Valentīns saviebās.
— Jā, es to visu zinu, — viņš teica. — Tomēr jums, Ričard, jāpiekrīt, ka citplanētieši šajā gadījumā nav vainīgi. Kā viņi varēja zināt, ka mums eksistē militārās rūpniecības kompleksi?
— Bet vajadzēja zināt! — Nunans pamācoši atteica.
— Viņi droši vien teiktu: militārās rūpniecības kompleksus jau sen vajadzēja iznīcināt.
— Arī tas ir pareizi, — Nunans piekrita. — Ja jau viņi ir tik vareni, tad būtu ķērušies klāt.
— Tātad jūs ierosināt, lai viņi iejaucas Zemes cilvēku iekšējās lietās?
— Hm-m, — Nunans novilka. — Tā mēs varam aiziet ļoti tālu. Nerunāsim vairs par to. Labāk atgriezīsimies pie mūsu sarunas sākuma. Ar ko tas viss beigsies? Teiksim, jūs, zinātnieki, — vai jūs cerat iegūt no Zonas kaut ko fundamentālu, kaut ko tādu, kas patiešām izraisītu radikālu pagriezienu zinātnē, tehnoloģijā un mūsu dzīvesveidā? …
Valentīns paraustīja plecus.
— Ričard, es neesmu īstais cilvēks, kam jūs varat to jautāt. Man nepatīk fantazēt pa tukšo. Ja runa ir par tik nopietniem jautājumiem, es uzskatu par labāku piesardzīgu skepsi. Pamatojoties uz to, ko esam jau saņēmuši, domāju, ka priekšā ir vēl vesela buķete visādu iespēju, tāpēc nekā noteikta nevar pateikt.
— Nu labi, pamēģināsim no otra gala. Kā jūs domājat — ko mēs jau esam saņēmuši?
— Lai cik tas būtu jocīgi, esam ieguvuši diezgan maz. Esam atklājuši daudz brīnumu. Dažos gadījumos esam pat iemācījušies izmantot tos savam vajadzībām. Esam pieraduši pie tiem… Pērtiķis nospiež sarkano pogu un saņem banānu, nospiež balto — saņem apelsīnu, bet viņš nezina, kā iegūt banānus un apelsīnus bez pogu spaidīšanas. Tāpat viņš nesaprot, kāds sakars ir starp pogu un apelsīnu vai banānu. Kaut vai, piemēram, tie paii «puļķi». Mēs esam iemācījušies tos izmantot, atklājām pat apstākļus, kādos tie daloties vairojas. Bet vēl līdz šai dienai mēs neprotam paši pagatavot nevienu «puļķi», nezinām, kāda ir to uzbūve, un, kā liecina līdzšinējā pieredze, tik drīz arī netiksim galā ar šo uzdevumu… Es teiktu tā: ir objekti, kurus mēs esam iemācījušies izmantot. Mēs tos izmantojam, kaut gan droši vien daram to pavisam citādi nekā paši citplanētieši. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka vairumā gadījumu mēs naglas iedzenam ar mikroskopu. Lin tomēr ir lietas, ko mēs izmantojam: «puļķi», «aproces», kas stimulē dzīvības procesus… dažādie kvazibioloģisko masu tipi, kuri radījuši tādu apvērsumu medicīnā… Esam saņēmuši jaunus trankvili- zatorus, jauna veida minerālmēslus, apvērsums agronomijā… Bet ko es jums visti to stāstu! Jūs pats to zināt tikpat labi kā es — redzu, ka pats nēsājat aprocīti… Sauksim tos par derīgajiem objektiem. Var teikt, ka cilvēce zināmā mērā ar tiem ir aplaimota, lai gan nevienu mirkli nedrīkstam aizmirst, ka mūsu eiklīdajā pasaulē ikvienai nūjai ir divi gali…
— Vai jūs runājat par to, ka ir nozares, kur šo objektu izmantošana nav vēlama? — Nunans jautāja.
— Tieši tā. Teiksim, «puļķu» izmantošana kara rūpniecībā… Nē, es gribēju teikt ko citu. Katra derīgā objekta iedarbību vai ietekmi mēs daudzmaz esam izpētījuši un daudzmaz izskaidrojuši. Tagad jāķeras pie tehnoloģijas, bet pēc gadiem piecdesmit mēs paši iemācīsimies pagata vot šos karaļa zīmogus un tad tiku tikām dauzīsim ar tiein riekstus. Sarežģītāk ir ar citu objektu grupu — sarežģītāk tieši tāpēc, ka mēs nevaram vai neprotam tos nekādi izmantot, bet šo objektu īpašības pēc mūsu pašreizējiem priekšstatiem ir absolūti neizskaidrojamas. Kaut vai, piemēram, dažāda tipa magnētiskie slazdi. Mēs saprotam, ka tie ir magnētiskie slazdi. Panovs to pieradīja ļoti asprātīgi. Bet mēs nesaprotam, kur atrodas tik spēcīga magnētiskā lauka avots, kur slēpjas tā super- stabilitātes cēlonis… neko nesaprotam. Mēs varam tikai izteikt fantastiskas hipotēzes par tādām telpas īpašībām, par kurām mums agrāk nebija ne jausmas. Vai K-23… Kā jūs saucat tās skaistās, melnās lodītes, kuras izmanto rotaslietām?
— «Melnās lāses», — Nunans paskaidroja.
— Pareizi, «melnās lāses»… Labs nosaukums… Jus jau zināt, kādas ir to īpašības. Ja uz šādu lodīti laiž gaismas staru, tas neiziet lai cauri uzreiz, bet aizkavējas, un šī aizkavēšanās atkarīga no lodītes svara, lieluma un vēl dažiem citiem parametriem, un iznākošās gaismas frekvence vienmēr ir mazāka par ieejošās gaismas frekvenci … Ko tas nozīmē? Kāpēc tā notiek? Pastāv neprātīga ideja, ka šīs jūsu «melnās lāses» patiesībā ir gigantiski telpiski veidojumi, kam piemīt citādas īpašības nekā mums zināmajai telpai un kas šādu «satītu» formu ieguvuši mūsu telpas iedarbībā… — Valentīns izvilka cigareti un aizsmēķēja. — Ar vārdu sakot, šīs grupas objekti pašreizējā cilvēces praksē ir pilnīgi nederīgi, lai gan no tiri zinātniskā viedokļa tiem ir fundamentāla nozīme. Tās ir no debesim nokritušas atbildes uz jautājumiem, kurus mēs vēl neprotam uzdot. Minētais sers Izaks varbūt neorientētos lāzerā, bet viņš vismaz saprastu, ka tāda lieta ir iespējama, un šis apstāklis stipri ietekmētu viņa zinātnisko pasaules uzskatu. Es nerunāšu par to sīkāk, bet, tā kā eksistē tādi objekti kā magnētiskie slazdi, K-23, «baltais riņķis», tad līdz ar to uzreiz ir pārvilkta svītra veselai virknei nesen radušos teoriju un dzimušas pilnīgi jaunas idejas. Un ir vēl arī trešā grupa…
— Ja, — Nunans piekrita. — «Raganu receklis» un citi jaukumi.
— Nē, nē. Tie visi pieskaitāmi vai nu pie pirmās, vai otrās grupas. Es domāju tos objektus, par kuriem nezinām neko vai arī zinām tikai pēc nostāstiem, objekti, kurus nekad neesam turējuši rokās. Tos, ko stalkeri mums aizstiepuši no degungala, kas pārdoti nezin kam, kas paslēpti. Tos, par kuriem viņi klusē. Leģendas un pus- leģendas: «mašīna, kas izpilda vēlēšanos», «klaidonis Diks», «jautrie spoki»…
— Pag, pag, — Nunans viņu pārtrauca. — Kas tie tādi ir? «Mašīna, kas izpilda vēlēšanos» — to es saprotu …
Valentīns iesmējās.
— Redzat nu, arī mums ir savs darba žargons. «Klaidonis Diks» ir tas pats hipotētiskais uzvelkamais lācītis, kurš ālējas rūpnīcas drupās. Bet «jautrie spoki» ir kaut kāda bīstama turbulenta plūsma, kura manīta dažos Zonas rajonos.
— Pirmo reizi par to dzirdu, — Nunans atzinās.
— Vai saprotat, Ričard, — Valentīns dedzīgi runāja, — mēs rakājamies pa Zonu jau divus gadu desmitus, taču nezinām pat tūkstošo daļu no tā, kas Zonā atrodas. Bet runājot par Zonas ietekmi uz cilvēku… Jā, mūsu klasifikācijā vajadzēs izveidot vēl vienu — ceturto grupu. Pie šīs grupas pieskaitīsim nevis objektus, bet iedarbību. Sī grupa ir izpētīta pavisam maz, lai gan faktu, manuprāt, sakrājies vairāk, nekā vajag. Vai zināt, Ričard, man reizēm tirpas skrien pār muguru, domājot par šiem faktiem.
— Dzīvie miroņi… — Nunans nomurmināja.
— Ko? A-ā… Nē, tas ir mīklaini — un nekas vairāk. Kā lai jums to pasaka… Tas ir noģidums, šķitums… Bet kad pēkšņi ap cilvēku ne no šā, ne no tā sāk veidoties ārkārtējas fizikālas, ārkārtējas bioloģiskas parādības …
— A-ā, jūs domājat emigrantus…
— Jā, tieši viņus. Vai zināt, matemātiskā statistika ir ļoti precīza zinātne, kaut gan arī te ir sastopami gadi- juma lielumi. Un tomēr tā ir ļoti daiļrunīga zinātne, ļoti uzskatāma…
Valentīns acīmredzot bija viegli iereibis. Viņa balss kļuva skaļāka, vaigi bija sasārluši, bet uzacis saraukušās augstu virs tumšajām acenēm, piere sagrumbota kā ermoņikas.