No piņņainā šofera jau pa gabalu smirdēja pēc degvīna, acis viņam bija sarkanas kā trusim, viņš bija briesmīgi uzbudināts un pa ceļam sāka Redrikam stāstīt, kā šorīt viņu ielā uzradies kāds nelaiķis no kapsētas. Tas tātad ienācis savā mājā — bet māja jau kuro gadu stāv aiznaglota, no turienes aizbraukuši visi: gan viņa atraitne, večiņa, gan meita ar vīru, gan mazbērni. Sis nelaiķis pats, kā stāsta kaimiņi, miris pirms gadiem trīsdesmit, jau pirms citplanētiešu ierašanās, bet tagad — še tevi — atvilcies šurp. Pastaigājis, pastaigājis ap māju, pagrabinājies, pēc tam apsēdies pie sētas un sēž. Ļaudis saskrējuši no visa kvartāla, skatās, bet pieiet klāt, protams, baidās. Tad kādam ienācis prātā, ka jāatlauž vaļā viņa mājas durvis. Un ko jūs domājat? Viņš piecēlies, iegājis iekšā un aiztaisījis durvis. Man vajadzēja skriet uz darbu, nezinu, ar ko tas beidzās, dzirdēju tikai, ka taisījās zvanīt uz institūtu, lai aizvāc viņu no mums ātrāk pie velna …
— Stop! — Redriks uzsauca. — Apstājies šeit!
Viņš pataustījās pa kabatu. Sīknaudas nebija, vajadzēja mainīt jaunu banknoti. Pēc tam viņš pastāvēja pie vārtiem tin pagaidīja, kamēr taksometrs aizbrauc. Maitu Ērgļa kotedža bija jauka celtne: divi stāvi, stiklota piebūve ar biljarda istabu, kopts dārziņš, oranžērija, starp ābelēm balta lapene. Un visam apkārt kaltu metāla mežģīņu seta, kas nokrāsota ar gaiši zaļu eļļas krāsu. Redriks pāris reižu nospieda zvana pogu, vārtiņi, viegli čīkstēdami, atvērās, un Redriks lēnām gāja pa smiltīm nobērto celiņu, kas abās pusēs bija apstādits ar rožu krūmiem. Uz mājas lieveņa jau stāvēja Susliks — sarkanmelns, sarāvies, drebošs no vēlēšanās pakalpot. Nepacietīgi viņš sagriezās sāņus, nolaida no pakāpiena vienu kāju, kas drudžaini taustījās pēc atbalsta, tad sāka stiept uz nākamo pakāpienu otru kāju un visu laiku kratīja uz Redrika pusi ar veselo roku, sak, tūlīt, tūlīt…
— Ei, Rudaisl — no dārza atskanēja sievietes balss.
Redriks pagrieza galvu un ieraudzīja starp zaļajiem
krūmiem blakus baltajai, gleznajai lapenei kailus, brūnus plecus, koši sarkanu muti un roku, kas viņu aicināja pie sevis. Viņš pamāja Suslikam, nogriezās no celiņa un šķērsām pāri mīkstajai, zaļajai zālei devās uz lapeni.
Zālienā bija izklāts milzīgs, sarkans paklājs, bet uz tā kā uz troņa ar glāzi rokā sēdēja Dina Bārbridža ļoti inaza, gandrīz nesaskatāmā peldkostīmā; blakus viņai bija nomesta grāmata raibos vākos, un turpat ēnā zem krūma stāvēja mirdzošs spainītis ar ledu, bet no tā rēgojās šaurs, garš pudeles kakls.
— Sveiks, Rudais! — Dina uzsauca, ar glāzi pamādama viņam sveicienu. — Kur tad mans sencis? Vai tiešām atkal iegāzies?
Redriks piegāja un, saņēmis rokas ar portfeli aiz muguras, apstājās, raudzīdamies viņā no augšas. Jā, bērnus Maitu Ērglis Zonā bija izdiedelējis labu labos. Dinas āda vizēja kā atlass, augums bija slaids, vingrs, nevienas liekas tauku krociņas — pusotra simta mārciņu divdesmit gadu vecas meitenes kārdinošās miesas —, un smaragda acis, kas izstaroja gaiimu, liela, valga mute un balti, līdzeni zobi, un mati kraukļa spārna melnumā, saulē mirdzoši, nevērīgi pārlaisti pār vienu plecu. Uz viņas ķermeņa rotājās saules stari, slīdēdami no pleciem uz vēdera un gurniem, viss augums mirdzošas gaismas pārliets, ēna vienīgi starp gandrīz kailajām krūtīm. Viņš stāvēja meitenei blakus un no augšas bez kautrēšanās viņu apskatīja, bet viņa lūkojās uz Redriku no apakšas, saprotoši smīnēdama, tad pielika glāzi pie lūpām un iedzēra dažus malkus.
— Gribi? — viņa teica, aplaizīdama lūpas, un pagaidīja tieši tik ilgi, lai divdomīgais jautājums aizietu līdz viņa apziņai, tad pastiepa viņam glāzi.
Viņš novērsās, pārlaida acis krūmiem un, ieraudzījis ēnā guļamkrēslu, apsēdās tajā un izstiepa kājas.
— Bārbridžs ir slimnīcā, viņam vajadzēs nogriezt kājas.
Joprojām smaidīdama, Dina skatījās uz viņu ar vienu
aci, otru aizsedza blīvs matu vilnis, kas krita uz pleca, bet smaids tagad bija sastindzis, nedzīvs — balti, atņirgti zobi tumši iedegušajā sejā. Tad viņa mehāniski paskalināja glāzi, it kā ieklausīdamās ledus gabaliņu džinkstēšanā pret glāzes malām, un vaicāja:
— Abas kājas?
— Abas. Varbūt līdz ceļiem, bet varbūt arī augstāk.
Viņa nolika glāzi un atglauda matus no sejas. Smaids
bija nozudis.
— Zēl. Bet tu tātad… — viņa iesāka.
Tieši viņai, Dinai Bārbridžai, viņš varētu sīki pastas- tīt, kā tas viss bija un kas tur notika. Droši vien varētu pastāstīt pat to, kā viņš atgriezās pie mašīnas, turēdams kasteti gatavība, un kā Bārbridžs lūdzās — ne par sevi, bet par bērniem: par Dinu un Arčiju — un solīja Zelta lodi. Taču Redriks neko nestāstīja. Klusēdams viņš iebāza roku azotē, izvilka asignāciju paciņu un nometa to uz sarkanā paklāja tieši pie viņas slaidajām, kailajām kājām. Banknotes pašķīda kā daudzkrāsains vēdeklis. Dina izklaidīgi paņēma dažas naudaszīmes un aplūkoja, it kā redzētu tās pirmo reizi, taču bija jūtams, ka viņas domas ir citur.
— Tātad pēdējā izmaksa, — viņa domīgi teica.
Redriks no atpūtas krēsla pasniedzās ar roku lidz spainītim un, izvilcis pudeli, apskatīja etiķeti. Pa tumšo stiklu notecēja ūdens, un Redriks pastiepa pudeli sāņus, lai slapjums nepilētu uz biksēm. Viņam nepatika dārgais viskijs, bet šobrīd varēja iemalkot arī to. Viņš jau gatavojās ieraut tieši no kakliņa, bet viņu atturēja neskaidras protestējošas skaņas, kas nāca no aizmugures. Atskatījies Redriks ieraudzīja, ka pār zālienu, ar mokām cilādams līkās kājas, cik ātri spēdams, steidzas Susliks, turēdams abās rokās sev priekšā slaidu glāzi ar dzidru šķidrumu. No piepūles sviedri straumēm plūda pār tumšsarkano seju, asinīm pieplūdušās acis līda vai laukā no dobumiem, un, pamanījis, ka Redriks skatās uz viņu, Susliks gandrīz izmisīgi pastiepa uz priekšu glāzi, atkal tā kā ieīdējās, kā iesmilkstējās, plati atvēris bezzobaino muti.
— Gaidu, gaidul — Redriks viņam uzsauca un atlika pudeli atpakaļ spainītī ar ledu.
Beidzot Susliks pietenterēja klāt, padeva Redrikam glāzi un ar nedrošu familiaritāti paplikšķināja pa plecu ar vēža spīlēm līdzīgo plaukstu.
— Pateicos, Dikson, — Redriks nopietni sacīja. — Tas ir tieši tas, kas man pašlaik visvairāk vajadzīgs. Tu, kā vienmēr, esi uzdevuma augstumos.
Un, kamēr Susliks apmulsis un apmierināts kratīja galvu un ar veselo roku drudžaini sita sev pa gurnu, Redriks svinīgi pacēla glāzi, pamāja viņam ar galvu un vienā rāvienā izdzēra pusi dzidrā šķidruma. Tad viņš paskatījās uz Dinu.
— Gribi? — viņš vaicāja, rādīdams viņai uz glāzi.
Dina neatbildēja. Viņa locija naudaszīmi uz pusēm,
vēlreiz uz pusēm un vēlreiz uz pusēm.
— Izbeidz, — Redriks uzsauca. — Jūs nepazudīsiet. Tavam papucītim…
Dina pārtrauca:
— Tātad tu viņu vilki… — Viņa to nejautāja, tikai konstatēja. — Stiepi kā muļķis cauri visai Zonai, rudais kretīns, stiepi uz muguras to pretīgo nelieti. Palaidi garām tādu izdevību …
Aizmirsis glāzi, Redriks skatijās uz Dinu, bet viņa piecēlās un, likdama kājas uz izmētātajām banknotēm, pienāca klāt, apstājās viņa priekšā un, iespiezdama dūres gludajos sānos, aizsedza viņam visu pasauli ar savu lielisko augumu, kas smaržoja pēc saldiem sviedriem un dārgas parfimērijas.