Mašīna ripoja garām Maitu Ērgļa Bārbridža savrupmājai. Spēcīgās lietusgāzes dēļ visos logos dega gaisma — bija redzams, ka otrā stāvā, skaistās Dinas apartamentos, kustas dejotāju pāri. Nevar zināt, vai sākuši jau agri no rīla vai vēl nav beiguši vakardienas dzīres. Tagad visu pilsētu pārņēmusi tāda mode — caurām dienām līksmoties. Esam izaudzinājuši stiprus jauniešus — izturīgus un nopietnus savos centienos …
Nunans apturēja mašīnu pie neizskatīgas celtnes ar neuzkrītošu izkārtni — «Koršs, Korša un Saimaka juridiskais kantoris». Viņš izņēma un noslēpa kabatā «puļķi», atkal uzmeta uz galvas mēteli, paķēra platmali un klupdams krizdams metās iekšā pa parādes durvīm, garām šveicaram, kas bija iedziļinājies avīzē, augšā pa kāpnēm, izklātām ar nodilušu grīdceliņu, ar papēžiem norībināja pa otrā stāva gaiteni, kas bija piesūcies ar specifisku smārdu, kura izcelsmi viņš kādreiz velti bija mēģinājis noskaidrot, plaši atvēra durvis gaiteņa galā un iegaja uzgaidāmajā istabā. Sekretāres vietā sēdēja nepazīstams jauns cilvēks ļoti tumsnēju seju. Viņš rakņājās pa kādas sarežģītas elektroniskas ierīces «iekšām»; šī ierīce atradās uz galdiņa rakstāmmašīnas vietā. Ričards Nunans pakāra mēteli un cepuri uz nagliņas, ar abām rokām pieglauda nedaudzos matus aiz ausīm un jautājoši paskatījās uz jauno cilvēku. Tas pamāja. Tad Nunans atvēra kabineta durvis.
Lemhena kungs, viņam ienākot, smagnēji piecēlās no liela ādas krēsla, kas stāvēja pie aizvilktām portjerām. Ģenerāļa stūrainā seja savilkās neskaitāmās krunkās, kas varēja nozīmēt gan laipnu smaidu, gan nepatiku sliktā laika dēļ, bet varbūt viņš ar pūlēm apslāpēja vēlēšanos nošķaudīties.
— Te nu mēs esam, — viņš gausi teica. — Ienāciet, iekārtojieties.
Nunans skatījās, kur viņš varētu iekārtoties, taču neredzēja nekā piemērota, vienīgi cietu krēslu ar taisnu atzveltni, bet tas bija noslēpts aiz galda. Tad viņš nosēdās uz galda stūra. Viņa līksmais noskaņojums sāka gaist, viņš pats nesaprata — kādēļ. Pēkšņi Nunanarn bija skaidrs, ka viņu neviens neslavēs. Drizāk notiks pretējais. Dusmu diena, viņš filozofiski nodomāja un sagatavojās uz visļaunāko.
— Varat pīpēt, — Lemhena kungs teica, no jauna atlaizdamies krēslā.
— Pateicos, es nepīpēju.
Lemhena kungs pagrozīja galvu ar tādu izskatu, it kā būtu apstiprinājies viņa visjaunākais paredzējums, tad savienoja abu roku pirkstu galus un kādu brīdi uztnanigi apskatīja izveidoto figūru.
— Domāju, ka firmas «Mitsubishi» juridiskos jautājumus mēs neapspriedīsim, — viņš beidzot ierunājās.
Tas bija joks. Ričards Nunans atsaucīgi pasmaidīja un teica:
— Kā vēlatiesl
Sēdēt uz galda bija sasodīti neērti, kājas neaizsniedza grīdu.
— Diemžēl man jums jāziņo, Ričard, — Lemhena kungs sacīja, — ka jūsu ziņojums tur augšā radīja ārkārtīgi patīkamu iespaidu.
— Hm… — Nunans novilka. Sākas, viņš nodomāja.
— Bija pat ierosinājums pasniegt jums ordeni, — Lemhena kungs turpināja, — bet es ieteicu vēl pagaidīt. Un pareizi darīju. — Beidzot viņš atrāvās no sava des- mitpirkstu veidojuma apceres un caur pieri paskatījās uz Nunanu. — Jūs jautāsiet, kāpēc esmu bijis tik pārmērīgi piesardzīgs…
— Jums droši vien bija pamats tā rīkoties, — Nunans sadrūmis atteica.
— Jā, bija gan. Par ko liecināja jūsu ziņojums, Ričard? Grupa «Metropole» likvidēta. Ar jūsu pūliņiem. Grupa «Zaļais ziediņš» notverta nozieguma vietā pilnā sastāvā. Spīdoši veikts darbs. Arī jūsējais. Grupa «Varra», «Kva- zimodo», «Ce|ojošie muzikanti» un citas, es neatceros visus nosaukums, likvidējušās pašas, sapratušas — ja ne šodien, tad rīt tās notvers. Tā viss patiešām arī bija, to apstiprina informācija, ko devusi nopratināšana. Kaujas lauks iztīrīts. Tas palicis jums, Ričard. Pretinieks panikā atkāpies un cietis lielus zaudējumus. Vai es pareizi atspoguļoju situāciju?
— Nu, vismaz pēdējos trīs mēnešos, — Nunans piesardzīgi teica, — materiālu aizplūde no Zonas caur Hār- montu ir beigusies… vismaz pēc manā rīcībā esošajām ziņām, — viņš piebilda.
— Pretinieks ir atkāpies, vai ne?
— Nu, ja jūs katrā ziņā vēlaties palikt pie šādas terminoloģijas … Jā, tā ir.
— Tā navi — Lemhena kungs atcirta. — Pretinieks neatkāpsies nekad. To es zinu skaidri. Ričard, pirms laika rakstīdams savu uzvaras raportu, jūs atklājāt, ka neesat vēl nobriedis. Tieši tāpēc es ierosināju atturēties un pagaidām neieteikt jūs apbalvošanai.
Lai velns rauj visus tavus apbalvojumus, Nunans domāja, šūpodams kāju un drūmi lūkodamies uz kurpes purngalu. Bēniņos pie zirnekļiem es tos pakārtu! Atradies moralizētājs, audzinātājs! Pats zinu, ar ko man darīšana, te nav ko morāli lasīt, kādi man pretinieki. Saki skaidri un gaiši: kur, kā un kad esmu nošāvis greizi… kādus jokus šie nelieši vēl pastrādājuši… kur, kā un kāda ir noplūde, mūsu vājā vieta… un bez gara ievada, es tev neesmu nekāds nopuņķojies pirmziemnieks, man jau pussimts aiz muguras, es te nesēžu tavu ordeņu dēļ.
— Ko esat dzirdējis par Zelta lodi? — pēkšņi vaicāja Lemhena kungs.
Ak dievs, Nunans aizkaitināts nodomāja, kādā sakarībā te Zelta lode? Kaut tu izputētu ar savu runāšanu…
— Zelta lode ir leģenda, — īgnā balsī viņš atteica.
— Mītisks priekšmets Zonā, kam it kā esot zelta lodes forma un izskats un kas it kā izpildot jebkuru cilvēka vēlēšanos.
— Jebkuru?
— Pēc leģendas kanoniem — jebkuru. Tomēr ir arī varianti …
— Tā, tā… — Lemhena kungs novilka. — Bet ko jūs esat dzirdējis par «nāves lukturi»?
— Pirms astoņiem gadiem, — Nunans sadrūmis sāka skaidrot, — kāds stalkers, vārdā Stefans Normans, pēc iesaukas Briļļainais, iznesa no Zonas kaut kādu ierīci, kas, spriežot pēc baumām, bija it kā izstarotāju sistēma, un tā nāvējoši iedarbojas uz mūsu planētas dzīvajiem organismiem. Minētais Briļļainais šo agregātu piedāvāja institūtam. Par cenu viņi vienojās. Briļļainais devās uz Zonu un vairs neatgriezās. Kur agregāts atrodas patlaban — tas nav zināms. Vīri institūtā vēl līdz šim laikam plēš sev matus. Tas pats jums zināmais Hjū no «Metropoles» par šo agregātu piedāvāja summu, kāda vien ietilpināma čeku gramatiņas lapā.
— Un tas ir viss? — Lemhena kungs jautāja.
— Viss. — Nunans demonstratīvi aplūkoja istabu. Tā bija neinteresanta, nekas te nepiesaistīja skatienu.
— Tā, tā… — Lemhens atkal novilka. — Bet ko esat dzirdējis par «vēža aci»?
— Par kādu aci?
— Par vēža. Vēzis. Zināt tādu radījumu? — Lemhena kungs ar diviem pirkstiem kā šķērēm sagrieza gaisu.