdams klāt, Ričards jautāja. — Pateicos, madarn, — viņš izmeta oficiantei, — neko nevajag… — Un atkal Redrikam: — Simt gadu neesmu tevi redzējis. Kur tu biji pazudis? Ar ko nodarbojies?
— Tā neko… — Redriks negribīgi norūca. — Ar sīkumiem.
Viņš skatījās, kā Nunans ar tam raksturīgo rosību un pamatīgumu iekārtojas krēslā viņam pretī, ar tuklajām roķelēm pastumj glāzi ar salvetēm uz vienu pusi, sviestmaižu šķīvi uz otru, un klausījās Nunana draudzīgajā
pļāpāšanā.
— Tu izskaties tāds ne dzīvs, ne miris, vai neizgulies, vai? Zini, arī es pēdējā laikā esmu nomocījies ar jauno tehniku, bet vai tāpēc lai es negulētu — nē, brālīt, miegs man ir pirmajā vietā, un automātika var iet ratāl… — Viņš pēkšņi apskatījās apkārt. — Pardon, varbūt tu kādu gaidi? Vai es netraucēju?
— Ne jau, ne… — Redriks gurdi teica. — Gluži vienkārši iegadījies brīvs brītiņš, domāju, iedzeršu kafiju.
— Nu, es tevi ilgi neaizkavēšu, — Diks mierināja un paskatījās pulkstenī. — Paklau, Red, met tu savus sīkumus pie malas un atgriezies institūtā. Pats zini, tur tevi saņemtu atplestām rokām jebkurā laikā. Gribi atkal pie krieva! Nesen ieradās.
Redriks pakratija galvu.
— Nē, — viņš noteica. — Otrs Kirils vēl nav piedzimis… Man jūsu institūtā nav ko darīt. Jums tur tagad ir automātika, roboti staigā pa Zonu, jādomā, prēmijas arī saņem roboti… Bet par laboranta grašiem… tur man neiznāk pat smēķiem.
— Nepļāpā niekus, to visu varētu nokārtot, — Nunans iebilda.
— Neciešu, ka man ko nokārto, — Redriks paskaidroja. — Savu mūžu esmu visu nokārtojis pats un arī turpmāk rīkošos tāpat.
— Lepns esi kļuvis… — Nunans nosodoši teica.
— Nemaz ne. Man tikai nepatīk, ka jāskaita katrs grasis.
— Jā, tev taisnība, — Nunans izklaidīgi noteica. Viņš vienaldzīgi paskatījās uz portfeli, kas atradās blakus Redrikam, ar pirkstu paberzēja plāksnīti, kurā bija iegravēti slāvu burti. — Viss pareizi: nauda cilvēkam vajadzīga tādēļ, lai par to nekad nebūtu jādomā… Vai Kirils uzdāvināja? — viņš jautāja, pamādams ar galvu uz portfeli.
— Saņēmu mantojumā, — Redriks paskaidroja.
— Kāpēc tu vairs nerādies «Boržčā»? — Nunans gribēja zināt. — Es gan tur gandrīz katru dienu pusdienoju. Seit, «Metropolē», par katru kotleti tik briesmīgi plēš… Paklau, — viņš pēkšņi ierunājās citā tonī, — kā tev pašlaik ar finansēm?
— Vai gribi aizņemties?
— Nē, gluži otrādi.
— Tātad gribi aizdot…
— Ir darbiņš, — Nunans paskaidroja.
— Ak dievs! — Redriks iesaucās. — Arī tu par to pašu!
— Un kurš tad vēl? — Nunans tūlīt gribēja zināt.
— Daudz ir tādu… darba devēju.
Nunans iesmējās, it kā tikai nupat būtu sapratis viņu.
— Nē, tas nebūtu pēc tavas galvenās profesijas.
— Pēc kuras tad?
Nunans atkal paskatījās pulkstenī.
— Zini ko, — viņš teica pieceldamies. — Atnāc uz «Boržču» pusdienās, tā ap pulksten diviem. Tad parunāsim.
— Uz diviem es nepagūšu.
— Nu tad vakarā ap sešiem. Labi?
— Paskatīsimies, — Redriks teica un arī paskatījās pulkstenī. Bija bez piecām minūtēm deviņi.
Nunans pamāja ar rociņu un aizvēlās pie sava peugeot. Redriks noskatījās viņam pakaļ, pasauca viesmīli, palūdza «Lucktj strike», samaksāja un, paņēmis portfeli, nesteidzīgi gāja pār ielu uz viesnīcu. Saule jau pamatīgi cepināja, gaiss bija smacīgi mitrs. Redrikam sūrstēja acis. Viņš tās stipri sainiedza, nožēlodams, ka pietrūcis laika kaut stundiņu pagulēt pirms svarīgā pasākuma. Un tad pēkšņi ar viņu kaut kas notika.
Tā ar viņu ārpus Zonas nekad nebija gadījies un arī Zonā nolika tikai divas trīs reizes. Viņš pēkšņi it kā nokļuva citā pasaulē. Miljoniem smaržu plūda pār viņu — asas, saldas, metāliskas, maigas, bīstamas, satraucošas, milzīgas kā māja, sīkas kā puteklīši, raupjas kā akmeņi, smalkas un sarežģītas kā pulksteņmehānisms. Gaiss kļuva ciets, taustāms, tajā parādījās šķautnes, virsmas, leņķi, it kā izplatījums butu piepildījies ar milzīgām, nelīdzenām, grumbuļainām lodēm, glumām piramīdām, milzīgiem, asiem kristāliem, un viņam bija jāspiežas tam visam cauri — kā sapnī cauri vecu krāmu tirgotāja bodītei, kas piekrauta ar senām kroplīgas formas mēbelēm. Tas ilga tikai īsu mirkli. Viņš atvēra acis, un viss izgaisa. Tā nebija cita pasaule, bet gan tā pati agrākā zināmā pasaule, kas pagriezusi pret viņu otru — nepazīstamo pusi, šī puse atklājās viņam uz īsu mirkli un atkal cieši aizvērās, pirms viņš paguva ko apjaust…