Vienā no kabīnītēm Nunans ieraudzīja Valentīnu Pil- manu. Laureāts sēdēja pie kafijas tasītes un lasīja uz pusēm pārlocītu žurnālu. Nunans piegāja pie galdiņa.
— Vai atļausiet piebiedroties? — viņš jautāja.
Valentīns pacēla pret viņu tumšos aceņu stiklus.
— Ā, — viņš noteica. — Lūdzu.
— Tūlīt, nomazgāšu tikai rokas, — Nunans atsaucās, pēkšņi atcerējies Krumšļa augoni.
Te viņu labi pazina. Kad viņš atgriezās un apsēdās Valentīnam pretī, uz galda jau stāvēja maza ogļu panniņa ar kūpošu šurasko un liels kauss ar alu — ne pārāk aukstu un ne siltu — tieši ar tādu, kāds viņam garšoja. Valentīns nolika žurnālu un pacēla pie lūpām kafijas tasi.
— Paklausieties, Valentīn, — Nunans ierunājās, nogriezdams gabaliņu gaļas. — Kā jūs domājat — ar ko tas viss beigsies?
— Par ko jūs runājat?
— Citplanētiešu Apmeklējums, Zonas, stalkeri, militāri rūpnieciskie kompleksi — visa ši putra.. Kā tas var beigties?
Valentīns ilgi lūkojās viņā ar aklajiem, melnajiem stikliem. Pēc tam aizpīpēja cigareti.
— Runājiet konkrētāk: kurus jūs domājat?
— Nu, teiksim, tā planētas daļa, kurā dzīvojam mēs.
— Tas atkarīgs no tā, vai mums veiksies vai ne. Tagad jau zinām, ka planētas daļai, kurā mītam mēs, citplanētiešu Apmeklējums visā visumā ir pagājis bez sekām. Protams, nav izslēgts, ka, svešām rokām grābjot karstas ogles, mēs galu galā neizraušam arī ko tādu, kā dēļ dzīve ne tikai pie mums, bet uz visas planētas kļūs neiespējama. Tā būtu neveiksme. Tomēr jums jāatzīst, ka tādas neveiksmes cilvēcei ir draudējušas vienmēr. — Viņš ar plaukstu izgaiņāja cigaretes dūmus un pasmīnēja. — Zināt, es jau sen esmu atradinājies runāt par cilvēci kā vienotu veselumu. Cilvēce kopumā — tā ir pārāk stacionāra sistēma, tai ir bieza āda …
— Jūs tā domājat? — Nunans apbēdināts jautāja. — Jā, var jau būt…
— Sakiet atklāti, Ričard, — Valentīns vaicāja, acīm redzami uzjautrināts. — Kas jūsu — kā veikalnieka — dzīvē ir mainījies kopš citplanētiešu Apmeklējuma? Jūs uzzinājāt, ka kosmosā līdzās mūsu civilizācijai eksistē vēl vismaz viena veida saprātīgas būtnes. Un ko jūs no tā secinājāt?
— Kā lai jums pasaka.,. — Nunans nomurmināja. Viņš jau nožēloja, ka iesācis šo sarunu. Te nebija ko runāt. — Kas manā dzīvē mainījies?… Piemēram, jau daudzus gadus es izjūtu visādas neērtības… Labi, viņi atnāca un tūlīt aizgāja. Bet ja nu viņi ierodas vēlreiz un sadomā te palikt? Man, veikalniekam, ziniet, tie nav tukši jautājumi: kas viņi ir, kā viņi dzīvo, kas viņiem vajadzīgs?… Visprimitīvākajā veidā esmu spiests domāt, kā pārkārtot ražošanu. Man jābūt uz to gatavam. Un ja nu izrādīsies, ka es vispār viņu sistēmā neesmu vajadzīgs! — Viņš atdzīvojās. — Bet ja nu mēs neviens nebūsim vajadzīgi? Ja jau esam sākuši par to runāt, sakiet, Valentīn, — vai uz šiem jautājumiem ir kāda atbilde? Kas viņi ir, ko viņiem vajadzēja, un vai viņi vēl atgriezīsies?…
— Atbildes ir, — pasmīnēdams atteica Valentīns. — To ir pat ļoti daudz, varat izvēlēties jebkuru.
— Bet kā jūs pats domājat?
— Atklāti sakot, nekad neesmu atļāvies domāt par to nopietni. Es uzskatu, ka šis Apmeklējums pirmām kārtām ir unikāls notikums, kas var dot iespēju pārlēkt uzreiz vairākiem pakāpieniem izziņas procesā. Kaut kas līdzīgs ceļojumam tehnoloģijas nākotnē, apmēram tāda situācija, kāda izveidotos, ja Izaka Ņūtona laboratorijā būtu nokļuvis moderns kvantu ģenerators…
— Ņūtons neko nebūtu sapratis.
— Velti jūs tā domājat! Ņūtons bija ļoti vērīgs cilvēks.
— Jā? Nu labi, dievs ar Ņūtonu. Tomēr — kā jūs izskaidrojat šo Apmeklējumu? Kaut vai nenopietni…
— Labi, es jums pateikšu. Tomēr man jūs, Ričard, jābrīdina, ka jūsu jautājums ir pseidozinālnes kompetence; šo zinātni sauc par ksenoloģiju. Tā ir zinātniskās fantastikas un formālās loģikas nedabisks hibrīds, mistrojums. Tās pamatā ir nepareizs pieņēmums, ka citplanētiešu saprātam piemīt mūsu — Zemes cilvēku — psiholoģija.
— Kāpēc nepareizs? — Nunans gribēja zināt.
— Tāpēc, ka biologi jau kādreiz apdedzinājās, kad cilvēka psiholoģiju mēģināja piedēvēt dzīvniekiem! Ņemiet vērā: mūsu pašu planētas Zemes dzīvniekiem.
— Atvainojiet, bet tas ir pavisam kas cits. Mēs taču runājam par saprātīgu būtņu psiholoģiju …
— Jā gan. Un viss būtu ļoti labi, ja mēs zinātu, kas ir saprāts.
— Vai tad mēs to nezinām? — Nunans brīnījās.
— Iedomājieties: nē! Parasti atsaucamies uz ļoti vienpusīgu definējumu: saprāts ir cilvēkam raksturīga īpašība, kas atšķir viņa rīcību no dzīvnieka rīcības. Vai zināt, tas ir mēģinājums novilkt robežu starp saimnieku un viņa suni, kurš it kā visu saprot, tikai nespēj neko pateikt. Starp citu, no šī vienpusīgā definējuma izriet citi — asprātīgāki. Tie pamatojas uz bēdīgiem novērojumiem par jau minēto cilvēka rīcību. Kaut vai, piemēram, tāds: saprāts ir dzīvas būtnes spēja izdarīt kaut ko nemērķtiecīgu un nedabisku.
— Jā, tas ir par mums: par mani, par tādiem kā es, — Nunans skumīgi piekrita.
— Diemžēl. Vai ari, teiksim, definējums — hipotēze. Saprāts ir komplicēts instinkts, kas vēl nav paguvis izveidoties. Jāpatur prātā, ka instinktīva rīcība vienmēr ir mērķtiecīga un dabiska. Paies miljons gadu, instinkts izveidosies pilnīgi, un mēs vairs nedarīsim kļūdas, kuras droši vien ir saprāta neatņemama īpašība. Un, ja tad Visumā kaut kas mainīsies, mēs laimīgi izmirsim — atkal tieši tāpēc, ka vairs nemācēsim darīt kļūdas, tas ir, izmēģināt dažādus variantus, kas pēc stingras programmas nav paredzēti.
— Jums viss iznāk… pazemojoši.
— Lūdzu, varu sniegt vēl vienu definējumu — ļoti cēlu un augstsirdīgu: saprāts ir spēja izmantot apkārtējās pasaules spēkus, nesagraujot šo pasauli.
Nunans saviebās un pakratīja galvu.
— Nē, — viņš teica. — Tas nav par mums… Nu, bet kā attiecībā uz to, ka cilvēks atšķirībā no dzīvnieka ir būtne, kas izjūt nepārvaramu prasību pēc zināšanām? Es kaut kur esmu par to lasījis.
— Es arī, — Valentīns pievienojās. — Bet visa nelaime tā, ka cilvēks, vismaz vidusmēra cilvēks — tas, kuru jūs domājat, kad sakāt «par mums» vai «ne par mums», — šis cilvēks ļoti viegli pārvar savu «nepārvaramo» prasību pēc zināšanām. Manuprāt, tādas prasības nemaz nav. īr vajadzība saprast, bet tur zināšanas nav vajadzīgas. Hipotēze par dievu, piemēram, dod kolosālu iespēju absolūti visu saprast, pilnīgi neko neizzinot… Dodiet cilvē- l<am galēji vienkāršotu pasaules sistēmu un izskaidrojiet jebkuru notikumu, pamatojoties uz šo vienkāršoto modeli. Tādai pieejai nav vajadzīgas nekādas zināšanas. Dažas iekaltas formulas plus tā saucamā intuīcija, tā saucamā praktiskā attapība un tā saucamais veselais saprāts.
— Pagaidiet, — Nunans pārtrauca Valentīnu. Viņš izdzēra alu un ar troksni nolika tukšo kausu uz galda. — Nenovirzieties no temata. Turpiniet tomēr šādā plāksnē: cilvēks sastopas ar būtni no citas planētas. Kā viņi uzzinās viens par otru, ka abi ir saprātīgi?