— Es visu sapratu, — Krekšķis teica. — Paldies. — Tad, mazliet pavilcinājies, jautāja: — Varbūt advokātu?
— Nē, — Redriks noteica. — Visu naudu līdz pēdējai monētai atdodiet sievai. Nu, visu labu!
Redriks pakāra klausuli, paskatījās apkārt, sabāza rokas dziļi bikšu kabatās un bez steigas sāka iet augšup pa Kalnraču ielu starp tukšajam, aiznaglotajām mājām.
Ričards H. Nunans sēdēja pie galda savā kabinetā un zīmēja velniņus milzīgā bloknotā, kas bija paredzēts lietišķām piezīmēm. Viņš līdzjūtīgi smaidīja, māja ar pliko pauri un neklausījās apmeklētājā. Nunans gluži vienkārši gaidīja telefona zvanu, bet apmeklētājs doktors Pilmans laiski viņu norāja. Vai ari iedomājās, ka rāj viņu. Vai vismaz pats gribēja noticēt, ka izsaka viņam rājienu.
— Alēs to visu ņemsim vērā, — beidzot teica Nunans, pabeidzis desmito velniņu, lai būtu apaļš skaits, un aizcirta bloknotu. — Patiešām, kāda bezjēdzība…
Valentīns pastiepa kalsno roku un uzmanīgi nokratīja cigareti pelnutraukā.
— Ko konkrēti jūs ņemsiet vērā? — viņš pieklājīgi pavaicāja.
— Visu, ko jūs teicāt, — Nunans līksmi atbildēja, atlaizdamies pret atzveltni. — Visu līdz pēdējam vārdam.
— Bet ko tad es teicu?
— Tas nav svarīgi, — Nunans attrauca. — Lai arī ko jūs teiktu, viss tiks ņemts vērā.
Valentīns (doktors Valentīns Pilmans, Nobela prēmijas laureāts un tā tālāk) sēdēja viņa priekšā dziļā krēslā — maziņš, elegants, akurāts, uz zamšādas virsjakas ne puteklīša, ceļos uz augšu sarautajām biksēm nevienas krunciņas; žilbinošs krekls, vienkrāsaina, atturīga kaklasaite, spīdoši nospodrinātas kurpes; uz plānajām, bālganajām
lūpām dzēlīgs smīniņš, milzīgas, tumšas brilles aizslēpa acis, virs platās, zemās pieres — ezītī apgriezti melni, cieti mati.
— Manuprāt, jums velti maksā fantastisko algu, — viņš teica. — Turklāt, man šķiet, jūs esat arī sabotieris, Dik.
— Cs-s-stl — Nunans čukstus klusinaja. — Dieva dēj, nerunājiet tik skaļi!
— Patiešām, es jau diezgan sen vēroju jūs, — Valentīns turpināja. — Manuprāt, jūs nemaz nestrādājat…
— Atvainojiet! — Nunans viņu pārtrauca un pameta ar sārto, tuklo pirkstu. — Ko nozīmē — es nestrādāju? Vai tad kāda reklamācija palikusi bez ievērības?
— Nezinu, — Valentīns teica un atkal nokratīja pelnus. — Pienāk laba iekārta, pienāk slikta iekārta. Labā pienāk biežāk, bet es nezinu, kāds tam sakars ar jums.
— Ja nebūtu manis, — Nunans iebilda, — labā iekārta pienāktu retāk. Turklāt jūs, zinātnieki, nepārtraukti sabojājat labās iekārtas, bet vēlāk rakstāt reklamācijas, un kas tad apmierina jūsu prasības? Kaut vai piemēram…
Ieskanējās telefons, un Nunans, uzreiz aizmirsis Valentīnu, satvēra klausuli.
— Mister Nunan? — sekretāre vaicāja. — Jūs atkal prasa Lemhena kungs.
— Savienojiet!
Valentīns piecēlās, nolika apdzisušo izsmēķi pelnu- traukā, atvadoties izteiksmīgi pagrozīja divus pirkstus sev pie deniņiem un izgāja.
— Misters Nunans? — klausulē atskanēja pazīstamā gausā balss.
— Klausos.
— Nav viegli jūs sastapt darbavietā, mister Nunan.
— Pienācis jauns iekārtas sūtījums…
— Jā, es jau zinu. Mister Nunan, esmu atbraucis uz neilgu laiku. Ir vairāki jautājumi, kuri apspriežami, tikai personiski tiekoties ar jums. Ar to es domāju pēdējos <rMitsubishi» kontraktus, tas ir, juridisko pusi.
— Esmu jūsu rīcībā.
— Ja jums nekas nav pretī, tad pēc minūtēm trīsdesmit mūsu nodaļas kantorī. Vai tas jūs apmierina?
— Pilnīgi. Pēc trīsdesmit minūtēm.
Ričards Nunans nolika klausuli, piecēlās un, berzēdams tuklās rokas, pagājās pa kabinetu uz priekšu un atpakaļ.
Viņš pat uzsāka kādu modernu dziesmiņu, bet jau sākumā nenoturēja meldiju un pats labsirdīgi pasmējās par sevi. Tad Nunans paņēma platmali, pārmeta putekļu mēteli pār roku un iegaja pieņemamajā istabā.
— Bērniņ, — viņš uzrunāja sekretāri. — Man jāsteidzas pie klientiem. Palieciet un komandējiet garnizonu, kā saka, 1111 aizstāviet cietoksni, bet es jums atnesišu šokolādi.
Sekretāre atplauka. Nunans sūtīja viņai gaisa skūpstu un aizsteidzās pa institūta gaiteņiem. Vairākas reizes viņu kāds mēģināja satvert aiz stērbeles, taču viņš izgrozījās, atjokoja, lūdza aizstavēt pozīcijas bez viņa, saudzēt aknas un nervus un, beigu beigās ticis vaļā no visiem, izvēlās no institūta, novicinājis caurlaidi neatvērtā veidā dežurējošam seržantam gar degunu.
Virs pilsētas bija savilkušies zemi mākoņi, gaiss tveicīgs, pirmās, retās piles kā melnas zvaigznītes izplūda uz asfalta. Uzmetis mēteli uz galvas un pleciem, Nunans aizrikšoja gar mašīnu rindu pie sava peugeot, ielīda tajā un, norāvis mēteli no galvas, aizmeta to pakaļējā sēdeklī. No žaketes sānkabatas viņš izvilka melnu apaļu nūjiņu — «puļķi», iebāza to akumulatora kontaktligzdā un ar īkšķi aizbīdīja līdz galam. Tad, patrinies ar dibenu uz sēdekļa, iekārtojās ērtāk pie stūres un nospieda pedāli. Mašīna klusu izripoja ielas vidū un aizslīdēja uz Priekšzonas izeju.
Pēkšņi sāka gāzt lietus, it kā debesīs būtu atvērušās slūžas. Ielas braucamā daļa kļuva slidena, pagriezienos mašīna tika nesta sāņus. Nunans iedarbināja stikla tīrītājus un samazināja ātrumu. Tātad ziņojums pieņemts, viņš domāja. Tagad mūs slavēs. Labi, es esmu par to. Man patīk, ka mani slavē. It sevišķi, ja to dara pats Lem- liena kungs. Savādi gan, kāpēc mums patīk, ja mūs slavē? Naudasmaks no tā nekļūst biezāks. Slava? Kāda nu mums var būt slava? «Viņš kļuva slavens; tagad par viņu zināja trīs cilvēki.» Nu, teiksim, četri, ja pieskaita Beilisu. Cilvēks gan ir jocīgs radījums!… Izskatās, ka mums patīk slava pati par sevi. Kā bērniem saldējums. Ļoti muļķīgi. Kā lai paceļos pats savās acīs? Vai tad es sevi nepazīstu? Veco resnīti Ričardu H. Nunanu? Jā, ko tad nozimē šis «H»? Še tev nu bija! Un nav neviena, kam pajautāt… Nevar taču prasīt Lemhena kungam… A-ā, atcerējos gan! Herberts. Ričards Herberts Nunans. Cik pamatīgi gāž!
Viņš izbrauca uz Centrālā prospekta un pēkšņi nodomāja, ka pilsētiņa pēdējos gados ir stipri vien izaugusi. Kādi debesskrāpji sabūvēti… Te ceļ vēl vienu. Nez kas tad tas būs? A, izpriecu un izklaidēšanās komplekss — pasaules labākie džezi, varietē un tā tālāk — viss mūsu varonīgajam garnizonam un mūsu drosmīgajiem tūristiem, it sevišķi gados vecākiem ļaudīm, un cildenajiem zinātnes spīdekļiem… Bet pilsētas nomales kļūst tukšas.
Jā, interesanti, kā tas viss beigsies. Atklāti sakot, pirms desmit gadiem es pavisam skaidri zināju, kā tam jābeidzas. Nepārvarami kordoni. Piecdesmit kilometru plata tukša josla. Tikai zinātnieki un kareivji, vairāk neviena. Briesmīga čūla planētas miesā, cieši jo cieši nobloķēta… Un cik savādi, tā it kā domāja visi, ne es viens. Kādi tik likumprojekti tika paredzēti!… Bet tagad pat lāgā vairs nevar atcerēties, kā šī dzelžainā apņēmība pēkšņi pagaisa. «No vienas puses — nevar neatzīt, bet no otras puses — nevar nepiekrist.» Tas, šķiet, sākās toreiz, kad stalkeri iznesa no Zonas pirmos «puļķus». «Baterijas»… Jā, laikam gan ar to arī sākās. It sevišķi, kad atklājās, ka tās vairojas. Izrādījās, ka čūla nav nemaz tik briesmīga, ka vispār tā nav čūla, bet kaut kas līdzīgs dārgumu krātuvei… Un tagad neviens pat nezina, kas Zona īsti ir — čūla, dārgumu krātuve, elles kārdinājums, Pandoras lādīte, velns, sātans… Pamazām vien tā tiek izmantota. Divdesmit gadus Činkst, miljardus iztērējuši, bet organizētu laupīšanu tā arī nav varējuši sarīkot. Katrs taisa savu mazo biznesu, bet mācītie vīri ar svarīgu sejas izteiksmi paziņo: no vienas puses — nevar neatzīt, bet no otras puses — nevar nepiekrist, tā kā tāds un tāds objekts, apstarots ar rentgenu astoņpadsmit grādu leņķī, izstaro kvazisiltuma elektronus divdesmit divu grādu leņķī… Pie velna! Tik un tā līdz beigām nenodzīvošu …