— Naudu! •— Redriks pieprasīja.
— Kas tas par «gredzenu»? — Kaulainais aizdomīgi vaicāja, pār Krekšķa plecu bakstīdams ar pirkstu sarakstā.
Redriks neatbildēja. Aizvērto portfeli viņš turēja uz ceļiem un neatraudamies skatījās zilajās eņģeļa acīs. Krekšķis beidzot pavīpsnāja.
— Par ko gan es jūs tā mīlu, manu zēn? — viņš novilka. — Un vēl runā, ka inilestiba no pirmā acu uzmetiena nemēdzot būt!
Krekšķis teatrāli nopūtās. — Fil, draudziņ, kā pie viņiem te pieņemts izteikties? Noskaiti viņam to šmeli, at- grūd zaļos… un pasniedz man beidzot sērkociņuI Tu taču redzi… — Un viņš patirināja cigāru, ko vēl arvien turēja starp diviem pirkstiem.
Kaulainais Fils noburkšķēja kaut ko nesaprotamu, pasvieda viņam kastīti, bet pats iegāja blakusistabā pa durvīm, ko aizsedza portjeras. Bija dzirdams, ka viņš tur piktā balsī ar kādu sarunājas, kaut ko par kaķi maisā, bet Krekšķis, beidzot aizdedzinājis savu cigāru, vēl arvien skatījās tieši uz Redriku ar sastingušu smaidu plānajās, bālajās lūpās un it kā kaut ko pārdomāja, un Redriks, atspiedis zodu uz portfeļa, tāpat skatījās viņam sejā un arī centās nemirkšķināt, lai gan plaksti neganti sūrstēja un acīs sariesās asaras. Tad Kaulainais atgriezās, nometa uz galdiņa divas banknošu paciņas un sapūties nosēdās blakus Redrikam. Tas laiski pastiepās pēc naudas, taču Krekšķis ar rokas mājienu viņu apturēja, norāva no paciņām bandroles un iebāza tās sev pidžamas kabatā.
— Tagad lūdzu, — viņš teica.
Redriks paņēma naudu un neskaitīdams sastūķēja visu žaketes iekškabatās. Pēc tam sāka ņemt laupījumu ārā no portfeļa. Viņš to darīja lēnām, dodams tiem abiem iespēju apskatīt katru priekšmetu atsevišķi un salīdzināt ar sarakstu. Istabā valdīja klusums, bija dzirdama vienīgi Krekšķa sēcošā, skaļā elpa, un aiz portjerām skanēja klusa šķindoņa, it kā pret glāzes malu sistos karotīte.
Kad Redriks beidzot aizvēra portfeli un noknakšķināja slēdžus, Krekšķis pacēla acis uz viņu un prasīja:
— Nu bet kā ar pašu galveno?
— Nekā, — Redriks atbildēja. Viņš brīdi klusēja, tad piebilda: — Pagaidām.
— Man patīk šis «pagaidām», ~ Krekšķis mīlīgā balsī teica. — Bet tev, Fil?
— Suhart, tu mūs muļķo, pūt miglu acīs. Paceļas jautājums: kāpēc tu tā dari? — Kaulainais īgni pārmeta.
— Tāda specialitāte: viss miglā tīts, tumšas lietiņas, — Reds paskaidroja. — Mums visiem tāda grūta specialitāte.
— Nu labi, — Krekšķis nokrekšķināja. — Bet kur fotoaparāts?
— Velns parāvis! — Redrikam izlauzās. Viņš ar pirkstiem paberzēja vaigu, juzdams, ka sejā saplūst asinis. — Esmu vainīgs. Pavisam aizmirsu.
— Tur? — Krekšķis prasīja, ar cigāru izdarīdams gaisā nenoteiktu kustību.
— Neatceros… Droši vien tur.., — Redriks aizvēra acis un atlaidās pret divāna atzveltni. — Nē, esmu pilnīgi aizmirsis.
— Zēl, — Krekšķis noteica. — Bet jūs, vai jūs vismaz pats redzējāt to lietiņu?
— Nē, taču, — Redriks īgni izgrūda. — Tur jau ir tas suns aprakts. Mēs nemaz neaizgājām līdz kauperiein. Bārbridžs iestiga «recekli», un man tūlīt vajadzēja griezt ilksis uz otru pusi… Varat būt pārliecināti — ja es to būtu ieraudzījis, noteikti nebūtu aizmirsis …
— Paskaties, liju, skatiesl — pēkšņi Kaulainais pārbijies čukstēja. — Kas tas ir?
Viņš sēdēja, saspringti izstiepis sev priekšā labās rokas rādītājpirkstu. Ap to griezās Redrika atnestā baltā metāla stīpa, un Kaulainais, acis izvalbījis, skatījās uz riņķojošo priekšmetu.
— Tā neapstājas! — viņš skaļi sacija, bolīdams acis no stīpas uz Krekšķi un atkal uz stīpu.
— Ko nozīmē — neapstājas? — Krekšķis bažīgi jautāja un pavirzījās mazliet sāņus.
— Es uzliku to uz pirksta un pāris reižu pagriezu… tāpat vien… bet tagad tā griežas jau veselu minūti un neapstājas!
Kaulainais pēkšņi pielēca kājās un, turot pirkstu izstieptu sev priekšā, aizskrēja aiz portjerām. Stīpa, sudrabaini vizēdama, kā lidmašīnas propelleris griezās viņa priekšā.
— Ko jūs esat mums atnesis? — Krekšķis jautāja.
— Velns to zina! — Redriks izsaucās. — Es pats nezināju… Ja būtu zinājis, noplēstu vairāk…
Krekšķis labu bridi skatījās uz viņu, pēc tam piecēlās un arī nozuda aiz portjerām. No turienes atskanēja čukstošas balsis. Redriks izvilka cigareti, aizpīpēja, pacēla no grīdas kādu žurnālu un izklaidīgi sāka to šķirstīt. Žurnālā papilnam bija apburošu skaistuļu, bet pašlaik viņam riebās uz tām skatīties. Redriks aizmeta protn žurnālu un pārlaida acis istabai, meklēdams, vai nav ko iedzert. Tad viņš izvilka no žaketes iekškabatas naudas paciņu un pārskaitīja banknotes. Viss bija pareizi, bet, lai atvairītu miegu, kas mācās virsū kā mākonis, viņš pārskaitīja arī otru paciņu. Kad nauda atkal bija noslēpta kabatā, atgriezās Krekšķis.
— Jums ir laimējies, manu zēn, — viņš pavēstīja, no jauna nosēzdamies pretī Redrikam. — Vai zināt, kas ir perpetuum mobile?
— Nē, — Redriks atbildēja. — To mēs skolā neesam mācījušies.
— Un nevajag arī, — Krekšķis noteica. Viņš izvilka vēl vienu naudas paciņu un, noteikdams: — Tā ir maksa par pirmo eksemplāru, — noplēsa bandroli 110 paciņas. — Par katru jaunu šādas stīpas eksemplāru jūs saņemsiet divas (adas paciņas. Vai sapratāt, manu zēn? Divas! Bet ar noteikumu, ka, izņemot jūs, Redrik, un mūs ar Filu, neviens nekad par šīm stīpām neko neuzzinās. Norunāts?
Redriks klusēdams iebāza naudu kabatā un piecēlās.
— Es aizeju. Kad un kur būs nākamā tikšanās?
Krekšķis arī piecēlās.
— Tad jums piezvanīs, — viņš teica. — Gaidiet zvanu katru piektdienu no deviņiem līdz deviņiem trīsdesmit rīta. Jums nodos sveicienus no Fila Hjū un paziņos par tikšanos.
Rrdriks pamāja un devās uz durvīm. Krekšķis sekoja, uzlicis roku viņam uz pleca.
— Es gribu, lai jūs saprastu, — Krekšķis turpināja. — Tas viss ir labi, ļoti miji un tā tālāk, taču «gredzens», šī stipa — tas gluži vienkārši ir brīnums, bet vispirms mums vajadzīgas divas lietas: fotogrāfijas un pilns konteiners. Atdodiet mums mūsu fotoaparātu, bet ar izfotografētu filmu un mūsu porcelāna konteineru, taču nevis tukšu, bet pilnu — un jums nekad vairs nevajadzēs iet uz Zonu …
Redriks, paraustījis plecu, nokratīja Krekšķa roku, atvēra durvis un izgāja. Atpaka| nepaskatīdamies, viņš soļoja pa mīksto paklāju un visu laiku juta pakausī zilo eņģeļacu skatienu. Liftu viņš negaidīja un kājām noskrēja pa kāpnēm no astotā stāva.
Iznācis no «Metropoles», Redriks iekāpa taksometrā un aizbrauca uz otru pilsētas malu. Šoferis bija svešs, viens 110 jaunajiem, zeņķis ar prāvu degunu un piņņainu seju, no tiem, kādu pēdējos gados Hārmontā saradies papilnam, meklējot asinis stindzinošus piedzīvojumus, pasakainu peļņu, pasaules slavu, kādu īpašu reliģisku novirzienu; tadi saplūda bariem vien, bet tā arī palika taksometru šoferi, oficianti, būvstrādnieki un ārā sviedēji krogos, neapdāvināti, alkatīgi, neskaidru vēlmju nomocīti, ar visu neapmierināti, briesmīgi vīlušies un pārliecināti, ka arī šeit viņi tiks piekrāpti. Puse no viņiem, nopūlējušies pāris mēnešu, lādēdamies atgriezās mājās, stāstīdami par savu vilšanos gandrīz vai visās pasaules zemēs; pavisam nedaudzi kļuva stalkeri un drīz vien gāja bojā, tā arī netikuši skaidrībā par notiekošo. Bet pārējie augus vakarus sēdēja krodziņos, izkāvās, ja radās domstarpības, ari meiču dēļ vai tāpat vien dzērumā, satracinādami pilsētas policiju, komandantūru un vietējos iedzīvotājus līdz ārprātam.