Pie auss saniknoti rēca kādas mašīnas signāls. Redriks sāka iet ātrāk, pec tam metās skriešus un apstājās tikai pie «Metropoles» sienas. Sirds neganti dauzījās, viņš nolika portfeli uz asfalta, steigā atplēsa cigarešu paciņu, aizpīpēja un dziļi ievilka dūmu, atpūzdamies kā pēc kautiņa, un dežurējošais policists, apstājies blakus, norūpējies vaicāja:
— Vai palīdzēt jums, mister?
— N-nē, — Redriks izdvesa un noklepojās. — Smacīgi …
— Varbūt pavadīt?
Redriks noliecās un pacēla portfeli.
— Paldies, draugs. Viss kārtībā.
Viņš ātri devās uz ieeju, uzskrēja pa kāpnēm un iegāja vestibilā. Te bija vēsi un krēslaini. Vajadzētu pasēdēt kādā no šiem milzīgajiem, ar ādu apvilktajiem krēsliem, atgūties, atvilkt elpu, bet nebija laika, Redriks jau tāpat bija nokavējies. Viņš atļāvās tikai izpīpēt cigareti, no nolaisto plakstu apakšas aplūkodams cilvēkus, kuri drūzmējās vestibilā. Kaulainais jau bija klāt — nervozi rakņājās pa žurnāliem pie preses izdevumu letes. Redriks iemeta izsmēķi urnā un iegāja lifta kabīnē.
Viņš nepaguva aizvērt durvis, un aiz viņa tur iespraucās kāds astmatisks, drukns resnītis, pamatīgi sasmaržojusies dārniņa un sadrūmis puika, kas sūkāja šokolādi, kā arī liela auguma vecene ar slikti noskūtu zodu. Redriks tika iespiests kaktā. Viņš aizvēra acis, lai neredzētu puiku, kam pār zodu tecēja brūnas siekalas, bet sejiņa bija svaiga, tīra, bez neviena matiņa, — un nebūtu jāskatās uz puikas māmiņu, kuras plakanās krūtis greznoja liela, sudrabā iestrādātā «melno lāšu» virkne, un lai neredzētu resnīša izvalbītos sklerotisko acu baltumus un atbaidošās kārpas uz vecenes uztūkušā snuķa. Resnītis mēģināja aizpīpēt, taču vecene viņu traucēja un darīja to līdz piektajam stāvam, kur izvēlās ārā no lifta; līdzko viņa bija prom, resnītis aizpīpēja ar tādu izskatu, it kā aizstāvētu savu pilsoņa brīvību, tūlīt gan sāka klepot uri cīnīties ar elpas trūkumu — sēkdams un krekšķēdams, kā kamielis izstiepdams lūpas un bakstīdams ar elkoni Redrikam sānos …
Astotajā stāvā Redriks izkāpa un soļoja pa mīksto gaiteņa paklāju, te bija mājīga, patīkama gaisma, ko deva neredzamas spuldzes. Šeit vējoja Parīzes smaržas un dārgas tabakas smārds, te smaržoja pēc cieši piebāztu naudasmaku ādas, pēc elegantām dāmiņām, kurām maksāja piecsimt monētas par vienu nakti, pēc masīviem zelta portsigāriem — pēc visas tās lētās mantas riebīgā pelējuma, kas bija izaudzis no Zonas; te sūca, rija, kampa no Zonas, aptaukojās no tās labumiem, bet šai sabiedrībai bija gluži vienalga, kas te notiek un it sevišķi kas notiks vēlāk, pēc tam kad tā būs sagrābusies visu pēc sirds patikas, pierijusies līdz kaklam un kad viss, kas bijis Zonā, atradīsies ārpusē un izjauks pasaules līdzsvaru … Redriks bez klauvēšanas pagrūda astoņsimt septiņdesmit ceturtā numura durvis.
Krekšķis, sēdēdams uz galda pie loga, tiūrās ap cigāru. Viņš bija ģerbies pidžamā, retie mati vēl mitri, bet jau rūpīgi sasukati, celiņš pa vidu, neveselīgā, uzburbusī seja gludi noskūta.
— Abā, — viņš noteica, acis nepaceldams. — Precizitāte ir karaliska īpašība. Esiet sveicināts, manu zēni
Beidzot viņš bija apgriezis cigāra galu, saņēma to abām rokām, pacēla pie lupām un pavilka degunu gar to gan uz vienu, gan otru pusi.
— Kur tad ir mūsu vecais, labais Bārbridžs? — viņš jautāja, paceldams acis. Tās bija dzidri zilas kā eņģelim.
Redriks nolika portfeli uz dīvāna, pats apsēdās un izvilka cigareti.
— Bārbridžs neatnāks, — viņš paziņoja.
— Vecais, labais Bārbridžs, — Krekšķis vēlreiz atkārtoja, pārlika cigāru pirkstos un uzmanīgi iebāza to mutē.
— Vecajam Bārbridžam uzdod nervi…
Viņš vēl vienmēr skatījās uz Redriku skaidrām, zilām acīm, ne reizi tās nepamirkšķinādams. Viņš nekad tās nemirkšķināja. Durvis pavērās, un istabā iespraucās Kaulainais.
— Kas tas bija par cilvēku, ar kuru jūs sarunājāties? — viņš jautāja jau uz sliekšņa.
— Ā-ā, sveicināts! — Redriks viņam laipni atsaucās, nokratīdams pelnus uz grīdas.
Kaulainais sabāza rokas kabatās un tuvojās Redrikam, plati likdams uz iekšu vērstās pēdas.
— Mēs esam jums simtreiz teikuši: pirms tikšanās nedrīkst būt nekādu kontaktu ar svešiem cilvēkiem. Bet ko jūs darāt? — viņš pārmetoši vaicāja.
— Es sasveicinos, — Redriks atbildēja. — Bet jūs?
Krekšķis iesmējās, un Kaulainais aizkaitināts iesaucās;
— Sveiki, sveiki… — Viņš vairs neurbās Redrikā ar pārmetošu skatienu un nokrita tam blakus uz dīvāna.
— Tā nedrīkst darīt. Vai saprotat? Nedrīksti
— Tad nozīmējiet tikšanos tādā vietā, kur man nav paziņu, — Redriks atcirta.
— Zēnam taisnība, — Krekšķis viņu aizstāvēja. — Mēs esam nošāvuši greizi… Kas tas bija par cilvēku?
— Ričards Nunans, — Redriks paskaidroja. — Viņš pārstāv kaut kādu firmu, kas piegādā institūtam mašīnas. Dzīvo šeit, viesnīcā.
— Redz, cik vienkārši! — Krekšķis teica Kaulainajam, paņēma no galda interesantas šķiltavas, kas bija izveidotas Brīvības statujas veidā, aizdomīgi paskatījās uz tām un nolika atpakaļ.
— Kur tad ir Bārbridžs? — Kaulainais jautāja jau pavisam draudzīgi.
— Bārbridžs iegāzies, — Redriks paskaidroja.
Tie abi ātri saskatījās.
— Miers viņa pīšļiem, — Krekšķis noteica, uzmanīgi vērdamies Redrikā. — Vai varbūt viņš arestēts?
Krietnu brīdi Redriks klusēja un, lēni vilkdams dūmus, izsmēķēja cigareti. Tad viņš nometa izsmēķi uz grīdas un sacīja:
— Nebaidieties, viss ir ar glanci. Viņš atrodas slimnīcā.
— Nav ko teikt — ar glanci! — Kaulainais nervozi uzlēca kājās un piegāja pie loga. — Kurā slimnīcā?
— Nebaidieties, — Redriks atkārtoja. — Viņš ir tajā, kur jābūt. Ķersimies pie lietas, man nāk miegs.
— Konkrēti kurā slimnīcā? — Kaulainais jau aizkaitināts jautāja.
— Es taču jums teicu! — Redriks atcirta un paņēma portfeli. — Vai mēs šodien ko darīsim vai ne?
— Darīsim, darīsim, manu zēn, — Krekšķis žirgti atsaucās.
Negaidīti viegli viņš nolēca uz grīdas, ātri piestūma žurnālu galdiņu pie Redrika, ar vienu vēzienu noslaucīja uz paklāja žurnālu un avīžu kaudzi un pats apsēdās iepretī, atbalstījis pret ceļiem sārtās, spalvainās rokas.
— Rādiet nu šurp! — viņš uzaicināja.
Redriks atvēra portfeli, izvilka cenu sarakstu un nolika uz galdiņa Krckšķim priekšā. Tas paskatījās un ar nagu pastūma sarakstu sāņus. Kaulainais, nostājies Krekšķini aiz muguras, viņam pār plecu blenza sarakstā.
— Tas ir rēķins, — Redriks paskaidroja.
— Redzu jau, redzu, — Krekšķis atsaucās. — Rādiet šurp mantu!