Uz sliekšņa stāvēja Pērtiķēns — Redrika Suharta meita. No dzīvokļa gaiteņa pustumšajā kāpņu telpā krita spilgta gaisma, un pirmajā mirklī Nunans redzēja vienīgi meitenes tumšo siluetu un nodomāja, ka pēdējo mēnešu laikā viņa ir stipri pastiepusies, bet tad viņa atkāpās dziļāk gaitenī un Nunans ieraudzīja viņas seju. Vienā mirklī viņam aizžņaudzās rīkle.
— Sveicināta, Marija, — viņš teica, pūlēdamies runāt pēc iespējas sirsnīgāk. — Kā tev klājas, Pērtiķēn?
Meitene neatbildēja. Viņa klusēdama atkāpās lidz viesistabas durvīm, caur pieri raudzīdamās uz ciemiņu, izskatījās, ka viņa to nepazīst. Arī viņš, atklāti runājot, meiteni nepazina. Zona, viņš nodomāja, nolādētā draņķe…
— Kas tur atnācis? — vaicāja Gūta, pabāzdama galvu no virtuves. — Ak dievs, tas taču Diks! Kur jūs bijāt pazudis? Zināt, Redriks ir atgriezies!
Viņa steidzās ciemiņam pretī, pa ceļam slaucīdama rokas dvielī, kas hija pārmests pār plecu; Gūta vēl arvien bija tikpat skaista, enerģiska, stipra, tikai tāda saspringta: seja sakritusies un acīs drudžains spīdums…
Nunans noskūpstīja Gutu uz vaiga, atdeva viņai putekļu mēteli un platmali un teica:
— Jā, jā, esmu dzirdējis… Tikai nekādi nevarēju atrast laiku, lai ieskrietu. Vai viņš mājās?
— Mājās, mājās… Pie viņa tur kāds atnācis… Droši vien drīz aizies… viņi jau sen sēž. Nāciet dziļāk, Dik…
Nunans pagāja dažus soļus pa gaiteni un apstājās viesistabas durvīs. Vecītis sēdēja pie galda. Veidojums. Sastindzis un mazliet uz sāniem sagriezies. Abažūra sārtā gaisma krita platajā, tumšajā sejā, kas izskatījās kā iz- grebta no veca koka, iekritusi mute bez lūpām, stingas acis bez mirdzuma. Un tūlīt Nunans sajuta arī smaku. Viņš zināja, ka tā eksistē vienīgi viņa iztēlē, jo smaka mēdz būt tikai pirmajās dienās, bet vēlāk izzūd pilnīgi, taču Ričards Nunans to juta it kā pēc atmiņas — smagu, smacīgu izrakņātas zemes smārdu.
— Iesim uz virtuvi, — Gūta steidzīgi aicināja. — Es tur gatavoju vakariņas, pie viena varēsim arī papļāpāt.
— Ja, protams, — Nunans moži atsaucās. — Tik ilgi neesam redzējušies!… Vai neesat aizmirsusi, ka pirms vakariņām man patīk iedzert?
Viņi iegāja virtuvē. Gūta tūlīt atvēra ledusskapi, bet Nunans apsēdās pie galda un pavērās apkārt. Kā arvien, šeit viss bija tīrs, spīdēja un laistījās, virs kastrolīšiem cēlās tvaiki. Pavards bija jauns, pusautomātiskais — tātad nauda viņiem bija.
— Nu, kāds viņš izskatās? — Nunans jautāja.
— Tāds pats kā agrāk, — Gūta atsaucās. — Cietumā bija novājējis, bet tagad jau atkal ir atkopies.
— Joprojām — Rudais?
— Bez šaubām!
— Nikns?
— Ka citādi! Tāds viņš būs līdz mūža galam.
Gūta nolika viņa priekšā glāzi ar kokteili «Asiņainā Merija» — dzidrs krievu degvīna slānis it kā karājās virs tomātu sulas kārtas.
— Vai nebūs par daudz? — viņa jautāja.
— Pašā laikā. — Nunans iedzēra maisījumu. Viņam ienāca prātā, ka faktiski tikai tagad viņš pirmo reizi pa visu dienu iedzer kaut ko stiprāku.
— Vai jums viss kārtībā? Kāpēc tik sen neesat mūs apciemojis? — Gūta gribēja zināt.
— Sasodīti daudz darba, -i- Nunans skaidroja. — Katru nedēju taisījos ienākt vai vismaz piezvanīt, bet tad vajadzēja braukt uz Reksopoli, pēc tam bija viens skandāls, un tad daži jau zināja teikt, ka Redriks atgriezies. Labi, es domāju, nav ko traucēt… Vispār, Gūta, es griežos kā karuseli. Dažbrīd jautāju pats sev: kāda velna pēc mēs tā virpujojam? Lai nopelnītu naudu? Bet kam mums nauda, ja mēs to vien darām kā riņķojam? …
Gūta nošķindināja kastrolīša vāku, paņēma no plaukta cigarešu paciņu un apsēdās pie galda Nunanam pretī. Acis viņa bija nolaidusi. Ričards steigšus izrāva šķiltavas un pasniedza viņai uguni un atkal — otro reizi mūžā — redzēja, ka viņai dreb rokas — tāpat kā toreiz, kad tiesa bija piespriedusi Redrikam cietumsodu un viņš, Nunans, bija ieradies pie viņas, lai dotu viņai naudu — pirmajā laikā viņa jutās gluži kā pazudusi bez naudas, un neviena dzīva būtne šajā mājā viņai neaizdeva. Pēc tam Gūtai nauda atkal atradās, un, kā varēja nojaust, summas nebija nekādas mazās. Nunans saprata, no kurienes tā nāk, tomēr viņš joprojām apciemoja Gutu, nesa
Pērtiķēnam saldumus un rotaļlietas, augus vakarus kopā ar Gutu dzēra kafiju un kopā ar viņu plānoja Redrikam laimīgo nākotni, bet vēlāk, noklausījies viņas stāstus, gāja pie kaimiņiem un mēģināja tos kaut kā pārliecināt, skaidroja, pierunāja un beigu beigās, zaudējis pacietību, draudēja: «Atgriezīsies Rudais, tad gan viņš jums paiā- dīs…» — taču nekas nelīdzēja.
— Kā klājas jūsu meitenei? — Gūta vaicāja.
— Kurai?
— Nu tai, ar kuru jūs toreiz atnācāt… tāda gaiša…
— Kas nu tā par manu meiteni! Tā bija mana ste- nogrāfiste. Apprecējās un aizgāja no darba.
— Dik, jums jāprecas, — Gūta teica. — Vai gribat, lai sameklēju jums sievu?
Nunans gribēja atbildēt kā parasti: «Pagaidīšu, kad paaugsies Pērtiķēns,» — taču laikus apķērās. Tagad tas būtu pavisam nevietā.
— Man vajadzīga stenogrāfiste, nevis sieva, — viņš noburkšķēja. — Pametiet savu rudo velnu un nāciet pie manis par stenogrāfisti. Jūs taču bijāt teicama stenogrāfiste. Vecais Harijs atceras jūs vēl līdz šai dienai.
— Kā gan citādi, — viņa atteica. — Abas rokas toreiz pret viņu atdauzīju.
— Paskat kā! — Nunans izlikās pārsteigts. — Ai, Harij, Harij!
— Ak dievs! Viņš mani nekur nelika mierā. Es baidījos, ka tikai Reds neuzzina.
Virtuvē nedzirdamiem soļiem ienāca Pērtiķēns — parādījās durvīs, paskatījās uz kastroļiem, tad piegāja pie mātes un, seju aizgriezusi, piespiedās pie viņas.
— Nu, Pērtiķēn, — Ričards Nunans moži uzrunāja meiteni, — vai šokolādi gribi?
Viņš iebāza roku žaketes kabatā, izvilka no turienes šokolādes automašīnīti caurspīdīgā iesaiņojumā un pastiepa meitenei. Viņa nereaģēja. Gūta paņēma šokolādi un nolika uz galda. Viņas lūpas pēkšņi bija nobālušas.
— Jā, Gūta, — Nunans turpināja tādā pašā mundrā tonī. — Vai zināt, es taisījos pārcelties uz citu vietu. Man apnicis viesnīcā. Pirmkārt, tomēr tālu no institūta…
— Viņa jau gandrīz neko vairs nesaprot, — Gūta klusu teica, un viņš aprāvās, saņēma glāzi abās rokās un bezjēdzīgi sāka to grozīt pirkstos.
— Jūs nemaz nevaicājat, kā mēs dzīvojam, — viņa turpināja. — Un pareizi darāt. Bet jūs taču esat sens mūsu ģimenes draugs, Dik, mums nav nekā, ko slēpt no jums. Un nav jau arī noslēpjams!
— Vai pie ārsta bijāt? — Nunans jautāja, acis nolaidis.
— Jā. Viņi neko nevar izdarīt. Bet viens no viņiem sacīja… — viņa apklusa.
Arī Nunans klusēja. Te nebija ko runāt, un negribējās par to nemaz domāt, bet pēkšņi viņu pārsteidza briesmīga doma: tas taču ir iebrukums. Nevis pikniks kosmiskā ce|a malā, nevis aicinājums nodibināt sakarus, bet iebrukums, iejaukšanās. Viņi nevar pārvērst mūs pašus, tāpēc viņi iespiežas mūsu bērnu miesā un pārveido to pēc sava ģīmja un līdzības. Viņš juta pārskrienam drebuļus pār muguru un pēkšņi atcerējās, ka ir jau lasījis ko tamlīdzīgu — kādu grāmatiņu košos, spīdīgos vākos, un no šīm atmiņām viņam kļuva vieglāk ap sirdi. Izfantazēt var visu, ko vien grib. Patiesībā nekad nenotiek tā, kā domāts.