— Ar spīlēm.
— Pirmo reizi dzirdu, — saraucis pieri, Nunans paskaidroja.
— Un ko jūs zināt par «sprāgstošajām salvetēm»?
Nunans noslīdēja no galda un, sabāzis rokas kabatās,
nostājās Lemhena priekšā.
— Neko nezinu, — viņš teica. — Bet jūs?
— Diemžēl arī es neko nezinu ne par «vēža aci», ne arī par «sprāgstošajām salvetēm». Minētie priekšmeti tomēr eksistē.
— Vai manā Zoriā? — Nunans gribēja zināt.
— Apsēdieties, — Lemhens uzaicināja un pamāja ar roku. — Mūsu saruna tikko sākusies. Apsēdietiesl
Nunans apgāja apkārt galdam un apsēdās uz cietā krēsla ar augsto atzveltni.
Kur Lemhens temē? Kas tie par jaunumiem? — viņš drudžaini domāja. Droši vien kaut ko atraduši citās Zonās, bet mani gluži vienkārši ķer uz muļķi, lops tāds. Nekad es viņam, vecajam velnam, neesmu paticis, nevar aizmirst to pantiņu …
— Turpināsim mūsu nelielo eksāmenu, — Lemhens atkal ierunājās, pacēla aizkaru un paskatījās ārā pa logu.
— Gāž kā no spaiņa, — viņš pavēstīja. — Man patīk. — Viņš atkal nolaida aizkaru, iekārtojās krēslā ērtāk un, raudzīdamies griestos, jautāja:
— Kā jūtas vecais Bārbridžs?
— Bārbridžs? Maitu Ērglis Bārbridžs tiek novērots. Kropls, līdzekļu šim netrūkst. Ar Zonu nav saistīts. Tam pieder četri bāri ar ekstraklases dejotājām, pats organizē piknikus garnizona virsniekiem un tūristiem. Meita Dina dzīvo dīku dzīvi. Dēls Artūrs tikko beidza juridisko koledžu.
Lemhena kungs apmierināts pamāja ar galvu.
— Skaidri un gaiši, — viņЈ uzslavēja. — Bet Kreons Maltietis?
— Viens no nedaudzajiem stalkeriem, kas vēl darbojas. Bija saistīts ar grupu «Kvazimodo». Tagad pārdod laupījumu institūtam ar manu starpniecību. Es turu viņu brīvībā: varbūt kādreiz kāds uzķersies. Tiesa gan, pēdējā laikā viņš stipri dzer, baidos, ka drīz notirinās kājas.
— Vai viņam ir kontakti ar Bārbridžu?
— Lakstojas ap Dinu, bet bez panākumiem.
— Loti labi. — Lemhena kungs bija apmierināts.
— Un kas dzirdams par Rudo Suhartu?
— Pirms mēneša iznāca no cietuma. Eksistences līdzekļu netrūkst. Mēģināja emigrēt, bet viņam… — Nunans mirkli vilcinājās. — Vārdu sakot, viņam ģimenē ir nepatikšanas. Tagad Zona viņam nav prātā.
— Viss?
— Viss.
— Nav daudz, — Lemhena kungs konstatēja. — Kā sastāv ar Laimes Lutekli Kārteru?
— Viņš jau sen vairs nav stalkers. Tirgojas ar lietotām automašīnām. Turklāt viņam ir darbnīca, kur automobiļus pārbūvē barošanai ar «puļķi». Četri bērni, sieva pirms gada mirusi. Sievasmāte.
Lemhens pamāja.
— Kuru no vecajiem esmu piemirsis?. viņš labsirdīgi vaicāja.
— Jūs aizmirsāt Džonatanu Mailzlu, pēc iesaukas Kaktusu. Viņš pašlaik atrodas slimnīcā, saslimis ar vēzi, drīz mirs. Un jūs esat aizmirsis Gutalīnu…
— Jā, jā, ko dara Gutalīns?
— Gutalīns ir tāds pats kā agrāk. Viņam ir tris cilvēku liela grupa. Nedēļām ilgi nozūd Zonā. Visu, ko atrod, iznicina uz vietas. Bet viņa Karojošo Eņģeļu biedrība izjuka.
— Kāpēc?
— Kā atceraties, viņi nodarbojas ar to, ka uzpirka laupījumu, un Gutalīns aiznesa to atpakaļ Zonā. Velnam velna tiesa. Tagad vairs nebija ko uzpirkt, turklāt jaunais filiāles direktors uzlaida tiem policiju.
— Saprotu, — Lemhena kungs teica. — Nu bet jaunie?
— Ko nu jaunie… tie nāk un iet. Ir pieci seši cilvēki, kuriem ir kaut kāda pieredze, bet pēdējā laikā viņiem nav kam pārdot laupījumu, un viņi ir apjukuši. Es viņus pamazām pieradinu… Domāju, šef, ka stalkeru darbība manā Zonā praktiski ir izbeigusies. Vecie aizgājuši, jaunie neko neprot; turklāt arī amata prestižs nav vairs agrākais. Zonā darbojas tehnika, stalkeri-automāti.
— Jā, jā, esmu par to dzirdējis. Tomēr pagaidām šie automāti sevi neattaisno, jo nesedz izdevumus par enerģiju, ko tie patērē. Vai varbūt es kļūdos?
— Tas ir tikai laika jautājums. Drīz sāks atmaksāties.
— Cik drīz?
— Pēc gadiem pieciem sešiem…
Lemhena kungs atkal pamāja ar galvu.
— Jā, starp citu, jūs droši vien vēl nezināt, ka arī pretinieks sācis izmantot automātiskos stalkerus.
—Manā Zonā? — Nunans jautāja, sākdams ausīties.
— Ari jūsu Zonā. Pie jums viņi bāzējas Reksopolē, iekārtu ar helikopteriem pārved pār kalniem uz Čūsku aizu, Melno ezeru Boldera smailes pakājē…
— Tā taču ir perifērija, — Nunans neticīgi teica. — Tur ir tukšums, ko viņi var atrast?
— Maz, ļoti maz jau atrod, tomēr atrod. Bet tas nu tā — izziņai, tas uz jums neattiecas… Tātad rezumēsim. Profesionālo stalkeru Hārmontā gandrīz vairs nav. Tiein, kuri vēl atlikuši, vairs nav nekāda sakara ar Zonu. Jaunieši ir apjukuši un atrodas pieradināšanas stadijā. Pretinieks sakauts, atsists atpakaļ, kaut kur noslēpies un dziedē brūces. Laupījuma nav, bet, kad tas parādīsies, nebūs neviena, kam pārdot. Nelikumīgā materiālu aiz- plūde no Hārmontas Zonas jau pirms trim mēnešiem izbeigusies. Pareizi, vai ne?
Nunans klusēja un prātoja: tagad viņš man iegriezīs. Bet kur esmu pieļāvis kļūdu? Un, kā redzams, pamatīgu. Nu, nu, klāj tik vaļā, vecais bumbieri! Nevelc garumā…
— Nedzirdu atbildi, — Lemhena kungs teica, aizlicis plaukstu aiz krunkainās, spalvam apaugušās auss.
— Labi, šef, — Nunans nomākti atsaucās. — Pietiks. Jūs esat mani jau pietiekami ilgi spīdzinājis, tagad atkla- jiet savas kārtis …
Lemhena kungs pasmīnēja.
— Jums pat nav ko teikt, — viņš negaidīti dedzīgi ierunājās. — Jūs klapējat ar ausīm priekšniecības priekšā, bet kā man bija ap dūšu aizvakar, kad… — Viņš pēkšņi aprāvās, piecēlās un aizvilkās pie seifa. — īsāk sakot, pēdējos divos mēnešos, pēc mūsu rīcībā esošajām ziņām vien, pretinieka apvienības guvušas vairāk nekā seštūkstoš dažādu materiālu no vairākām Zonām. — Lemhena kungs apstājās līdzās seifam, noglāstīja tā krāsoto sānu un tad strauji pagriezās pret Nunanu. — Nelolojiet nekādas ilūzijas! — viņš ieaurojās. — Bārbridža pirkstu nospiedumi! Maltieša pirkstu nospiedumi! Lieldeguņa Ben Galevi pirkstu nospiedumi; šo vīru jūs neuzskatījāt par vajadzīgu pat pieminēt! Gereša un Pundurīša Cmiga pirkstu nospiedumi! Tā jūs pieradināt mūsu jauniešus! «Aproces»! «Adatiņas»! «Baltās virpuļotājvaboles»! Un ar to vien vēl nepietiek — kaut kādas «vēža acis», kaut kādi «grabuļi», «sprāgstošās salvetes», kaut tās velns parautu! — Viņš apklusa, atgriezās un apsēdās krēslā, atkal savienoja pirkstus un pieklājīgi jautāja:
— Ko jūs par to domājat, Ričard?
Nunans izvilka mutautiņu un noslaucīja kaklu un pakausi.
— Neko nedomāju, — viņš godīgi nosēca. — Piedodiet, šef, es pašlaik vispār… Ļaujiet atvilkt elpu… Bārbridžs! Bārbridžam nav nekāda sakara ar Zonu! Man ir zināms ikviens viņa solis. Viņš rīko iedzeršanas un piknikus uz ūdeņiem, viņš iesit krietnu žūksni naudas, viņam gluži vienkārši nav vajadzīgs… Piedodiet, es, protams, gvelžu muļķības, bet galvoju jums, ka Bārbridžu neizlaižu 110 acim kopš tā laika, kad viņš iznāca no slimnīcas…
— Ilgāk es jūs vairs neaizkavēju, — Lemhena kungs viņu pārtrauca. — Dodu nedēju laika. Padomājiet, kādā veidā materiāli no jūsu Zonas nokļūst Bārbridža rokās… un visu pārējo. Uz redzēšanos!