— Tā viņš visus jūs, idiotus, vazāja aiz deguna… staigāja pa jūsu kauliņiem, jūsu tukšajiem pauriem… Pagaidi, pagaidi, gan viņš vēl ar kruķiem lēkās pa jūsu galvaskausiem, parādīs jums brālīgo draudzību un žēlsirdību! — Tagad viņa jau gandrīz kliedza: — Droši vien apsolīja tev Zelta lodi, vai ne? Kartes, slazdus, vai ne* Stulbenis! Kretīns! Pēc tava raibā purna redzu, ka apsolīja… Pagaidi vien, viņš tev vēl iedos tādu karti, ak dievs, esi žēlīgs rudā idiota Redrika Suharta stulbajai dvēselei…
Redriks lēni cēlās kājās un atvēzējies iecirta viņai pliķi, viņa apklusa pusvārdā, kā nopļauta sabruka zālē un paslēpa seju plaukstās.
— Rudais muļķis… — viņa neskaidri atkārtoja. — Palaist garām tadu izdevību … tādu gadījumu …
Redriks, no augšas skatīdamies uz Dinu, izdzēra glāzi un nepagriezies iegrūda to Suslikam. Te vairs nebija ko teikt. Labus bērniņus gan Maitu Ērglis izdiedelējis no Zonas! Mīlošus un godbijīgus!
Viņš izgāja uz ielas, noķēra taksometru un lika braukt uz «Boržču». So lietu vajadzēja ātrāk beigt, neizturami gribējās gulēt, acu priekšā viss grīļojās un griezās, un tā viņš arī aizmiga, ar visu augumu pārkritis pār port- fell, un pamodās tikai, kad šoferis viņu purināja aiz pleca.
— Mister, esam klāt…
— Kur mēs atrodamies? — Redriks jautāja, vel pusmiegā raudzīdamies apkārt. — Es taču tev teicu — uz banku.
— Nebūt ne, mister, — šoferis plati pasmaidīja. — Jūs teicāt uz «Boržču». Esam atbraukuši, kā teikts.
— Labi jau, labi, — Redriks noburkšķēja. — Redzēju kaut kādu sapni…
Viņš samaksāja un izrausās no mašīnas, ar pūlēm kustinādams notirpušās kājas. Asfalts saulē bija nokaitis, uz ielas valdīja joti liels karstums. Redriks juta, ka ir nosvīdis cauri slapjš, mutē bija riebīga garša, acis asaroja. Pie viesnīcas ieejas viņš apskatījās visapkārt. Iela, kā parasti šajā laikā, «Boržča» priekšā bija tukša. Iestādes vēl bija slēgtas, un arī pats «Boržčs» nebija atvērts, taču Ernests jau atradās savā vietā — slaucīja glāzes, no letes īgni lūkodamies uz trim tipiem, kas pie stūra galdiņa laka alu. No pārējiem galdiņiem vēl nebija nocelti apgāztie krēsli, nepazīstams nēģeris baltā virsjaka ar slotu berza grīdu, otrs nēģeris stīvējās ar alus pudeļu kastēm Ernestam aiz muguras. Redriks piegāja pie letes, nolika uz tās portfeli un apsveicinājās. Par atbildi Ernests kaut ko neskaidru noburkšķēja.
— Ielej alu, — Redriks teica, krampjaini nožāvādamies.
Ernests ar blīkšķi nometa uz letes tukšu kausu, izrāva no ledusskapja pudeli, atkorķēja un nolieca virs kausa. Redriks, aizsedzis muti ar plaukstu, skatījās uz viņa roku. Tā drebēja. Pudeles kakls vairākas reizes atsitās pret kausa malu. Redriks ieskatījās Ernestam sejā. Smagie plaksti bija nolaisti, mazā mute sašķobīta, gaļī«je vaigi atkārušies. Nēģeris berza grīdu Redrikam turpat pie kājām; tipi pie stūra galdiņa aizrautīgi un nikni strīdējās par skriešanās sacīkstēm; puisis, kas staipīja kastes, ar dibenu tik stipri pagrūda Ernestu, ka tas sagrīļojās. Vainīgais nomurmināja dažus atvainošanās vārdus. Ernests klusinātā balsī jautāja:
— Atnesi?
— Ko atnesu? — Redriks pār plecu atskatījās atpakaļ.
Viens no tipiem piecēlās, aizgāja līdz izejai un, iestājies durvīs, aizpīpēja cigareti.
— Ejam parunāt, — Ernests uzaicināja.
Nēģeris ar slotu tagad ari bija nostājies starp Red- riku un durvīm. Zaļoksnējs vīrietis, līdzīgs Gutalīnam, tikai divreiz platāks.
— Ejam, — Redriks piekrita un paņēma portfeli. Miegs viņam vairs nebija ne prātā.
Viņš aizgāja aiz letes un aizspraucās garām nēģerim ar alus kastēm. Tas, acīmredzot saspiedis pirkstu, sūkāja nagu un caur pieri skatījās uz Redriku. Arī šis bija pamatīgs puisietis ar ielauztu degunu un pie galvas pieplacinātām ausīm. Ernests iegaja dibenistabā, un Redriks viņam sekoja, tāpēc ka tagad visi trīs tipi stāvēja pie izejas, bet nēģeris ar slotu atradās pie kulisēm, kas veda uz noliktavu.
Istabā Ernests atkāpās sāņus un sakumpis atkrita krēslā pie sienas, pie galda sēdošais kapteinis Kvoter- blads piecēlās, bet kreisajā pusē nez no kurienes uzradās milzīga auguma ANO policists līdz acīm uzmauktu ķiveri galvā un ar lielajām plaukstām ātri pārvilka Redrikam pa sāniem, aptaustidams kabatas. Pie labās sānkabatas viņa roka mirkli apstājās, izvilka kasteti un viegli pagrūda Redriku uz kapteiņa pusi. Redriks piegāja pie galda un nolika portfeli kapteiņa Kvoterblada priekšā.
— Maita! — tas bija teikts Ernestam.
Ernests grūtsirdīgi sarāva uzacis un paraustīja vienu plecu. Viss tāpat bija skaidrs. Durvīs smīnēdami jau stāvēja abi nēģeri, un otras izejas nebija, bet logi bija ciet un 110 ārpuses nodrošināti ar pamatīgām restēm.
Kapteinis Kvoterblads, pretīgumā viebdamies, ar abām rokām rakājās portfelī un izlika visu uz galda: divus mazos «mānekļus», deviņas «baterijas», sešpadsmit dažāda lieluma «melnās lāses» polietilēna iesaiņojumā, divus pilnīgi veselus «sūkļus», vienu kārbu ar «gāzēto mālu»…
— Vai kabatās kaut kas ir? — kapteinis Kvoterblads klusu jautāja. — Izņemiet visu ārā …
— Riebekļi! — Redriks nošņāca. — Maitas!
Viņš iebāza roku azotē un nometa uz galda paciņu naudas. Banknotes pajuka uz visām pusēm.
— Oho! — kapteinis iesaucās. — Vēl?
— Smirdošie krupji! — Redriks ieaurojās, izrāva 110 kabatas otru paciņu un atvēzējies nosvieda to sev pie kājām. — Ņemiet un aizrijieties!
— Ļoti interesanti, — kapteinis Kvoterblads mierīgi teica. — Bet tagad savāc to visu.
— Nc prātā nenāk!— Redriks atcirta, salikdams rokas aiz muguras. — Tavi roklaižas savāks. Pats savāksi!
— Pacel naudu, stalker, — kapteinis Kvoterblads teica, balsi nepaaugstinādams, atbalstījies ar rokām pret galdu un ar visu augumu paliecies uz priekšu.
Dažus mirkļus viņi klusēdami skatījās viens otram acis, tad Redriks purpinādams, klusu lādēdamies, nopūtās un negribīgi sāka vakt kopa naudu. Nēģeri aiz muguras ķiķinājas, bet policists ļauni iespurdzās.
— Nav ko sprauslāt, — Redriks nošņācās. — Puņķi var iztecēt!
Savakdams pa vienai naudaszīmes, viņš jau rāpoja uz ceļiem un arvien vairāk tuvojās tumšajam vara riņķim, kas neuzkrītoši gulēja netīrumiem piekaltušā grīdas padziļinājuma, pagriezdamies tā, lai būtu ērtāk; bez mitas viņš gānījās, likdams lietā visus lamuvārdus, kādi vien viņam bija krājumā, un izdomādams arvien jaunus, bet, kad pienāca īstais brīdis, viņš apklusa, sasprindzināja spēkus, sagrāba riņķi un no visa spēka rāva uz augšu, un paceltais lūkas vāks vēl nebija atsities pret grīdu, bet viņš jau ienira caurumā ar galvu uz leju, izstiepis rokas uz priekšu miklajā, aukstajā vīna pagraba tumsā.
Redriks nokrita uz rokām, pārmeta kūleni, tūdaļ pielēca kājās un saliecies traucās uz priekšu šaurajā ejā starp kastu grēdām, neko neredzēdams, paļaudamies tikai uz atmiņu un veiksmi, pa ceļam grūstīdams un sagāzdams kastes, viņš dzirdēja, ka tie aurodami ar būkšķi iegāžas viņam pakaļ pagrabā; kājām slīdot, viņš uzskrēja pa neredzamiem pakāpieniem, ar visu ķermeni metās pret durvīm, apsistām ar sarūsējušu skārdu, izgāza tās un atradās Ernesta garāžā. Viņš trīcēja un smagi elpoja, acu priekšā peldēja sarkani plankumi, sirds smagi, sāpīgi dauzījās pašā kaklā, taču viņš neapstājās ne mirkli. Redriks tūlīt metās uz tālāko kaktu un, nobrāzdams rokas, ņēmās izsvaidīt grabažu kaudzi, aiz kuras garāžas sienā bija izlauzti vairāki dēļi. Pēc tam viņš nolikās guļus uz vēdera un izlīda pa šo caurumu, juzdams, ka stirkšķē- dama plīst žakete, bet viņš jau atradās pagalmā, šaurā kā akā, pietupās starp atkritumu konteineriem, savilka ciešāk žaketi, norāva un aizsvieda kaklasaiti, ātri apskatīja sevi, nopurināja gružus no biksēm, izslējās taisni un, pārskrējis pāri pagalmam, ienira zemā, smirdošā tunelī, kas izgāja uz otru tādu pašu sētu. Skrienot viņš ieklausījās, taču pagaidām nedzirdēja patruļas sirēnas gaudošanu un skrēja vēl ātrāk, pārbiedēdams bērneļus, saliekdamies zem izkārtas veļas, līzdams pa satrunējušu žogu caurumiem, pūlēdamies pēc iespējas ātrāk izkļūt no šī kvartāla, iekams kapteinis Kvoterblads nav paguvis izsaukt palīgspēkus un to ielenkt. Redriks ļoti labi pazina šīs vietas. Visos šajos pagalmos, pagrabos, pamestajās veļas mazgātavās un ogļu noliktavās viņš, zēns būdams, bija spēlējies, šeit visur viņam bija paziņas un pat draugi, un citādos apstākļos viņam nebūtu nekādu grūtību šeit noslēpties un nosēdēt kaut vai veselu nedēļu, bet ne jau tādēļ viņš bija pārdroši izbēdzis no aresta, aizlaidies kapteinim Kvoterbladain no paša degungala, ar to izpelnīdamies sev uzreiz liekus divpadsmit mēnešus.