Redrikam uzsmaidīja laime. Pa Septīto ielu, klaigādama un putekļus saceldama, virzījās kādas līgas kārtējā procesija, cilvēku divsimt, tādi paši apdriskāti un netīri kā viņš, pat vēl bēdīgākā izskatā, it kā arī viņi visi nupat būtu spraukušies cauri sētas spraugām, apgāžot atkritumu tvertnes, turklāt vēl pārlaiduši vētrainu nakti ogļu noliktavā. Viņš iznira no kādas pavārtes, pievienojās procesijai, iejuka pūlī un grūstīdamies, mīdams citiem uz kājām, saņemdams dunkas un pats nepalikdams parādā, šķērsoja ielu un iespruka citā vārtu velvē tieši tajā brīdī, kad priekšā atskanēja pazīstamā, pretīgā patruļas mašinu gaudošana, un procesija apstājās, saspiezdamās kā ermoņikas. Bet viņš jau bija citā kvartālā, un kapteinis Kvoterblads nevarēja zināt, tieši kurā.
Redriks pienāca pie savas garāžas no tās puses, kur atradās radiopreču noliktava, un viņam vajadzēja pagaidīt, kamēr strādnieki piekrauj autokāru ar milzīgām kartona kastēm, kurās bija televizori. Viņš iekārtojās nīkulīgos ceriņkrūmos pie blakusmājas aklās sienas, mazliet atvilka elpu un izpīpēja cigareti. Redriks kāri smēķēja, pictupies, ar muguru atspiedies pret cieto mūra apmetumu, laiku pa laikam pielika roku pie vaiga, lai apturētu nervozo raustīšanos, un domāja, un domāja, bet, kad autokārs ar strādniekiem rūkdams aizripoja, viņš iesmējās un paklusām noteica: «Paldies jums, zēni, aizturējāt muļķi… ļāvāt padomāt.» No šī brīža viņš sāka rīkoties ātri, bet bez steigas, veikli, pārdomāti, it kā strādātu Zonā.
Redriks Iekļuva savā garāžā pa slepenu caurumu, bez trokšņa noņēma veco sēdekli, ar roku pataustīja grozā, uzmanīgi izvilka no maisa sainīti un iebāza to azotē. Tad viņš noņēma no naglas veco, nodilušo ādas jaku, kaktā sameklēja ar eļļām notraipītu žokejcepuri un ar abām rokām uzmauca to zemu uz pieres. Caur durvju spraugām garāžas pustumsā krita šauras saules gaismas strēles, kurās mirgoja puteklīšu miriādes, ārā līksmi klaigāja bērni, un, jau gatavodamies aiziet, viņš pēkšņi izdzirda savas meitas balsi. Redriks pieplaka ar aci pie pašas platākās spraugas un labu laiku skatījās, kā Pērtiķēns, vicinādama divus gaisa balonus, skrien apkārt jaunajām šūpolēm, bet trīs kaimiņu vecenītes ar adīkļiem rokās sēž turpat uz soliņa, sačukstas un skatās uz viņu, naidīgi sakniebušas lūpas. Izsaka cita citai savas draņķīgās domas, vecās bekas. Bet bērni neko — visi spēlējas ar Pērtiķēnu, it kā nekas nebūtu bijis, ne velti viņš bija tiem pielīdis kā prazdams — uztaisījis dēļu slidkalniņus un leļļu namiņus, un šūpoles… un šo soliņu, uz kura sasēdušās vecās bekas, arī viņš sameistarojis. «Labi,» Redriks noteica bez skaņas, ar lūpām vien un atrāvās no šķirbas, pēdējo reizi pārlaida acis garāžai un izlīda pa caurumu ārā.
Pilsētas dienvidrietumu nomalē, pie pamestās degvielu uzpildes stacijas Kalnraču ielas galā, atradās telefona automāta kabīne. Dievs vien zina kas tagad to izmantoja, jo visapkārt bija tikai pamestas mājas, bet tālāk uz dienvidiem pletās nepārskatāmi plaša bijusī pilsētas atkritumu izgāztuve. Redriks apsēdās telefona būdiņas ēnā tieši uz zemes un iebāza roku spraugā zem būdiņas. Viņš sataustīja eļļainu, ar smiltīm aplipušu papīru un pistoli, kas tajā bija ietīta; cinkotā kārba ar patronām arī atradās turpat un maisiņš ar «aprocēm», un vecais kabatas portfelis ar viltotiem dokumentiem — slēptuve bija kir- tībā. Tad viņš novilka ādas jaku, noņēma žokejnīcu un iebāza roku azotē. Brīdi Reds sēdēja, svārstīdams plaukstā porcelāna balonu ar drošu un nenovēršamu nāvi iekša. Un tad viņš juta, ka vaigs sāk atkal raustīties.
— Suhart, — viņš murmināja, nedzirdēdams pats savu balsi. — Ko tu, maita, dari? Ar šo mantiņu viņi mūs visus nobendēs… — Ar pirkstiem Redriks paspaidīja vaigu, kas raustījās, bet tas nepalīdzēja. — Draņķi tādi, — viņš teica par strādniekiem, kas bija iekrāvuši televizorus autokārā. — Jūs taču esat gadījušies man ceļā… Es aiznestu to, maitu, atpakaļ, Zonā, un ne gailis vairs paka] nedziedātu.
Ar skumjām Redriks skatījās apkārt. Virs sasprēgājuša asfalta vibrēja karstais gaiss, drūmi raudzījās aiznaglotie logi, pa tuksnesīgo izgāztuvi klaiņoja putekļu virpuļi. Viņš bija viens.
— Labi, — Redriks apņēmīgi noteica. — Katrs par sevi, dievs par visiem. Mūsu mūžam pietiks.
Steigšus, lai atkal nepārdomātu, viņš iebāza balonu žo- kejcepurē, bet cepuri ietina ādas jakā. Tad nometās ceļos, piespiezdams mazliet sašķieba telefona kabīni. Prāvais sainis iegūla bedrē, un vēl palika daudz brīvas vietas. Viņš uzmanīgi nolaida kabīnes malu atkal uz zemes, pašūpoja to abām rokām un, plaukstas tīrīdams, piecēlās stāvus.
— Viss, — Redriks noteica. — Un bastal
Viņš iegāja karstajā, smacīgajā kabīnē, iemeta monētu automātā un uzgrieza numuru.
— Gūta, — Redriks teica klausulē. — Tu, lūdzama, neuztraucies. Es atkal iekritu. — Viņš dzirdēja viņas drudžaino nopūtu un steidzīgi turpināja: — Tas viss ir sīkums, ne vairāk kā mēnesi seši, astoņi… un ar tikšanos… Pārcietīsim arī to. Bez naudas tu nepaliksi, naudu tev aizsūtīs… — Viņa vēl arvien klusēja. — Rīt no rīta tevi izsauks uz komandantūru, tur redzēsimies. Atved Pērtiķēnu.
— Vai kratīšana nebūs? — viņa dobji jautāja.
— Un ja arī būtu. Mājās viss ir tīrs. Nekas, galvu augšā… Ja esi apprecējusi stalkeru, tad nav ko žēloties. Nu, lidz rītam… Iegaumē, es neesmu tev zvanījis. Skūpstu.
Redriks strauji pakāra klausuli un brītiņu stāvēja, cieši samiedzis acis un sakodis zobus tā, ka ausīs sāka zvanīt. Tad viņš atkal iemeta monētu automātā un uzgrieza citu numuru.
— Klausos, — atsaucās Krekšķis.
— Runā Suharts, — Redriks teica. — Klausieties labi uzmanīgi un nepārtrauciet mani…
— Suharts? — Krekšķis ļoti dabiski brīnījās. — Kāds Suharts?
— Nepārtrauciet mani! Es iekritu, tad izbēgu, bel tagad eju pieteikties. Man iedos gadus divus ar pusi vai visus trīs. Sieva paliek bez naudas. Jūs viņu apgādājiet. Lai viņai nekā netrūktu, skaidrs? Vai skaidrs, es jautāju?
— Turpiniet, — Krekšķis teica.
— Netālu no tās vietas, kur mēs tikāmies pirmo reizi, ir telefona automāta būda. Tur viena vien ir, sajaukt nav iespējams. Porcelāns atrodas zem šīs būdas. Ja gribat — ņemat, ja ne — ne, bet lai manai sievai nekā netrūktu. Mums vēl ilgi būs kopā jāstrādā. Bet ja es atgriezies uzzināšu, ka jūs esat spēlējis negodīgu spēli… Neieteicu spēlēt negodīgi. Skaidrs?