— Nav ne jausmas, — Valentīns uzjautrināts atbildēja. — Viss, ko šajā sakarībā esmu lasījis, veido apburto loku. Ja viņi spēj ar mums kontaktēties, tātad viņi ir saprātīgi. Un otrādi: ja viņi ir saprātīgi, viņi spēj ar mums kontaktēties. Un vispār: ja citas planētas būtnei ir tas gods būt apveltītai ar cilvēka psiholoģiju, tad tā ir saprātīga. Lūk, tā!
— Se tev nu bija… — Nunans novilka. — Bet es domāju, ka jums jau viss salikts pa plauktiņiem…
— Salikt pa plauktiņiem var arī pērtiķis, — Valentīns iebilda.
— Nē, pagaidiet! — Nunans pārtrauca. Viņš nez kāpēc jutās piekrāpts. — Ja jūs nezināt tik vienkāršas lietas… Labi, dievs ar visu saprātu. Acīmredzot te pats velns netiks gudrs. Nu, bet ar citplanētiešu Apmeklējumu? Ko jūs domājat par to?
— Lūdzu, — Valentīns iesāka. — Iedomājieties pikniku …
Nunans sarāvās.
— Kā jūs teicāt?
— Pikniku. Iedomājieties: mežs, lauku ceļš, pļaviņa. No ceļa uz pļaviņu nogriežas mašīna, no tās izlec jauni cilvēki un meitenes, tiek izkrautas pudeles, grozi ar proviantu, tranzistori, fotoaparāti un kinoaparāti… Tiek sakurts ugunskurs, uzceltas teltis, ieslēgta mūzika. Bet no rīta viņi aizbrauc. Zvēri, putni un kukaiņi, kuri visu nakti ar šausmām vērojuši notiekošo, izlien no savām slēptuvēm. Un ko viņi ierauga? Zālē no mašīnas iztecējusi eļļa, izlaistīts benzīns, izsvaidītas nederīgās sveces un eļļas filtri. Mētājas visāda draza, izdegušas spuldzītes… No protektoriem palikušas dubļu pikas, kuras saplūdušas kopā un izskatās kā purvs… nu, un pats saprotat, ugunskura atliekas, apgrauzti āboli, konfekšu papīri, konservu kārbas, kabatas nazis, vecas, saplēstas avīzes, novītušas puķes no citām norām…
— Jā, es sapratu. Pikniks ceļa malā, — Nunans viņu pārtrauca.
— Tieši tā. Pikniks kāda liela, kosmiska ceļa malā. Bet jtis vēl jautājat, vai viņi atgriezīsies vai ne!
— Dodiet man cigareti! Kaut velns parautu jūsu psei- dozinātni! Es gan to visu biju iedomājies citādi.
— Jums ir tādas tiesības, — Valentīns piekrita.
— Tātad iznāk, ka viņi mūs nav pat pamanījuši?
— Kāpēc jūs tā domājat?
— Vismaz nav pievērsuši mums nekādu uzmanību.
— Zināt ko, jūsu vietā es gan par to neskumtu, — Valentīns ieteica.
Nunans ievilka dūmu, sāka klepot un aizmeta cigareti.
— Vienalga, — viņš ietiepīgi palika pie sava. — Nevar būt… Kaut velns jūs, zinātniekus, parautu! Kur jums radusies tāda necieņa pret cilvēku? Kāpēc jūs visu laiku cenšaties viņu pazemot?…
— Pagaidiet, — Valentīns viņu pārtrauca. — Paklanieties šādu citātu: «Jūs vaicājat man: kas ir cilvēka lielums? Vai tas, ka viņš radīja otru dabu? Ka lika darboties gandrīz vai kosmiskiem spēkiem? Ka ļoti īsā laikā ir apguvis planētu un izcirtis logu uz Visumu? Nēl Viņa lielums ir tas, ka, par spīti visam, viņš ir saglabājies, palicis neskarts un nodomājis tāds palikt arī turpmāk.»
Iestājās klusums. Nunans domāja.
— Var jau būt… — viņš nedroši teica. — Protams, no šāda viedokļa raugoties…
— Neskumstiet, — Valentīns labsirdīgi mierināja. — Pikniks — tā taču ir tikai mana hipotēze. Pat ne hipotēze, bet glezna… Tā saucamie nopietnie ksenologi mēģina pamatot daudz solīdākas versijas, kas glaimo cilvēka patmīlībai. Kaut vai, piemēram: nekāda citplanētiešu Apmeklējuma nav bijis, tāds vēl tikai būs. Kaut kāds augsti attīstīts saprāts nometis mums uz Zemes konteinerus ar savas materiālās kultūras paraugiem. Tas gaida, ka mēs izpētīsim šos paraugus, pie mums notiks lēciens uz priekšu tehnoloģiskajā attīstībā un mēs spēsim nosūtīt atbildes signālu, kas patiesībā nozīmēs, ka reāli Zeme ir gatava kontaktiem ar šo svešo saprātu. Nu, kā jums patīk šāda versija?
— Tā jau ir daudz labāka, — Nunans atzina. — Kā redzu, arī zinātnieku vidū gadās godprātīgi cilvēki.
— Un vēl kāds viedoklis: citplanētiešu Apmeklējums patiešām noticis, bet tas vēl nepavisam nav beidzies. Faktiski mēs pašlaik esam kontakta stāvoklī, tikai paši to nezinām, neapzināmies. Svešie atnācēji iemitinājušies Zonās un rūpīgi pēta mūs, vienlaikus sagatavojot «nākamības nežēlīgajiem brīnumiem».
— Lūk, to es saprotu! — Nunans iesaucās. — Tad vismaz ir skaidrs, kas par noslēpumainu jandāliņu notiek rūpnīcas drupās. Jāpiebilst, ka mūsu pikniks šo kņadu nekādi nespēj izskaidrot.
— I<ā nu neizskaidro! — Valentīns iebilda. — Galu galā kāda meitenīte varēja aizmirst pļaviņā savu iemīļoto uzvelkamo lācīti…
— Nerunājiet muļķības, — Nunans noteikti pārtrauca Valentīnu. — Tas tik ir rotaļu lācītis — zeme dreb… Lai gan, protams, varētu būt arī lācītis… Vai alu dzersiet? Rozālija! Divus alus ksenologu kungiem!… Ar jums tomēr ir patīkami patērzēt, — viņš atzinīgi teica. — Sāda smadzeņu skalošana iedarbojas tāpat kā smadzeņpodā iebērts angļu sāls. Bet tā tu, cilvēks, strādā, strādā un nezini, kāpēc, kādēļ, kas būs, kas nebūs, kas nomierinās sirdi…
Viņiem atnesa alu. Nunans iedzēra malciņu, pāri putu cepurei skatīdamies, kā Valentīns nicīgi un ar aizdomām apskata savu kausu.
— Nepatīk, vai? — viņš jautāja, aplaizīdams lūpas.
— Jā-ā, patiesību sakot, es nedzeru, — Valentīns teica ne visai drošā un pārliecinošā tonī.
— Vai tiešām? — Nunans brīnījās.
— Velns parāvis! — Valentīns iesaucās un noteikti atstūma alus kausu. — Labāk pasūtiet man konjaku.
— Rozālija! — Nunans tūlīt ieaurojās; beidzot arī viņam kļuva jautri.
Kad konjaks bija atnests, viņš teica:
— Un tomēr tā nevar. Es nemaz nerunāju par jūsu pikniku — tā vispār ir cūcība, bet, pat ja pieņemam versiju, ka tā, teiksim, ir prelūdija kontaktam, vienalga, tas nav labi. Es saprotu — «aproces», «mānekļi»… Bet kāpēc «raganu receklis», «odu kaupre», tās pretīgās pūkas? …
— Piedodiet, — Valentīns pārtrauca, izraudzīdamies citrona šķēlīti. — Es ne visai labi saprotu jūsu terminoloģiju. Kādas, piedodiet, kaupres?
Nunans iesmējās.
— Tā ir folklora, — viņš paskaidroja. — Stalkeru darba žargons. Par «odu kauprēm» sauc vietas ar paaugstinātu gravitāciju.
— A-ā, gravikoncentrāti… Paaugstināta gravitācija. Par to es labprāt parunātu, bet jūs nekā nesapratīsiet.
— Kāpēc es nesapratīšu? Kā nekā esmu inženieris…
— Tāpēc, ka es pats nesaprotu, — Valentīns atzinās. — Man ir vienādojumu sistēmas, bet nav ne jausmas, kā tās izskaidrot… Un «raganu receklis» droši vien ir koloidālās gāzes, vai ne?
— Tās pašas vien ir. Vai esat dzirdējis par katastrofu Kariganovu laboratorijās?
— Kaut ko esmu dzirdējis, — Valentīns negribīgi teica.
— Tie idioti ievietoja porcelāna konteineru ar «recekli» speciālā, pilnīgi izolētā kamerā… tas ir, viņi paši domāja, ka kamera ir pilnīgi izolēta… bet, kad viņi ar manipulatoriem atvēra konteineru, «receklis» izgāja caur metālu un plastmasu kā ūdens caur dzēšlapu, izplūda ārā, un viss, ar ko tas saskarās, ari pārvērtās tādā pašā receklī. Trīsdesmit pieci cilvēki gāja bojā, vairāk nekā simt sakropļoti, un visa laboratorijas ēka vairs nav izmantojama. Vai jūs tur kādreiz esat bijis? Lieliska celtne, bet tagad receklis saplūdis pagrabos un apakšējos stāvos… Še tev kontaktu prelūdija!