— Man patīk tie, kas nedzer, — Nunans ironiski teica.
— Nenovirzieties no temata! — Valentīns viņam stingri uzsauca. — Klausieties, ko jums stāsta! Tas ir ļoti savādi. — Viņš pacēla glāzīti, vienā rāvienā izdzēra pusi un turpināja: — Mēs nezinām, kas notika ar nabaga hār- montiešiem pašā Apmeklējuma laikā. Bet viens no viņiem nolēma emigrēt. Kāds ļoti parasts pilsonis. Frizieris. Friziera dēls un friziera mazdēls. Viņš aizbrauc, teiksim, uz Detroitu. Atver savu frizētavu, un sākas velnišķīgi murgi. Vairāk nekā deviņdesmit procentu viņa klientu gada laikā nomirst: aiziet bojā autokatastrofās, izkrīt pa logu, daļu nogalina gangsteri un huligāni, daļa noslīkst seklās vietās — un tā tālāk, un tā joprojām. Detroitā un tās apkārtnē pieaug dabas katastrofu skaits. Nez no kurienes uzrodas virpuļvētras un taifūni, kuri šajās vietās nav bijuši no tūkstoš septiņi simti nez kāda gada. Un tā tālāk tādā pašā garā. Līdzīgas kataklizmas notiek jebkurā pilsētā, jebkurā vietā, kur apmetas emigranti no Zonas rajona, un šo kataklizmu skaits ir tieši proporcionāls to emigrantu skaitam, kuri apmetušies tajā vietā. Iegaumējiet: tāda iedarbība ir tikai tiem emigrantiem, kuri piedzīvojuši pašu Apmeklējuma mirkli. Tie, kas dzimuši pēc Apmeklējuma, nekādi neietekmē nelaimes gadījumu statistiku. Jūs esat nodzīvojis šeit desmit gadu, bet pārcēlāties uz šejieni pēc Apmeklējuma, un jūs droši var pārvietot kaut vai uz Vatikānu. Ar ko tas izskaidrojams? No kā jāatsakās — no statistikas? Vai no veselā saprāta? — Valentīns sagrāba glāzīti un vienā rāvienā to izdzēra.
Ričards Nunans pakasīja aiz auss.
— M-jā, — viņš novilka. — Vispār es esmu dzirdējis par to, bet, atklāti sakot, vienmēr domājis, ka cilvēki mazliet pārspīlē… Patiešām, raugoties no mūsu varenās pozitīvistiskās zinātnes viedokļa …
— Vai arī, piemēram, Zonas mutagēnā iedarbība, — Valentīns pārtrauca Nunanu. Viņš noņēma acenes un ieurbās Ričardā ar savām melnajām, tuvredzīgajām acīm.
— Visos cilvēkos, kuri pietiekami ilgi bijuši saskarē ar Zonu, notiek kā fenotipiskās, tā arī genolipiskās pārmaiņas. Jūs taču zināt, kādi bērni dzimst stalkeriem, zināt, kas notiek ar viņiem pašiem. Kāpēc? Kur mutagēnais faktors? Radiācijas Zonā nav nekādas. Gaisa un augsnes ķīmiskajam sastāvam Zonā gan ir savas specifiskas īpašības, taču tiem nepiemīt nekāda mutagēna bīstamība. Vai man tādā situācijā jāsāk ticēt pesteļiem? Ļaunai acij?…
— Jūtu jums līdzi lielajās šaubās, — Nunans teica.
— Taču, patiesību sakot, man personiski augšāmcēlušies miroņi krīt uz nerviem daudz vairāk nekā statistikas dati.
It sevišķi tāpēc, ka šos datus es nekad neesmu redzējis, bet miroņus skatījis un apostījis vairāk, nekā vajag..,
Valentīns bezbēdīgi atmeta ar roku.
— Ak šie mūsu miroņi… — viņš novilka. — Klausieties, Ričard, vai jums nemaz nav kauna? Kā nekā tomēr esat izglītots cilvēks. Pirmkārt, tie nav nekādi miroņi. Tie ir atlējuini… rekonstrukcijas pēc skeleta… izbāžņi. Turklāt galvoju jums: no fundamentālu principu viedokļa šie jūsu veidojumi nemaz nav vairāk apbrīnojami kā mūžīgie akumulatori. Tikai «puļķi» pārkāpj pirmo termodinamikas likumu, bet atlējumi — otro, tur ir tā atšķirība. Savā ziņā mēs visi esam tādi kā alu cilvēki — neko briesmīgāku par rēgu vai vampīru nevaram iedomāties. Bet kauzalitātes principu neievērošana ir daudz briesmīgāka nekā vesels bars rēgu… un visādu Rubin- šteina — vai Vallenšteina? — briesmoņu.
— Frankenšteina.
— Jā, protams, Frankenšteina briesmoņi. Sellija kundze. Dzejnieka laulātā draudzene. Vai meita. — Viņš pēkšņi iesmējās. — Jūsu atlējumiem ir viena interesanta īpašība — autonomā dzīvotspēja. Tiem var nogriezt kādu ķermeņa daļu, un šī daļa dzīvos. Atsevišķi, pati par sevi. Bez kādiem fizioloģiskiem šķīdumiem… Nesen uz institūtu tika atvests viens tāds… Man stāstīja laborants Boida … — Valentīns sāka skaļi smieties.
— Vai mums nebūtu laiks doties uz mājām, Valen- tīn? — Nunans jautāja, raudzīdamies pulkstenī. —• Man vēl kārtojama viena svarīga lieta.
— Ejam, — Valentīns piekrita, veltīgi pūlēdamies iebāzt degunu briļļu rāmjos, un beidzot, paņēmis brilles ar abām rokām, rūpīgi uzstatīja tās uz deguna. — Vai jūs esat ar mašīnu?
— Jā, es jūs aizvedīšu.
Viņi samaksāja un devās uz izeju. Valentīns ik pa brīdim slaidi piemeta roku pie deniņiem, sveicinādams pazīstamus laborantus, kuri ziņkāri vēroja pasaulslaveno fizikas spīdekli. Pie pašām durvīm, atvadīdamies no šveicara, kurš smaidīja pār visu seju kā maijmēness, Valentīns nejauši nogrūda sev brilles, un visi trīs metās tās ķert.
— Rīt man ir eksperiments. Zināt, visai interesanta lieta… — viņš skaidroja, rāpdamies Nunana mašīnā.
Un viņš ņēmās stāstīt par rītdienas eksperimentu. Nunans aizveda viņu uz zinātnes pilsētiņu.
Arī zinātnieki baidās, Ričards domāja, atkal sēzdamies savā mašīnā. Baidās, gudrās galvas… Bet tā tam ari jābūt. Viņiem vajadzētu baidīties pat vairāk nekā mums, vienkāršajiem pilsoņiem, visiem kopā. Mēs taču neko nesaprotam, bet viņi vismaz saprot, cik maz viņi saprot. Skatās bezdibenī un zina, ka viņiem noteikti tur ir jānolaižas — sirds pamirst, tomēr jālaižas vien lejā… bet kā tikt tur zemē, kas atrodas apakšā, un, galvenais, vai pēc tam varēs izkļūt no turienes ārā?… Mēs, grēcīgie, skatāmies uz otru pusi. Varbūt tā arī vajag? Lai viss iet savu gaitu, gan jau kaut kā nodzīvosim. Viņš pareizi teica: pats varonīgākais cilvēces solis ir tas, ka esam izdzīvojuši un nolēmuši izdzīvot arī turpmāk… Un tomēr — kaut velns jūs parautu, viņš teica atnācējiem cit- planētiešiem. Vai nevarējāt sarīkot savus piknikus citā vietā? Kaut vai uz Mēness… Vai uz Marsa… Jūs esat tādi paši vienaldzīgi draņķi kā visi citi, kaut arī esat iemācījušies «satīt» telpu. Iedomājieties, sarīkojuši pikniku! Pikniks…
Kā man labāk tikt galā ar saviem piknikiem? — viņš domāja, lēni vadīdams mašīnu pa spilgti apgaismotajām mitrajām ielām. Kā veiklāk to visu izgrozīt? Pēc principa: minimāli maz darbības. Kā mehānikā. Kāda velna pēc man kabatā ir šāds tāds inženiera diploms, ja nevaru izdomāt, kā veiklāk izzoridēt šo bezkājaino nelieti…
Nunans apturēja mašīnu pie mājas, kurā dzīvoja Redriks Suharts, brītiņu pasēdēja pie stūres, prātā pārlikdams, kā iesākt sarunu. Tad viņš izņēma «puļķi», izrau- sās no mašīnas un tikai tagad ievēroja, ka māja izskatās neapdzīvota. Gandrīz visi logi bija tumši, skvēriņā neredzēja nevienas dzīvas dvēseles, tur nedega pat gaismekļi. Nunans iedomājās, ko viņš tūlīt ieraudzīs, un salīgi nodrebinājās. Viņam pat ienāca prātā, ka varbūt vajadzētu izsaukt Rcdriku pa telefonu un parunāt ar to mašīnā vai kādā klusā krodziņā, taču šo domu viņš atvairīja. Daudzu iemeslu dēļ. Un pie visa tā nebūsim tādi paši kā šie nožēlojamie tipi, kuri aizbēguši no šejienes kā tarakāni, kas applaucēti ar vārošu ūdeni.
Nunans iegāja pa parādes durvīm un kāpa augšup pa sen neslaucītām kāpnēm. Visapkārt valdīja klusums, kāds parasti mēdz būt neapdzīvotās telpās, daudzo dzīvokļu durvis, kas veda uz kāpņu telpu, bija vai nu puspievērtas, vai arī līdz galam vaļā — no tumšajiem priekšnamiem uzvēdīja pelējuma un puvuma smaka. Viņš apstājās Red- rika dzīvokļa durvju priekšā, pieglauda matus aiz ausīm, dziļi nopūtās un nospieda zvana pogu. Kādu brīdi aiz durvīm bija klusums, tad nočīkstēja grīdas dēļi, pagriežoties noklakšķēja atslēga, un durvis klusītiņām pavērās. Soļus viņš tā arī nebija dzirdējis.