Krumslis bez skaņas vārstīja muti. Nunans palaida viņu vaļā, atgriezās pie sava krēsla un saslēja kājas uz galda.
— Nu? — viņš jautāja.
Rafaels ar troksni ievilka asinis degunā un teica:
— Goda vārds, bos… Ko jūs! Kāds gan Maitu Ērglim var būt laupījums? Viņam nav nekāda laupījuma. Tagad nevienam nav laupījuma…
— Vai tu taisies strīdēties ar mani? — Nunans rāmi vaicāja un nocēla kājas no galda.
— Nē, nē, bos… Goda vārds… — Rafaels steidzīgi bēra vārdus. — Kaut jupis mani parautu! Ko nu runāt par strīdēšanos! Pat prātā nav nācis…
— Es tevi izmetīšu ārā, — Nunans drūmi teica. — Nemāki strādāt. Kāda velna pēc tu esi man vajadzīgs? Tādus kā tu par kvartu es varu desmitiem dabūt. Darbā man vajadzīgs īsts cilvēks.
— Pagaidiet, bos, — Rafaels prātīgi ierunājās, iz- triepdams asinis pa visu seju. — Ko jūs tā uzreiz, ar joni?… Noskaidrosim tomēr… — Uzmanīgi ar pirkstgalu viņš pieskārās augonim. — Jūs sakāt, ka Bārbri- džam ir daudz laupījuma? Nezinu. Lūdzu piedošanu, bet to jums kāds būs samelojis. Pašlaik nevienam nav laupījuma. Zonā tagad taču iet tikai pienapuikas, un viņi ari vairs neatgriežas. Nē, bos, to jums kāds būs samuldējis …
Nunans iesānis vēroja viņu. Izskatījās, ka Rafaels patiešām neko nezina. Turklāt viņam arī nebija izdevīgi melot — no Maitu Ērgļa daudz nenopelnīsi!
— Vai pikniki… vai tie ir ienesīgi? — viņš jautāja.
— Pikniki? Nevarētu teikt, ka ļoti. Ar riekšavām naudu nav iespējams grābt… Tagad pilsētā izdevīgu darījumu vairs nav…
— Kur tos piknikus rīko?
— Kur rīko? Dažādās vietās. Gan pie Baltā kalna, gan pie Karstajiem avotiem, gan Varavīksnes ezera…
— Un kāda tur klientūra?
— Kāda klientūra? — Rafaels nošņaukājās, samirkšķināja acis un konfidenciāli teica: — Ja jūs, bos, pats gribat ķerties pie šīs lietas, es jums gan neieteiktu to darit. Cīņā pret Bārbridžu jums nav izredžu.
— Kāpēc?
— Maitu Ērglim ir klientūra: pirmkārt, zilās ķiveres, — viņš nolieca vienu pirkstu, — otrkārt, virsnieki no komandantūras, treškārt, tūristi no «Metropoles», no «Baltās lilijas», no «Citplanētiešiem»… Goda vārds, bos, nav vērts ar to ķēpāties. Par meičām viņš mums maksā — nevarētu gan teikt, ka bagātīgi…
— Vai arī vietējie iet pie viņa?
— Galvenokārt jaunie.
— Un ko tādos piknikos dara?
— Ko dara? Braucam turp ar autobusiem. Tur jau ir teltis, bufetīte, mūzika… Katrs izklaidējas, kā grib. Virsnieki vairāk ar meičām, tūristi laužas, lai paskatītos uz Zonu — ja pikniks notiek pie Karstajiem avotiem, tad Zona tikpat kā ar roku aizsniedzama, tieši aiz Sēra aizas… Maitu Ērglis tur izsvaidījis zirgu kaulus, tāpēc viņi arī skalās ar binokļiem …
— Bet vietējie?
— Vietējie? Vietējos tas, protams, neinteresē. Tie izklaidējas … kā kurš prot,,.
— Bet Bārbridžs?
— Ko Bārbridžs? Viņš dara to pašu, ko citi…
— Bet tu?
— Ko es? Kā citi, tā arī es. Skatos, lai meičām nedara pāri… un … nu tur… Nu, vispār kā visi.
— Un cik ilgi tas turpinās?
— Kā kuru reizi. Dažkārt trīs dienas, bet reizēm visu nedēļu.
— Un cik tas prieks izmaksā? — Nunans jautāja, domādams pavisam ko citu.
Rafaels kaut ko atbildēja. Nunans viņā neklausījās. Tad lūk, kur tas suns aprakts. Vairākas dienas… vairākas naktis. Sādoš apstākļos gluži vienkārši nav iespējams izsekot Bārbridžu, pat ja tev ir dots šāds uzdevums. Un tomēr ļoti savādi. Viņam taču nav kāju, bet tur priekšā aiza … Nē, tomēr kaut kas nav, kā vajag…
— Kuri no vietējiem tur brauc pastāvīgi?
— No vietējiem? Es jums jau teicu — vairāk jaunieši. Galevi, Ražba… Cālēns Capfa… Cmiga… Mēdz būt arī Maltietis. Lustīga kompānija. Viņi šo būšanu sauc par «svētdienas skolu». Sak, vai apmeklēsim «svētdienas skolu»? Viņi tur brauc galvenokārt jau padzīvojušo tūristu dāmu dēļ. Nopelna tīri labi. Ierodas no Eiropas kāda vecene …
— «Svētdienas skola», — Nunans domīgi atkārtoja.
Pēkšņi viņam iešāvās prātā kāda dīvaina doma. Skola.
Viņš piecēlās.
— Labi, — Nunans noteica. — Dievs ar visiem šiem piknikiem. Tie nav domāti mums. Tomēr tev jāzina: Maitu Ērglim ir laupījums, bet tas jau attiecas uz mums, dārgumiņ. To mēs tā vienkārši atstāt nevaram. Meklē, Krum- sli, meklē, citādi es tevi patriekšu pie velna. Kur viņš ņem laupījumu, kas viņam to piegādā — noskaidro visu un dod divdesmit procentu vairāk nekā viņš. Skaidrs?
— Skaidrs, bos. — Krumslis arī jau stāvēja kājās — rokas nostieptas gar sāniem, nosmulētajā sejā padevīga izteiksme.
— Esi taču apsviedīgāks! Palauzi galvu, stulbeni! — Nunans pēkšņi uzkliedza un izgāja no istabas.
Hallē pie letes viņš bez steigas izdzēra savu aperitīvu, papļāpāja ar Madamu par morālo pagrimumu, lika manīt, ka tuvākajā laikā paredzējis iestādi paplašināt un, baisi pieklusinājis, lai izklausītos svarīgāk, apvaicājās, ko darīt ar Benniju: puisietis kļuvis vecs, nedzird, nav vairs agrākās reakcijas, nespēj tik daudz padarīt kā senāk… Pulkstenis bija jau seši, gribējās ēst, bet smadzenēs visu laiku rosījās un nedeva mieru pēkšņa doma, šķietami nesakarīga, ne ar ko nesaistīta, bet tāda, kas daudz ko izskaidroja. Jā, jau tāpat kaut kas bija noskaidrojies, nozudis satraucošās un biedējošās mistikas piejaukums, palikušas vienīgi dusmas uz sevi, ka agrāk nebija ienākusi prātā tāda iespēja, taču tas nebija pats galvenais — svarīgākais bija šī doma, kura urbās smadzenēs un nedeva mieru.
Atvadījies no Madamas un paspiedis roku Bennijam, Nunans tiešā ceļā devās uz «Boržču». Visa nelaime ir tā, ka mēs nemanām, kā paiet gadi. Nospļauties par gadiem — mēs nemanām, ka viss mainās, daudzkārt savām acīm esam redzējuši, kā viss mainās, un tajā pašā laikā nespējam noķert to brīdi, kad notiek pārmaiņas, vai arī meklējam tās citā vietā, nevis tur, kur vajadzētu. Pa šo laiku jau parādījušies jauni stalkeri, kas apgādāti ar kibernētiku. Vecais stalkers bija netīrs, īgns cilvēks, kas stūrgalvīgi kā zvērs milimetru pēc milimetra līda uz vēdera pa Zonu, nopelnīdams sev krietnu žūksni naudas. Jaunais stalkers ir frants ar kaklasaiti, inženieris, kas sēž kaut kur kilometra attālumā no Zonas, ar cigareti zobos un atspirdzinoša dzēriena glāzi blakus — sēž un skatās ekrānā. Algots džentlmenis. Ļoti loģiska aina. Tik ārkārtīgi loģiska, ka citas iespējas nemaz neienāk prātā. Bet ir taču arī citas iespējas, piemēram, «svētdienas skola».
Un pēkšņi it kā ne no šā, ne no tā Nunanu pārņēma izmisums. Tas viss bija nevajadzīgi, viss bija lieki. Ak dievs, viņš nodomāja, mums taču nekas neiznāks! Nekas nav noturams. Nekāds spēks vairs nenoturēs pudelē šo džinu, viņš ar šausmām domāja. Nevis tāpēc, ka mēs slikti strādājam, ne arī tāpēc, ka viņi ir viltīgāki un veiklāki par mums. Gluži vienkārši tāpēc, ka mūsu pasaule ir tāda. Un cilvēks mūsu pasaulē ir tāds. Ja nebūtu noticis citplanētiešu Apmeklējums, būtu gadijies kas cits. Cūka paliek cūka — izpeldējusies tā no jauna vārtās dubļos…
«Boržčs» laistījās vienās ugunīs, un no turienes plūda kārdinošas smaržas. Arī «Boržčs» bija pārvērties — ne vairs deju, ne līksmības. Gutalīns uz šejieni nenāk, nicina šo iestādi. Droši vien arī Redriks Šuharts, pabāzis te savu vasarraibumaino degunu, saviebjas un aiziet. Ernests vēl vienmēr sēž cietumā, visu pārzina viņa vecene: te ir sava pastāvīgā solīdā klientūra, viss institūts nāk uz šejieni pusdienot, arī vecākie virsnieki — mājīgas ka- bīnītcs, ēdiens garšīgs, ne visai dārgs, alus vienmēr svaigs. Vecs, labs traktieris.