Nunans piecēlās, neveikli pamāja Lemhena kunga profilam un, ar lakatiņu slaucīdams nemitīgi svīstošo kaklu, izklunkuroja pieņemamajā istabā. Jaunais melnīgsnējais cilvēks pīpēja, domīgi raudzīdamies izjauktās elektronikas dzīlēs. Viņš pašķielēja uz Nunana pusi — viņa acis bija bez izteiksmes, skatiens it kā vērsts sevī.
Ričards Nunans šā tā uzmauca platmali, paķēra lietusmēteli padusē un izmetās ārā no istabas. Neko tādu es vēl nekad neesmu piedzīvojis, viņš juceklīgi domāja. Paskat tik. Lieldegunis Ben Galevi! Pat iesauku sev izpelnījies… Pa kuru laiku? Šitāds puika, pār lūpu nevar pārspļaut… Nē, tas nav tas… Ak, tu riebīgais bezkāji! Maitu Ērglis! Kā tu man iegriezi! Bez biksēm palaidu, kā mazu bērnu… Kā tas varēja notikt? Tas nemaz nebija iespējams! Taisni tāpat kā toreiz Singapūrā — ar purnu pret galdu, ar pakausi pret sienu.
Nunans iesēdās automobilī un kādu brīdi, nespēdams neko apjēgt, grābstījās pa priekšējo paneli, meklēdams aizdedzes atslēgu. No platmales tecēja ūdens uz kājām, viņš to noņēma un neskatīdamies aizsvieda uz aizmuguri. Lietus sitās pret priekšējo stiklu, un Ričardam Nunanam šķita, ka tieši tāpēc viņš nekādi nevar apjēgt, kas tagad būtu darāms. Viņš ar dūri iebelza sev pa pliko pauri. Tas palīdzēja. Uzreiz atcerējās, ka aizdedzes atslēgas nav un nevar arī būt, bet kabatā ir «puļķis». Mūžīgais akumulators. Tas jāizvelk no kabatas — kaut tu izčibētu! — un jāiebāž kontaktligzdā, tad vismaz varēs kaut kur aizbraukt — tālāk no šīs mājas, kur pa logu viņu droši vien novēro vecais sakārnis…
Nunana roka ar «puļķi» sastinga pusceļā. Tā. Tagad es vismaz zinu, ar kuru sākt. Ar viņu arī sākšu. Ak, kā es to darīšu! Neviens tā nemūžam nebūs sācis, kā es tūlīt sākšu ar viņu. Un ar kādu patiku! Viņš ieslēdza stikla tīrītājus un trieca mašīnu pa bulvāri, gandrīz neko neredzēdams sev priekšā, bet pamazām nomierinādamies. Nekas. Lai notiek kā Singapūrā. Galu galā Singapūrā viss beidzās labi… Padomā tik, kas tur liels, reizīti ar purnu pret galdu! Varēja būt arī sliktāk. Varēja būt, ka nevis ar purnu un nevis pret galdu, bet pret kaut ko nag- lainu… Labi, nenovirzīsimies sāņus. Kur te atrodas tā mana iestāde? Ne velna neredz… Alia, tur jau tā ir.
Kaut arī darba laiks vēl nebija sācies, iestāde «Five minutes» jau laistījās ugunīs kā «Metropole». Nopurinājies kā no ūdens iznācis suns, Ričards Nunans iegāja spilgti apgaismotajā ballē, kur vēdīja tabakas, parfimērijas un saskābuša šampanieša smārds. Vecais Bennijs vēl bez livrejas sēdēja aiz letes iepretī ieejai un, satvēris dakšiņu saujā, kaut ko rija. Viņam pretī, atbalstījusi varenās krūtis pret leti starp tukšajiem kausiem, majestātiski sēdēja Madama un skumji noskatījās, kā Bennijs ēd. Šorīt halle vēl nebija pat uzkopta. Kad Nunans ienāca, Madama tūlīt pagrieza uz viņa pusi plato, izkrāsoto seju, kura pirmajā mirklī pauda neapmierinātību, bet tad izplūda platā profesionālā smaidā.
— Ilo-ho! — viņa noducināja. — Neviens cits kā pats Nunana kungs! Vai esat noilgojies pēc meitenēm?
Bennijs — kurlausis nelaimīgais — joprojām gremoja.
— Sveika, vecenīti — Nunans atsaucās, tuvodamies letei. — Priekš kā man meitenes, ja redzu īstu sievieti!
Beidzot Bennijs pamanīja viņu. Briesmīgā maska — zilganu un tumšsarkanu rētu klātā seja — ar piepūli savilkās laipnā smaidā.
— Sveicināts, saimniek! — viņš nosēca. — Vai ienācāt apžāvēties?
Par atbildi Nunans pasmaidīja un pamāja ar roku. Viņam bija netīkami sarunāties ar Benniju, jo vajadzēja kliegt pilnā kaklā.
— Kur mans pārvaldnieks, draugi? — viņš vaicāja.
— Savā kabinetā, — Madama atbildēja. — Rīt jāmaksā nodokļi.
— Ak vai, šie nodokļi! — Nunans izsaucās. — Labi, Madam, lūdzu, sagatavojiet manu iemīļoto dzērienu, es drīz atgriezīšos.
Klusu soļodams pa biezo sintētisko paklāju, viņš pa gaiteni pagāja garām nišām, ko aizsedza portjeras — uz sienas līdzās katrai nišai bija uzkrāsots kāds ziediņš —, nogriezās nelielā, klusā gaitenītī un bez klauvēšanas atvēra ar ādu apsistās durvis.
Krurnslis Katjuša cēli sēdēja pie galda un spogulīti pētīja baismīgu augoni uz deguna. Viņu nemaz neinteresēja, ka rit jāsamaksā nodokļi. Uz tukšā galda viņa priekšā atradās kārbiņa ar dzīvsudraba ziedi un glāze dzidra šķidruma. Krurnslis Katjuša pacēla pret Nunanu asinīm pieplūdušas acis un pielēca kājās, nomezdams zemē spogulīti. Nunans neteica ne vārda un atlaidās krēslā tam pretī, kādu laiku klusēdams skatījās uz šo nelieti un klausījās, kā tas kaut ko nesakarīgu purpina par nolādēto lietusgāzi un reimatismu. Tad viņš teica:
— Aizslēdz nu durvis, dārgumiņ!
Ar lielo kāju plakanajām pēdām būkšķinādams pa grīdu, Krurnslis pieskrēja pie durvīm, noklakšķināja atslēgu un atgriezās pie galda. Kā pinkains kalns viņš pa- cēlas virs Nunana, uzticīgi raudzīdamies saimniekam mutē. Nunans ar piemiegtām acīm vēl arvien lūkojās uz pārvaldnieku. Nez kāpēc viņam pēkšņi ienāca prātā, ka Krutnšļa Katjušas īstais vārds ir Rafaels. Par Krumsli viņš tika iesaukts briesmīgo kaulaino ķepu dēļ: biezie sari, kas klāja viņa rokas, pie zilgansarkanajām, plikajām ķepām izskatījās gluži kā aproces. Par Katjušu viņš sevi bija iesaucis pats, būdams pilnīgā pārliecībā, ka tas ir tradicionāls lielo mongoļu valdnieku vārds. Rafaels. Nu labi, Rafael, sāksim.
— Kā klājas? — Nunans jautāja laipnā balsī.
— Viss kartībā, bos, — Rafaels Krurnslis steidzīgi attrauca.
— To skandālu komandantūrā nokārtoji?
— Liku galdā simt piecdesmit monētas. Visi ir apmierināti.
— Tie simt piecdesmit lai iet no tavas kabatas. Tā bija tava vaina, dārgumiņ. Vajadzēja pasekot.
Krurnslis savaikstīja nelaimīgu seju un pazemīgi noplātīja milzīgās ķepas.
— Hallē vajadzētu ielikt jaunu parketu, — Nunans turpināja.
— Tiks izdarīts.
Nunans, lūpas izstiepis, brīdi klusēja.
— Laupījums ir? — viņš jautāja, pieklusinājis balsi.
— Mazliet ir, — Krurnslis atteica, arī pazeminādams balsi.
— Parādi.
Rafaels metās pie seifa, izņēma no tā sainīti, nolika uz galda Nunanam priekšā un attina vaļā. Saimnieks ar vienu pirkstu parakņājās «melno lāšu» kaudzē, paņēma «aproci», apskatīja to no visām pusēm un nolika atpakaļ.
— Tas ir viss?
— Neviens nenes, — Rafaels vainīgi paskaidroja.
— Nenes… — Nunans atkārtoja.
Viņš rūpīgi notēmēja un no visa spēka ar zābaka purngalu iespēra Rafaelam pa stilbu. Tas iekunkstējās, it kā gribēja noliekties, lai paberzētu sadauzīto vietu, bet tūlīt atkal iztaisnojās un nostiepa rokas gar sāniem. Tad Nunans pielēca kājās, atgrūda krēslu, satvēra Rafaelu aiz krekla apkakles un spiedās viņam tuvāk, spārdīdamies ar kājām, bolīdams acis un čukstēdams niknus lamuvārdus. Rafaels kunkstēdams un stenēdams, izslējis galvu kā izbiedēts zirgs, kapās atpakaļ, lidz atdūrās pret dīvānu un sabruka uz tā.
— Tātad tu šiverē uz divām pusēm, nelieti? — Nunans šņāca tieši viņam acīs, kas bija aiz bailēm izvalbītas. — Maitu Ērglis dzīvo Zonas mantās kā niere taukos, bet tu pasniedz man krellītes papīriņā!… — Viņš atvēzējās un iesita Rafaelam pa seju, cenzdamies trāpīt pa augoni uz deguna. — Sapūdēšu cietumā! Dzīvosi mēslos… Grauzīsi sausiņus… Nolādēsi to dienu, kad esi nācis pasaulē! — Atvēzējies viņš atkal ar dūri iegāza pa augoni. — Kur Bārbridžs ņem laupījumu? Kāpēc viņam nes, bet tev ne? Kas ne^? Kāpēc es neko nezinu? Kā labā tu strādā, sarainais cūka? Runā!